Krievijas imperatore Elizabete pavēl izraidīt no Krievijas visus jūdus un atrast iemeslu, lai neielaistu tos atpakaļ

"…Из всей нашей империи, из городов, сел и деревень всех мужеского и женского пола жидов, какого бы кто звания и достоинства ни был, со всем их имением, немедленно выслать за границу и впредь их ни под каким видом в нашу Империю ни для чего не впускать, разве кто из них захочет быть в христианской вере греческого исповедания..."

Lielākā daļa ebreju Krievijas teritorijā nonāca nevis ieceļojot, bet Krievijai iekarojot un okupējot tās dienvidrietumu kaimiņu valstu teritorijas. Īpaši daudz ebreju dzīvoja Polijas-Lietuvas republikas teritorijā, kurā salīdzinot ar Krieviju valdīja lielāka reliģijas brīvība un eksistēja pat starptautiskā tirdzniecība, no kuras Krievija līdz pat Pētera I laikiem bija lielā mērā pašizolējusies. Tā kā Krievija Pētera I laikā jau 1710. gadā bija iekarojusi un okupējusi Vidzemi un Rīgu, šis krievu lēmums attiecās arī uz šo teritoriju iedzīvotājiem.

Vienlaikus ar Pētera I iebrukumu Vidzemē, Kurzemes her­cogs Ferdinands 1714. ga­dā pavēlēja ebrejus padzīt no Kurzemes, bet no tiem, kuri izvai­rījās pil­dīt šo pavēli, iekasēt lielu soda naudu - vienu tāleru par katru uztu­rēšanās dienu. Bagātākie palika, samaksājot uzreiz 400 tāleru par visu gadu

1743. gadā, atbildot uz carienes pavēli, Mazkrievijas armijas kanceleja un Vidzemes ("Līvlandes") guberņas kanceleja (abas teritorijas Krievija bija iekarojusi un okupējusi salīdzinoši nesen) lūdza carieni uz laiku Krievijā iebraukt ebreju tirgotājiem, norādot uz milzīgo ekonomisko pienesumu valsts kasei no tirdzniecības, kuras pašā Krievijā nebija. 

Uz vēstules Eļizaveta uzlika rezolūciju:

"От врагов Христовых не желаю интересной прибыли"

Taču, kā jau ierasts Krievijā, carienes pavēle netika izpildīta. Krievijas ķeizarienes Elizabetes atsūtītie emisāri veica ebreju izsūtīšanu, nepaklausīgos sita ar pātagām. Rīgā palika tikai četri veiksmīgi ebreju tirgoņi, kuri maksāja lielas nodevas. Vidzemes gubernators viņiem piešķīra aizsargājamo ebreju (Schutzjuden) statusu. 

Lai gan vairāk kā 35,000 tika izraidīti, daļa ebreju formāli tiešām pārgāja pareizticībā, daļa turīgāko vienkārši atpirkās, jo gan kukuļkārie ierēdņi, gan Krievijas agrīnie uzņēmēji, gan muižniecība bija ieinteresēti reālā naudas plūsmā, ko pretēji mūžīgi pusbankrotējušajam Krievijas valsts aparātam, ebreju tirgotāji spēja nodrošināt.

***

Jāatzīmē, ka 18.gs. Krievijas jaunokupētās Polijas-Lietuvas republikas zemes - (tagadējās Baltkrievijas, Ukrainas teritorijas) bija jūdu blīvi apdzīvotas, jo tolerantā poļu-lietuviešu attieksme reliģiskos jautājumos te ļāva apmesties ebrejiem pēc tam, kad tie tika izraidīti un vajāti no Spānijas, itāļu zemēs, vācu zemēs u.c.

Vairāk kā 800 gadus, līdz pat Krievijas okupācijai Polija- Lietuva bija mājvieta absolūtajam vairumam tajā laikā dzīvojošo jūdu un nereti tika dēvēta par "Paradisus Iudaeorum" - jūdu paradīzi. Pirmā attiecību ar jūdiem saasināšanās notika 16. gadsimtā- sākoties kristiešu- protestantu un katoļu cīņām par varu, taču tikai ar tieši okupēto zemju iekļaušanu Krievijas impērijā tika izvērsta aktīva cīņu pret jūdiem (arī islamticīgajiem). Mazizglītotajiem krieviem, poļiem, ukraiņiem u.c. vienmēr autoritārās un mazintelektuālās Krievijas struktūras viegli varēja iestāstīt, ka visos postos- nemitīgos karos (Krievija nepārtraukti turpināja iekarot arvien jaunas teritorijas), trūkumā, tiesību ierobežošanā u.c. vainojami "Kristus piesitēji krustā". Krievijas slepeno dienestu darbība 18. gadsimtā vēl nebija pietiekami spēcīga, taču sākot no 19. gadsimta vidus mazattīstītākās Krievijas impērijas "nomaļu" tautas jau bija pilnībā pārliecinātas "žīdu sazvērestībās" un sāka rīkot "pogromus",- nogalinot tūkstošiem jūdu,- arī sieviešu un bērnu  tagadējās Ukrainas un Baltkrievijas teritorijās.

Jāatzīmē, ka latvieši, kuri, atšķirībā no 21. gadsimta sākuma, 19. gadsimtā bija Eiropas izglītotāko tautu vidū, Krievijas provokatīvos mērķus sanaidot okupēto teritoriju iedzīvotājus savā starpā, uztvēra pasīvi un  progromus nerīkoja, tāpēc ļoti daudzi desmiti tūkstoši ebreju pārvietojās uz latviešu apdzīvotajām vietām, piemēram - Vitebskas guberņu (t.sk. Latgali), bet 20. gadsimta sākumā- masveidā devās uz ASV u.c. Amerikas valstīm- tai skaitā Brazīliju. Latviešu pēcnācēju apdzīvotās kolonijas San-Paulu un Gojanas pavalstīs sākotnēji bija paredzētas no Krievijas emigrējušo ebreju izvietošanai, taču ebreji nebija zemkopji, un tos ātri nomainīja izceļojošo latviešu dzimtas. Ebreju izglītības augstais līmenis diemžēl, daļu no tiem bija padarījis par "beztautas marksistiem", kuri aktīvi iesaistījās krievu represīvajās institūcijās. Krievu slepeno dienestu propaganda "latviešu prātus" sasniedza tikai 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, - rodoties "konkurencei" starp pašu latviešu jaunuzņēmējiem un tradicionālajiem ebreju tirgoņiem. Lai gan PSRS okupējot Latviju 1940. gada 14. jūnijā starp izsūtītajiem ebreju % bija visaugstākais (tika deportēti 1,7% no ebreju kopskaita Latvijā, kā ari 0,8% latviešu un 0,4% krievu), vācu sociālistiem, kuri līdzīgi kā krievu komunisti vērsās pret jūdiem izdevās panākt, ka 1941. gadā "pogromi" sākās arī Latvijā. Daļa latviešu tautas aprobežotāko un gļēvāko pārstāvju labprātīgi iesaistījās vācu inspirētās jūdu nogalināšanas akcijās.