WW2. Nac. sociālistu noziegumi. Holokausts. Šķēdes kāpās tiek nošauti vairāk kā 2700 ebreju

"...1941.gada 13.decembrī nacisti (Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas pārstāvji, red.) pavēlēja visiem Liepājas ebrejiem turpmākās dažas dienas palikt savās mājās. No 14.līdz 16.decembrim vairāk nekā 2 700 ebreju tika aizvesti uz tuvējo Šķēdes zvejnieku ciemu, kur viņus ar vietējo latviešu vienību palīdzību nošāva Einsatzkommando 2 vienības, kas ietilpa SS mobilajā nāves vienībā Einsatzgruppen A. Kad beidzās pret ebreju kopienu vērstā nacistu plosīšanās, kas nebūt nebija pirmā reize, šajā ebreju kopienā, kurā pirms vācu okupācijas bija 7000 cilvēku, bija palikuši dzīvi vairs tikai aptuveni 800. Šis pārskats, kas savākts no daudziem pirmavotiem, atrodams gan Holokausta enciklopēdijā, gan Pinkas Hakehillot Latvia Ve-Estonia. 

Galvenos faktus par Liepājas decembra asinspirti mēs esam ieguvuši lielākoties no Otrā pasaules kara vācu avotiem. No Einsatzgruppen ziņojumu krājuma, kas pazīstams kā Ereignismeldung, šajā gadījumā no ziņojuma nr.155, kas datēts ar 1942.gada 14.janvāri, mēs uzzinām, ka slepkavības Liepājā bija daļa no tālaika "pūliņiem attīrīt Austrumu teritoriju (arī Latviju) no ebrejiem tik pilnīgi, cik vien iespējams". Ziņojumā skaidri norādīts, ka šie pūliņi bija "plaša mēroga apšaušana". Tā kā šie ziņojumi tolaik parasti tika izdalīti apmēram 65 cilvēkiem, mēs zinām, ka diezgan daudzas nacistu amatpersonas bija lietas kursā par šīm darbībām. 

No nedaudz agrāka ziņojuma, ko 1941.gada 31.decembrī iesniedza Liepājā bāzētās drošības policijas vienības komandieris Dr.Frics Dītrihs, mēs uzzinām, ka decembra akcijas laikā tika nogalināts 2731 ebrejs un 23 komunisti. Otrā ziņojumā 1942.gada 3.janvārī Dītrihs min koriģētu ebreju upuru skaitu - 2749. Abos ziņojumos norādīts, ka ebreju nogalināšana tiekot plaši apspriesta vietējo iedzīvotāju vidū, taču Dītrihu neapmierina viņu entuziasma trūkums par akciju. 

Papildu informācijas avots par ebreju nogalināšanu Liepājā ir pēckara tiesas prāvas. 1968.gada janvārī Hannoveres (Vācija) tiesa izvirzīja apsūdzību vairākiem Einsatzkommando 2 locekļiem. Liecinieku - dzīvu palikušo Liepājas ebreju un piekrastes zvejnieku ciemā dislocētā vācu kara flotes personāla - stāstījumu apkopojums labāk izgaismo šīs slepkavības. No liecinieku liecībām mēs uzzinām, kāda loma bija vietējo latviešu vienībām, kuras bija pievienotas SD, kas tvarstīja un apsargāja ebreju upurus. Šo vienību kaujinieki bieži vispirms piekāva ebrejus, tad sadzina viņus kravas automašīnās un nogādāja Šķēdē, un paši piedalījās apšaušanā. No dzīvu palikušo ebreju liecību apkopojuma mēs uzzinām, ka pirms sēdināšanas kravas automašīnās ebreji tika sadzīti Liepājas lielākajā cietumā. 

Nacistu pārskati parasti sniedz sausus faktus par šiem notikumiem, bet ebreju liecības stāsta par atsevišķu ebreju, viņu ģimeņu un draugu piedzīvoto un pārdzīvoto. Yad Vashem bibliotēkā glabājas vairākas nepublicētas liecības par ebreju nogalināšanu Liepājā 1941.gada decembrī. Viena no tādām ir Fanijas Krasneres liecība, kas pierakstīta 1981.gadā. Tāpat kā liecinieki prāvā Krasnere runā arī par cietumu, latviešu līdzdalību un vešanu kravas automašīnās. Tomēr savā stāstījumā viņa piemin arī dramatiskos notikumus, kas viņai deva iespēju izdzīvot. Viņas stāstījumā jaušamas morālās dilemmas, kas saistītas ar izglābšanos kaprīzajā holokausta realitātē. Kad viņa atradās Liepājas cietumā, kāds vācietis izsauca viņas vārdu un teica, ka viņa tiekot atbrīvota viņai nezināma iemesla dēļ. Tā kā viņa tika nogādāta cietumā kopā ar ģimeni - māti, māsu, vectēvu, tanti un dažiem brālēniem, Krasnere paziņoja, ka viņa neiešot projām bez mātes un māsām. Vācietis viņai strupi atteicis, ka varot ņemt viņas līdzi. 

Krasnere atcerējās auksto, sniega pilno gaisu ārpusē, atstājot cietumu kopā ar māti un māsām. Tomēr pārējie ģimenes locekļi palika cietumā un tika noslepkavoti Šķēdē. Viņas liecībā mēs jūtam gan drosmi un uzdrīkstēšanos glābt māti un māsas, gan viņas apjukumu un sāpes par pārējo ģimenes locekļu likteni.

Kaut arī Krasnere nezināja, kāpēc viņa tika apžēlota, citi Liepājas ebreji var pastāstīt mums par savu izglābšanos. Kad ebreji tika sadzīti vietējā cietumā, Anna Fimbauere, kura strādāja par kalponi Bertas Raikinas mātes mājā, piegāja pie viņas un piedāvāja palīdzību. Fimbauere paslēpa Bertu un viņas mazo dēlu Geršonu. Vēlāk Fimbaueres draudzene Emīlija Strēlis palīdzēja rūpēties par Bertu, kad viņa savainoja kāju.

1943.gadā Bertas vīram Jichākam izdevās izbēgt no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes Mežaparkā Rīgā. Kad viņš atgriezās Liepājā, Fimbauere un Strēlis deva patvērumu arī viņam. Šāda drosmīgu cilvēku rīcība, kurus Yad Vashem atzīst par "Taisnīgiem starp nācijām" (Righteous Among the Nations), nelīdzsvaro ebreju nogalināšanu, taču dod mums gaismas un cerību staru holokausta tumsas valstībā. 

Liepājas asinspirts ir viens no retajiem notikumiem, par kuru ir fotogrāfiski dokumenti. Šo fotoattēlu kā materiālu avotu ietekme ir liela - tie piešķir seju vēstures faktiem, kā arī upuriem un vainīgajiem. Šie fotoattēli atklāj ciešanas un bailes un ļauj mums cieši kontaktēties ar upuriem, kas stāv pie nāves bezdibeņa. Dažos attēlos mēs redzam ebrejus, kas gaida slepkavības vietā ziemas mēteļos, tādējādi apstiprinot Krasneres liecību, bet citos viņi trīc no aukstuma. Vēl citos redzami mirušie, kas nošauti iepriekš sagatavotās tranšejās.

To visu fotografēja SD virsnieks Šķēdē hauptšārfīrers Karls Strods. Šī informācija līdz ar to latviešu vārdiem, kuri piedalījās akcijā, iegūta no VDK sarīkotās pratināšanas, kas sākās drīz pēc tam, kad šo teritoriju atkal ieņēma padomju karaspēks. Kāda slepkavības akcija Liepājā ir uzņemta arī kinolentē, bet tā notika agrāk - augustā..."

(fragmenti: Dokumentējot holokaustu: Šķēdes akcija Dr. Roberts Rozets, Yad Vashem bibliotēkas direktors)