Srebreņicas slaktiņš

Kas īsti notika Srebreņicā 1995. gada vasarā?

Srebreņicu, kas Bosnijas kara laikā bija izsludināta par tā dēvēto ANO drošā patvēruma joslu, neilgi pirms kara beigām ieņēma serbu spēki, kas atšķīra tūkstošiem musulmaņu vīriešu no sievām un bērniem un aizveda uz tuvākās apkaimes mežiem. Tur viņus zvērīgi nogalināja. Gadu gaitā atklātajās masu kapu vietās cilvēki savu tuvinieku mirstīgās atliekas vāca spaiņos. Drošā patvēruma josla toreiz atradās Nīderlandes miera uzturētāju pārraudzībā, bet viegli bruņotie ANO kontingenta karavīri slaktiņā neiejaucās.

Srebreņicas notikumus uzskata par asiņaināko traģēdiju Eiropā kopš Otrā pasaules kara beigām. Daudzi to salīdzina ar holokaustu. Sakarā ar Srebreņicas lietu atkāpās Nīderlandes valdība un armijas virspavēlnieks. ANO ģenerālsekretārs izteicies, ka Srebreņicas rēgs "vajās organizāciju mūžīgi".

Nevarīgie miera sargātāji

Nīderlandes Kara dokumentācijas institūta ziņojumā teikts, ka 1995. gadā Nīderlandes miera spēku kareivju misija bijusi neskaidra. Visapkārt vēl skanējuši šāvieni, bet nezināmu iemeslu dēļ Srebreņicas apkārtne bija pasludināta par drošības zonu. Līdz ar to tur tika nosūtīti kaujām neapmācīti karavīri, bez speciāla bruņojuma un izlūkošanas iekārtām. 1995. gada 11. jūlija dienā nīderlandieši nebija gatavi, un, kā teikts Kara dokumentācijas institūta ziņojumā, "viņiem arī nebija tādu tiesību stāties pretī Bosnijas serbu armijai, proti, iesaistīties bruņotos konfliktos". Karavīri redzēja no pilsētas bēgošos musulmaņus, kā arī bija aculiecinieki ainai, kas sekoja pēc serbu aiziešanas. Tātad Srebreņica tika ieņemta, kaut arī Apvienoto Nāciju Organizācija to bija izsludinājusi par tā dēvēto drošo zonu: vietu, kur patvērumu varēja atrast visi, kas jutās apdraudēti. Taču ANO miera uzturēšanas karavīri - tieši Nīderlandes vienība, kam šī drošība bija jāgarantē - vai nu nevēlējās, vai arī nespēja šo uzdevumu veikt un padevās ģenerāļa Krstiča vienībām, ļaujot tām pilnīgu rīcības brīvību ieņemtajā Srebreņicā. Tāpēc līdz ar pirmo Srebreņicas ieņemšanas dienu tur sākās musulmaņu apšaušana un deportācijas. To rezultātā tika nogalināti vairāk nekā 7000 musulmaņu vīriešu karaklausības vecumā.

Serbu ģenerāļi

Kaujas operāciju pret Srebreņicu plānoja un komandēja Bosnijas serbu ģenerālis Radislavs Krstičs. Viņš šobrīd ir jau nonācis Hāgas tribunāla priekšā un notiesāts uz daudziem gadiem ieslodzījumā par genocīdu un citiem smagiem noziegumiem pret cilvēci. Ģenerālis Krstičs Hāgas tiesas laikā gan noliedza, ka viņš būtu devis pavēli par musulmaņu noslepkavošanu. Tiesa šo viņa iebildumu arī pieņēma, tomēr neatbrīvoja viņu no atbildības par notikušo pilsētā, kurā viņš tajā brīdī bija augstākā komandējošā persona. Ir norādes, ka pavēli par musulmaņu civiliedzīvotāju likvidēšanu Srebreņicā devis Bosnijas serbu spēku komandieris ģenerālis Radko Mladičs. 1995. gada vasarā ziņojumos no Srebreņicas Mladiča tēls bieži parādījās serbu TV ekrānos. Sava loma šajā smagākajā pēc Otrā pasaules kara masu slepkavībā Eiropā varētu būt arī Bosnijas serbu tā laika politiskajam vadītājam Radovanam Karadžičam. Viņš 1995. gada jūlijā uzslavējis ģenerāli Krstiču par izcilu veikumu Srebreņicā. Radislavam Krstičam piespriests 46 gadus ilgs cietumsods, daudziem serbiem viņi - slepkavas  ir varoņi, nevis noziedznieki.

Bez mierinājuma

Srebreņicas masu slepkavības izmeklēšana ilgst vairākus gadus. Nīderlandes Kara dokumentācijas institūts savā ziņojumā norāda, ka sava daļa vainas ir jāuzņemas arī Apvienotajām Nācijām, Srebreņicas apkārtni pasludinot par drošības zonu. Taču, kā , atkāpjoties no amata, teica toreizējais Dānijas premjerministrs Vims Koks, "starptautiskajai sabiedrībai ir jāvar aizsargāt cilvēkus Apvienoto Nāciju drošības zonās". Laikraksts "Financial Times" savā komentārā norāda, ka traģēdija Srebreņicā līdzi nes kādu vienkāršu, bet patiesu ziņu: "Pirms Apvienotās Nācijas piekrīt iesaistīties kādas valsts konfliktu risināšanā, ir jāatbild uz vienu jautājumu – vai esam gatavi arī pašam ļaunākajam? Un vai Nīderlandes valdības atkāpšanās nesusi mierinājumu Srebreņicas upuru radiniekiem?" Protams, ne. "Mēs vēlamies taisnību, un to nesniedz ministru aiziešana no amata," - tā savukārt ziņu kanālam BBC teicis Bosnijas musulmanis Hasans Nuhanovičs, kas sava dēla mirstīgās atliekas lielajā kapu laukā pazina pēc koši zaļā sporta krekliņa. Arī viņš dēla mirstīgās atliekas uz ģimenes kapiem pārnesa spainī.

Spoku pilsēta

Par Srebreņicu, kas tulkojumā nozīmē Sudraba pilsēta, jau trešajā gadsimtā zinājuši visi tirgotāji. Pasaulē klīdušas runas par vietu, kur kalnu alas pārklātas ar sudrabu, kur saullēktā un saulrietā visa apkaime mirdzot sudraba krāsā. "Šodien mūs atceras tikai kā masu slepkavības vietu," stāsta pilsētas mērs. "Katrs otrais musulmaņu bērns ir izaudzis bez tēva, reti kurai musulmaņu sievietei blakus ir vīrs. Ielās vēl šodien ir ļoti kluss. Īsta spoku pilsēta," piebilst mērs.

Zanda Radziņa, Nekropole.info