Livonijas karš: Cēsu kaujas

1578. gada Cēsu kauja notika Livonijas kara noslēguma posmā 1578. gada oktobrī.

Apvienotais zviedru un poļu-lietuviešu karaspēks ar vietējo - latviešu, līvu un vāciešu karavīru palīdzību sagrāva krievu armiju, kas bija aplenkusi Cēsu cietoksni.

***

Tiešais kara cēlonis bija tas, ka Krievijas cars Ivans IV (arī "Jānis Briesmīgais" vai "Ivans Bargais") pieprasīja Livonijas konfederācijai samaksāt 40 000 dālderu kontribūciju par Tērbatas bīskapijas zaudēšanu.

1478. gadā Maskavas lielkņaziste bija vardarbīgi pievienojusi Novgorodas republiku un tagad uzskatīja, ka Tērbata, kura 12. gadsimtā ir bijusi Novgorodas valsts (kuru tolaik pārvaldīja Lietuvas kunigaiši, nevis Maskavija) atkarībā, tāpēc Livonijai ir jāatmaksā Maskavijai kopš tā laika neievāktie mesli. Faktiski gan tika turpināta jau agrāk aizsākta karadarbība.

1554. gada 17 janvārī krievu – tatāru karaspēks iebruka Livonijā, nodedzināja kuģus pie Rīgas un iztukšoja abus Daugavas krastus.

1557. gadā krievi Livoniju izlaupīja vēlreiz. 

1577. gada sākumā Cēsu pilsoņi sacēlās pret Polijas-Lietuvas karaspēka garnizonu un lūdza Krievijas ieceltās Livonijas marionešu vasali Magnusu pārņemt pilsētu savā valdīšanā.

Krievijas cars Jānis Briesmīgais sakarā ar aizdomām par sava "ieceltā Livonijas valdnieka"- Magnusa nodevību, lika viņu apcietināt un padzīt viņa karaspēku. Pēc piecu dienu lielgabalu apšaudes krievi ieņēma Cēsu pilsētu un nežēlīgi izrēķinājās ar pilsētniekiem, bet Magnusam uzticīgie karavīri pilī uzspridzinājās. Magnuss vēlāk gan tika atbrīvots no apcietinājuma, bet redzēdams krievu nežēlību un nodevīgo dabu, pārgāja krievu pretinieku pusē.

1577. gada decembrī apmēram 200 jātnieku Jāņa Bīriņa vadībā pēkšņā nakts uzbrukumā padzina krievu garnizonu no Cēsīm.

Jānis Briesmīgais lika vojevodam Ivanam Mstislavskim un bajāram Morozovam atgūt Cēsis. Krievu karaspēks ilgstoši aplenca pilsētu, kuras aizstāvji cieta no bada. Beidzot lielgabalu apšaudes rezultātā cietokšņa sienā tika izsists liels caurums, tomēr krievi pārtrauca aplenkumu sakarā ar ziņām par poļu un livoniešu papildspēku tuvošanos Hodkeviča un Bīriņa vadībā.

1578. gada vasaras beigās krievi ieņēma karaļa Magnusa rezidenci Peltsamā (Põltsamaa, vācu: Oberpahlen) un cars pavēlēja steidzami ieņemt arī pēdējo Magnusam uzticīgo cietoksni Cēsīs. Vienlaikus palīgā Cēsīm devās apvienotais Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaspēks

1578. gada 21. oktobrī pie krievu aplenktās Cēsu pils viņiem uzbruka apvienotais Polijas-Lietuvas un Zviedrijas karaspēks zviedru ģenerāļa Boses un lietuviešu karavadoņa Sapegas vadībā.

Krievi paspēja pārkārtoties kaujai, tomēr veiksme nebija viņu pusē. Maskaviešu karaspēka sastāvā karojošie tatāru jātnieki nespēja noturēties pret sabiedrotajiem un glābās bēgot, savukārt, krievu kājnieki atkāpās savos nocietinājumos. Naktī kauja pierima un kņazs Goļicins un citi vojevodas nolēma atkāpties, jeb faktiski aizbēga no kaujas lauka uz krievu karaspēka tālaika galveno bāzi - ieņemto Tērbatu.

No rīta kauja turpinājās un bez vadības palikušais krievu karaspēks tika sakauts un zaudēja ap 7000 vīru un 24 lielgabalus. 

Krievu artilēristi, kuri iepriekš bija izlaupījuši un slepkavojuši pilsētā, un zinādami, kas viņus gaida, ja nonāks bez lielgabaliem Ivana IV rokās, -   neesot padevušies,- daļa pakārušies uz saviem lielgabaliem.

Kauja pielika punktu krievu kara panākumiem bijušās Livonijas teritorijā un Ivans IV  sāka meklēt iespējas sākt miera sarunas.

Tomēr Polijas-Lietuvas karalis Stefans Batorijs nolēma karu turpināt līdz pilnīgai uzvarai. Lai gan viņam izdevās atbrīvot senās baltu un somugru zemes līdz pat Maskavai, pilnīgu uzvaru pār krievu- tatāru karaspēku iegūt viņam neizdevās. Senās baltu un somugru zemes starp Pliskavu un Maskavu palika Maskavijas rokās un nākošajos gadsimtos tika pilnībā pārkrievotas.