Lielais Ziemeļu karš: Daugavas jeb Spilves kauja

1701. gada 19. jūlijā notika izšķirošā kauja starp Saksijas (un Krievijas) un Zviedrijas karaspēkiem Spilves pļavās Pārdaugavā ("Daugavas jeb Spilves kauja").

Sakšu armijas virspavēlnieks grāfs Ādams fon Šteinavs (Adam Heinrich Graf von Steinau) taktiski kļūdījās un pirms kaujas sadalīja savu karapēku. Zviedru kājnieki dūmu aizsegā pārcēlās pāri Daugavai un spējā triecienā sakāva sakšus, kas organizēti atkāpās.

Karalis Kārlis XII viegli ieņēma "militāri neitrālās" Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu Jelgavu, mazgadīgais hercogs Frīdrihs Vilhelms aizbēga uz Prūsiju, kur uzturējās līdz 1710. gadam.

1701. gada oktobrī zviedri izveidoja karaspēka ziemas nometni Virgā pie Liepājas. Polijas-Lietuvas valdība protestēja pret Kurzemes okupāciju, jo pēc Seima lēmuma

"vienīgi Polijas karalis Augusts II (kā Saksijas kūrfirsts) atradās karastāvoklī pret Zviedriju, ne Polijas-Lietuvas kopvalsts".

Augusts II piedāvāja sākt miera sarunas, tomēr stūrgalvīgais Kārlis XII no tā atteicās un pieprasīja Seimam cita karaļa ievēlēšanu.

1702. gada janvārī zviedru karaspēks pārvietojās uz Lietuvu un, pavasarim sākoties, 23. martā šķērsoja Polijas robežu un bez kaujas ieņēma Varšavu 14.maijā.

Vienlaikus, Livonijas ziemeļaustrumu daļu postīja Pētera I karaspēks.

1702. gada beigās grāfs Šeremetjevs vēstulē caram Pēterim rakstīja:

"Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?"

Kārlis XII turpināja pastāvēt uz jauna karaļa vēlēšanām, kas pretēji poļu bruņniecības vairākuma gribai zviedru karaspēka klātbūtnē notika 1704. gada 12. jūlijā, un par jauno karali ievēlēja Staņislavu Leščiņski (Stanisław I. Leszczyński). Augusts savukārt kopā ar saviem atbalstītājiem organizēja partizānu karu, kas krietni novājināja zviedru okupācijas varu.

Sakšu, zviedru, poļu un kurzemnieku savstarpējās nesaskaņas novājināja visas šīs valstis, bet īpaši Poliju un bijušās Livonijas zemes, kurās nesamērīgi liela vara bija nodota tālaika "oligarhiem"- muižniecībai, kuri ļoti bieži rīkojās savās personīgās nevis kopvalsts interesēs. Rezultātā, mūžsenais un kopējais šo Eiropas Ziemeļaustrumu valstu ienaidnieks- Krievija- jau 1710 gadā sekmīgi "izcirta logu uz Eiropu"- iegūstot ne tikai plašas somu un igauņu apdzīvotās teritorijas bijušās Livonijas ziemeļu daļā, bet arī Vidzemi, Latgali.

1795. gadā Krievija ieguva arī Kurzemi un Zemgali, nolemjot šo zemju idaudz izglitotākos iedzīvotājus, kā pašā Krievijā- atpalicībai un pārkrievošanai.

Situāciju lielā mērā mainīja 1812. gada Napoleona iebrukums, kurš sev līdzi atnesa franču brīvības un vienlīdzības idejas. Jau dažus gadus pēc Napoleona sakāves Kurzemē un Zemgalē Krievijas valdība atcēla dzimtbūšanu- lai tādējādi daudz izglītotākos šo zemju iedzīvotājus padarītu lojālākus Krievijai, kā arī lai tos varētu izmantot ar krietnu novēlošanos sāktajā Krievijas industrializācijā. 

Latgalē dzimtbūšana tika atcelta vēlāk,- kā pārējā Krievijā- 1863. gadā,- kas arī nosaka Latgales daudz lielāku ekonomisku atpalicību, salīdzinot ar Latvijas centrālo un rietumu daļu,