Romas kūrija par Kurzemes bīskapu ieceļ Verdas Edmundu

Kurzemes bīskapija saukta arī Kursas bīskapija, Piltenes bīskapija (1234—1538) (latīņu: episcopatus vai diocesis Curoniensis) bija otrā mazākā no visām Livonijas bīskapijām (aiz Rēveles bīskapijas) — ~4500 km2.

Tās teritorijā ietilpa tagadējo Ventspils, Liepājas, Aizputes, Alsungas, Dundagas un Talsu novadu daļas, kā arī zviedru zemnieku apdzīvotā Roņu sala, bet garīgā diacēze aptvēra visu Kurzemi un Zemgali līdz Misas upei

Pēc Durbes kaujas kurši sāk sacelšanos un tikai 1290. g. pēc prūšu un zemgaļu sacelšanās pilnīgas apspiešanas, Kurzemes bīskapam (Iepriekšējais pirms Edmunda bīskaps bija Heinrihs) radās iespēja pastāvīgi uzturēties savā diecēzē.

Līdz 1583. gadam bīskapijā valdīja 20 bīskapi.

***

Lai gan saskaņā ar dāņu avotiem Kurzemes bīskapija ar bīskapa sēdekli Megavā, tagadējā Palangā, dibināta jau 1161. gada 24. jūnijā, tomēr drošu ziņu par bīskapijas pastāvēšanu līdz 1234. gadam nav.

Tikai 1230. gadā daļa kuršu ķēniņa Lamekina vadībā noslēdza līgumu ar Rīgas domkapitulu, ordeni un Rīgas pilsētu, apņemoties pāriet kristietībā un pildīt attiecīgus pienākumus. Iecerētajā neatkarīgas Kursas valsts dibināšanā sarežģījumus radīja Zobenbrāļu ordeņa strīds ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu (Balduin von Alna, bei Thuin), kas ar 1230. gada 28. decembra un 1231. gada 17. janvāra līgumiem kuršus pakļāva tieši pāvestam, acīmredzot, nolūkā Kursu atdalīt no līdz tam iekarotās Livonijas.

1232. gada janvārī pāvests Gregorijs IX viņu iecēla par Zemgales bīskapu, bet 1232. gada 3. februārī arī par Kurzemes administratoru. Kurzemi Balduīns neieguva kā bīskaps — ar 1232. gada 3. februāra bullu Gregorijs IX Kursu nodeva Balduīnam personīgā rīcībā uz visu laiku, kamēr viņš dzīvos.

1232. gada 11. februārī lai nevarētu apšaubīt Balduīna tiesības, pāvests apstiprināja abus minētos Balduīna slēgtos līgumus.

Tomēr 1234. gada 9. februārī pāvests atcēla Balduīnu no visiem amatiem un par legātu iecēla Modenas Vilhelmu (Wilhelm von Modena).

1234. gada septembrī Modenas Vilhelms iecēla dominikāņu mūku Engelbertu (Engelbert, Hengelbert) par pirmo Kurzemes bīskapu. Līdz ar to 1234. gads uzskatāms par Kurzemes bīskapijas dibināšanas gadu.

1236. vai 1237. gadā bīskaps Engelberts tika nogalināts kuršu sacelšanās laikā, kas sekoja pēc Saules kaujas, kurā Zobenbrāļu ordenis tika pilnīgi sagrauts.

1237. gada septembra vidū pāvesta legāts Modenas Vilhelms izdarīja diacēžu limitāciju, t.i., noteica robežas Livonijas, Kurzemes un Zemgales diecēzēm. Livonijas bīskapijai jeb Rīgas diecēzei tika pievienotas jaunas zemes — jaunā robeža sākās pie bīskapa Kokneses pils, gāja taisnā līnijā uz Abavas izteku, t.i., uz Jaunpili, pa Abavu līdz Ventai un pa Ventu līdz jūrai, iekļaujot Rīgas diecēzē visas līvu, kuršu un zemgaļu zemes starp šo līniju un Rīgas jūras līci. Kursas diecēzē tika iekļautas visas kuršu apdzīvotās zemes starp Nemunu un Ventu (mūsdienu Lietuvas rietumdaļa), kā arī tās zemes, kas atradās starp Abavu, Ventu un Zemgales robežu.

1242. gadā tikai pēc zaudējuma Novgorodas valstij ("Ledus kauja") Vācu ordenis sāka visas Zemgales un Kurzemes iekarošanu.

1245. gada 5. februārī pāvests ar Modenas Vilhelma starpniecību Livonijas ordenim piešķīra 2/3 no Kursas zemēm, bet Kurzemes bīskapijai tikai 1/3. Rezultātā bīskapijas teritorija tika sašķelta trīs daļās, starp kurām stiepās Livonijas ordeņa valsts Kursas novadi. Ziemeļos bīskapija aizņēma Ventspils apriņķa ziemeļu un vidus daļu un Talsu apriņķa ziemeļrietumus, Rietumos — Aizputes apriņķa rietumu piekrasti un ieloku līdz Durbei, un dienvidos — Aizputes apriņķa dienvidu galu (ar Ventu kā robežu) un Liepājas apriņķa dienvidaustrumu stūri.

1246. gadā pāvests apstiprināja Kurzemes domkapitula dibināšanu.

1251. gadā, kad Zemgales bīskapija bija likvidēta un tās bīskaps Licelburgas Heinrihs (Heinrich von Lützelburg) tika pārcelts uz Kurzemes bīskapiju (tikai tagad viņš beidzot arī ieradās Livonijā), parādās diecēzes garīgā vadība.

1252. gada 18. oktobrī Kurzemes bīskaps un ordeņa virsmestra vietnieks vienojas par 11 katoļu baznīcu celtniecību iekarotajā Kursā.

1253. gada aprīlī Kuldīgā Heinrihs noslēdz līgumus ar Vācu ordeni par Kurzemes sadalīšanu: 4.aprīlī — par Ziemeļkursas, bet 5.aprīlī — par Dienvidkursas sadalīšanu, kuros, starp citu, arī nodrošināja kuršu īpašuma tiesības un noteica viņu militāros pienākumus un uzlika nodokli sardzes nodrošināšanai.

1260. gada 13. jūlijā pēc Livonijas ordeņa sakāves Durbes kaujā pret žemaišiem, kurši atkal sacēlās.

1263. gada 5. martā bīskaps Heinrihs  atstāja Kurzemes bīskapa amatu un pāvests viņu pārcēla uz Kīmzē (Chiemsee) bīskapiju, bet Kurzemes domkapituls pārtrauca savu darbību.

1263. gada 5. martā Romas kūrija, kas pretrunā ar Rīgas metropolīta tiesībām, pastāvīgi iejaucās Kurzemes bīskapijas garīgās vadības iecelšanā, bija iecēlusi jaunu bīskapu — Vācu ordeņa brāli Verdas Edmundu (Edmund von Werde, 1263.—1299.). 

1267. gada augustā, pēc 8 gadus ilga kara ordenis uzvarēja un noslēdza jaunu līgumu ar kuršiem, kura 15 pantos noteica viņu nodokļus un klaušas, mantojuma un īpašuma tiesības utml. 

1290. gadā bīskapam Edmundam ar Rīgas arhibīskapa atļauju izdevās nodibināt arī jaunu Sv. Marijas katedrāles domkapitulu, kas sastāvēja no Vācu ordeņa brāļiem, kas šim nolūkam tikuši nominēti jau Livonijas ordeņa mestra Villekina (Willekin von Endorp, 1281.—1287.) laikā. 

Ar Kurzemes domkapitula dibināšanas aktu bīskaps Edmunds noteica, ka 1/3 no bīskapijas ienākumiem patur domkapituls, bet 2/3 bīskaps. Šos noteikumus par jaunu 1300. gada 10. aprīlī apstiprināja bīskaps Burhards (Burchard).

Kopš 1526. gada Kurzemes bīskapijā sāka izplatīties reformācija, bet katolicisms izzuda ļoti lēnām (franciskāņu klosteris vēl pastāvēja aptuveni līdz 1558. gadam).

1561. gada 28. novembrī Polijas karalis un Lietuvas dižkungs Sigismunds II Augusts Viļņā noslēgtajā padošanās līgumā Viļņas ūnijā (Pacta subjectionis, jeb, kā kurzemnieki to biežāk dēvēja Provisio Ducalis), ar kuru pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers padevās Lietuvas virskundzībai, kā hercogs saņemot lēnī ordeņa zemes uz rietumiem un dienvidiem no Daugavas, t.i., Kurzemē un Zemgalē, apsolīja apvienot Kurzemes bīskapiju ar Kurzemes un Zemgales hercogvalsti.

Tomēr jau pirms tam Dānijas karalis Fridrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Johana IV fon Minhauzena (Johannes von Münchhausen) 1559. gadā bija nopircis viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam 1560. gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam (Magnus Herzog von Holstein), kurš savas varas nostiprināšanai izvēlējas kļūt par Maskavijas cara Ivana IV marioneti.

1578. gadā pēc zaudētās cīņas par varu Livonijā, Maskavijas marionete Magnuss apmetās Piltenes pilī kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps un 1579. gadā padevās Polijas karaļa Stefana Batorija virskundzībai.

1583. gada 18. martā, neatstādams mantiniekus, Magnuss mira Piltenē. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskata par izbeigušos.

1585. gadā pamatojoties uz Kroneborgas miera līgumu pēc tā sauktā Piltenes mantojuma kara Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai—Lietuvai. 

1617. gadā, neskatoties uz Kurzemes hercogu centieniem šo teritoriju pievienot hercogistei, tā tika pārvērsta par autonomu Piltenes apgabalu Polijas—Lietuvas kopvalsts sastāvā.