Konrāds fon Feihtvangens

Konrāds fon Feihtvangens, arī Konrāds no Feihtvangenes (vācu: Cûnrât von Vûchtewanc, Konrad von Feuchtwangen, latīņu: Conradus von Fuchtewangen, dzimis ap 1230. gadu , miris 1296. gada 4. jūlijā Prāgā). No 1279. līdz 1280. gadam Livonijas un Prūsijas mestrs, vēlāk Vācu ordeņa lielmestrs (1290. - 1296).

Dzīvesgājums

Konrāds cēlies no Feihtvangenes bīskapijas Etingenes grāfistes ministeriāļiem Frankonijā (Bavārija). Vācu ordenī brālis Konrāds ieņēma Austrijas zemeskomtura amatu (1259, 1271-1279). Pēc Livonijas ordeņa sagrāves Aizkraukles kaujā 1279. gadā Marburgā sapulcējās Vācu ordeņa kapituls, kurā "Tad daži ņēmās apgalvot, ka vajadzētu apvienot Prūsiju ar Līvzemi, tad visi niknie naidnieki jo vairāk baidītos un palīgs atrastos."

Komturu Konrādu kapituls izraudzīja par apvienotās Livonijas un Prūsijas mestru, un kopā ar lielāku skaitu ordeņa bruņinieku viņš ieradās Prūsijā. Pēc ordeņa sakāvēm kaujās ar zemgaļu ķēniņu Nameisi viņš Elbingā sasauca ordeņa kapitulu, kur izklausīja Livonijas sūtņa brāļa Klausa ziņojumu par sakāvi pie Tērvetes. Sūtnis lūdza nosūtīt papildus spēkus, "lai zeme būtu droša osta, ko pagāni vairs neizposta, turp brāļus sūtīt vajagot, jo citādi tie saņemšot gan citu vēsti drīzumā". Mestrs Konrāds pa jūru un pa Kurzemes zemes ceļu nosūtīja papildus karaspēku uz Rīgu.

Mestrs Konrāds saprata, ka vairs nespēj noturēt ordeņa varu gan Livonijā, gan Prūsijā, un panāca Prūsijas komturu piekrišanu atkal atdalīties no Livonijas.

Pēc tam viņš devās pie Vācu ordeņa lielmestra Hartmaņa, kas nozīmēja brāli Mangoldu (Manegolt, 1280-1283) par Prūsijas mestru un lika Konrādam pašam doties uz Livoniju. 1280. gada 13. jūlijā (Svētās Margarētes dienā) Konrāds ar 34 bruņiniekiem divos kuģos ieradās Rīgā.

1280. gadā zemgaļu ķēniņš Nameisis cīnījās ar Kuldīgas fogta vadīto kuršu karaspēku un uzbruka Rīgai, ko aizstāvēt palīdzēja kristīto latgaļu karaspēks no Cēsīm, kas bija ieradušies kaujas laukā ar savu sarkanbaltsarkano karogu. Tikmēr mestrs Konrāds veda sarunas par kopīgu karagājienu uz Zemgali ar Livonijas bīskapiem un Rēveles pilskungu, un "ļoti iepatikās tiem, jo labi uzvesties viņš prata un arī mīlīgs bij no skata." 1280. - 1281. gada ziemā mestrs Konrāds devās no Jelgavas karagājienā pret Dobeles pili, taču to nespēja ieņemt. Toties, kad 1281. gada augustā mestrs Konrāds ar 14 tūkstošiem karavīru aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita slēgt miera līgumu un maksāt nodevas.

1281. gadā tika nolemts, ka Prūsiju un Livoniju atkal jāpārvalda vienam mestram, par kuru tika izvēlēts Prūsijas mestrs Mangolds. Kad viņš ieradās Rīgā, "mestrs Konrāds lūdza to, lai tas nu viņu atbrīvo no ieņemamā amata. No Līvzemes viņš atlaists tika, vairs tur par mestru nepalika."

Vēlāk viņš bija Frankonijas zemeskomturs (1282-1283), Vāczemes mestrs (1284-1291). 1290. gadā (citos avotos 1291.) gadā viņu ievēlēja par Vācu ordeņa lielmestru. Arī viņa radinieks Zigfrīds fon Feihtvangs (Siegfried von Feuchtwangen) vēlāk bija Vācu ordeņa lielmestrs (1303-1311).

Vēstures hroniku liecības

Rusova Livonijas hronika par mestru Konrādu:

"Konrāds Feihtvangs kļuva par mestru 1279. gadā. Viņš bija arī Prūsijas mestrs un abus amatus ieņēma vienā un tajā pašā laikā. Viņa laikā bija pastāvīgs karš starp ordeni, zemgaļiem un žemaišiem. Pēc trīs valdīšanas gadiem viņš aizceļoja uz Prūsiju, kur viņš tapa par lielmestru. Tā viņš pārvaldīja trīs augstākos Vācu ordeņa amatus".