Nometinājuma joslas izveide ebrejiem

Nometinājuma josla (krievu: Черта оседлости) bija teritorija Krievijas Impērijas rietumu apgabalos, ārpus kuras saskaņā ar imperatores Katrīnas II rīkojumu (указ) bija aizliegts apmesties uz dzīvi jūdiem (izņemot 1. ģildes tirgoņus, personas ar augstāko izglītību, reģistrētās prostitūtas, bijušās militārpersonas, kristītos jūdus).

Šajā joslā tika ietilpināta arī Latgale, kuru Krievija jau bija okupējusi (Kurzemes hercogiste līdz 1795.g. vēl nebija okupēta, taču tajā jau vairāk, kā 200 gadus ebrejiem bija atļauts dzīvot; sākotnēji gan Piltenes apgabalā; hercoga Jēkaba laikā to apvienības pat veica muitnieku funkcijas)

Krievijas teritorijā jūdiem bija aizliegts apmesties arī dažās nometinājuma joslas teritorijā esošajās pilsētās -Kijevā, Nikolajevā un Jaltā. Sevastopolē ebrejiem atļāva apmesties tikai dažos pilsētas rajonos.

Dažādos periodos jūdiem tika mainīta apmešanās kārtība- aizliegums apmesties pilsētās, vai tieši pretēji- apmesties lauku sētās.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā Krievijas Pagaidu valdība nometinājuma joslas likumu atcēla.

***

 Nav pierādījumu, ka baltu ciltīm un līviem līdz 14. gadsimtam Latvijas teritorijā būtu bijusi saskare ar ebrejiem. Lietuvas teritorijā pirmie ebreji parādījās jau 14. gadsimtā, taču vācu krustneši, kuri bija pakļāvuši kuršus, zemgaļus, latgaļus, sēļus un līvus, nevēlējās, lai viņu pārvaldītajās zemēs parādītos jūdaisma ticības pārstāvji.

Vācu ordeņa mestrs Zigfrīds fon Feihtvangens 14. gadsimta sākumā ar īpašu dekrētu aizliedza ebreju ieceļošanu un uzturēšanos Livonijā. Pieķertajiem ebrejiem un aizlieguma pārkāpējiem draudēja bargs sods.

Pēc Livonijas sabrukuma un sadalīšanas 16. gadsimta otrajā pusē spēku zaudēja arī vāciešu noteiktais ebreju ieceļošanas aizlieguma likums.

1561. gadā Livonijas ordenis, noslēdzot padošanās līgumu ar Poliju un Lietuvu, vēl panāca, ka Polijas karalis un Lietuvas dižkungs Sigismunds II Augusts deva Baltijas vācu aristokrātijai solījumu, ka bijušās Livonijas teritorijā nebūs spēkā Polijas un Lietuvas ebrejiem labvēlīgās likumu normas. Sigismunds II Augusts noteica, ka uz ziemeļiem no Daugavas jeb Vidzemē un Latgalē (Pārdaugavas hercogiste), kā arī Kurzemē un Zemgalē (Kurzemes un Zemgales hercogiste) ebrejiem neatļaus tirgoties, vākt nodokļus un muitu, ko viņi darīja Polijā un Lietuvā.

Livoniju sadalot, Piltenes novads uz laiku nonāca Dānijas prinča un hercoga Magnusa valdījumā. Dānija pret ebrejiem bija visai iecietīga, tāpēc arī 1570. gadā ebreji ieguva tiesības brīvi ieceļot Piltenes novadā un tur nodarboties ar tirdzniecību un amatniecību, iegādāties nekustamos īpašumus, piekopt savu reliģiju un tradīcijas. Tā Piltenē izveidojās Latvijas teritorijā pirmā lielā ebreju kopiena.

Kad 1585. gadā Dānija par 30 000 dālderiem Piltenes novadu pārdeva Polijai, tad novada ebrejiem Polijas karalis Stefans Batorijs deva plašas tiesības un paziņoja, ka ņem viņus savā aizsardzībā. Piltenes novadā laika gaitā izveidojās spēcīga jūdaiskā reliģiskā draudze.

Hercoga Jēkaba pēcnācējs hercogs Frīdrihs Kazimirs atļāva ebrejiem veikt liela mēroga finanšu operācijas, organizēt spirta ražošanu un naudas maiņu Jelgavā, kur pulcējās tirgotāji no dažādām valstīm. Arī muitas dienestu viņš gandrīz pilnīgi nodeva ebreju muitniekiem. Tas palielināja hercoga ienākumus.

Latgalē pirmie ebreji ieradās 16. gadsimtā, kad tie bēga no Krievijas cara Ivana Bargā karaspēka represijām. Šie ebreji apmetās tagadējā Krāslavas rajonā.

Kurzemes hercogistes vācu muižniecība nebija apmierināta ar šādu ebreju aktivitāti, un muižnieki izteica asus protestus. 

17. gadsimtā vairākkārt vācu muižniecība prasīja pārtraukt hercogistes labvēlīgo attieksmi pret ebrejiem un pat izraidīt tos, taču Kurzemes hercogi tikai daļēji ierobežoja ebreju tiesības un ebreju izraidīšanu nepieļāva. Tā piemēram, Jelgavā ebrejiem tika atļauts dzīvot tikai vienā ielā (Judengasse, vēlāk Dobeles iela). Tomēr sinagogu celšanu un ebreju kapsētu ierīkošanu Kurzemē aizliedza. Ja ebrejs nomira, viņu nācās vest apbedīt uz Lietuvu.

Prāvs skaits ebreju Latgalē ieceļoja 17. gadsimta vidū. Tie bija bēgļi no Ukrainas un Baltkrievijas, kur Zaporožjes kazaku hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadītās sacelšanās laikā notika asiņaini ebreju grautiņi. Polijas varas iestādes atļāva vajātajiem ebrejiem apmesties Latgalē uz pastāvīgu dzīvi un tur nodarboties ar amatniecību, tirdzniecību un augļošanu.

Uzskata, ka 17. gadsimta beigās Latgalē dzīvoja apmēram 2 000 ebreju. Ebreju kopiena izveidojās arī Daugavpilī.

Tikai 18. gadsimta sākumā Jelgavas ebreji ieguva tiesības uzcelt sinagogu un ierīkot savu kapsētu.

Neskatoties uz daļējiem ierobežojumiem Kurzemē, 18. gadsimtā daudzi ebreju amatnieki, zinātnieki, juvelieri, tirgotāji pārcēlās no Vācijas uz Kurzemi, un 19. gadsimta vidū Kurzemē dzīvoja jau apmēram 23 000 ebreju. No Vācijas nākošie ebreji runāja vācu un vācu jidiša valodā, un liela daļa no tiem bija savam laikam labi izglītoti ļaudis.

Latvijas apdzīvotās vietas, kurās pagātnē ir bijis vislielākais ebreju īpatsvars: 
• Valdemārpils (19. gadsimta vidus) – 84% no iedzīvotājiem
• Varakļāni (1935. gads) – 58 % no iedzīvotājiem
• Dagda (1935. gads) – 53 % no iedzīvotājiem
• Daugavpils (1935. gads) – 25 % no iedzīvotājiem
• Aizpute (1935. gads) – 16% no iedzīvotājiem
• Jēkabpils (1935. gads) – 14 % no iedzīvotājiem
• Ventspils (1935. gads) – 8 % no iedzīvotājiem

Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 93 479 ebreji.

Holokausta pētnieku lēš, ka sociālistu (vācu un krievu komunistu) veiktajās represijās 1940.-1945.g. gāja bojā ap 70 000 Latvijas ebreju. 

Ebreju skaits Latvijā un to īpatsvars no kopējā Latvijas iedzīvotāju skaita:
• 1920. gads – 79,6 tūkstoši (5,0%)
• 1935. gads – 93,5 tūkstoši (4,8%)
• 1959. gads – 36,6 tūkstoši (1,8%)
• 1989. gads – 22,9 tūkstoši (0,9%)
• 2011. gads – 6,4 tūkstoši (0,3%)

Raksta sagatavošanai izmantota Leo Dribina apkopotā īsā hronoloģiskā atskata dati par Latvijas ebreju kopienas vēsturi, dati no izdevuma “World Jewish Population, 2012″ un Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes dati, neogeo.lv