Pols Gogēns

Ežēns Anrī Pols Gogēns bija nozīmīgs franču mākslinieks, postimpresionisma pārstāvis. Liela nozīme viņa eksperimentiem ar krāsām bija sintētisma attīstībā, savukārt kluazonisma ietekmē radītie Gogēna darbi sekmēja primitīvisma uzplaukumu un atgriešanos pie pastorāles. Gogēna darbi ietekmēja nabistu grupas izveidošanos, kā arī fovisma attīstību.

Gogēns piedzima Parīzē, taču pēc Napoleona III valsts apvērsuma viņa ģimene 1851. gadā pārcēlās uz Limu (Peru). Francijā ģimene atgriezās 1855. gadā (pēc Gogēna tēva nāves).

17 gadu vecumā Gogēns iestājās tirdzniecības flotē un sešus gadus apceļoja pasauli. Kad nomira viņa māte, kura aizbildniecības tiesības bija atstājusi uzņēmējam un mākslas kolekcionāram Gistavam Arosam, aizbildnis Gogēnu ierīkoja brokera darbā. Gogēns drīz sāka apgūt arī gleznošanu, un 1876. gadā viņa glezna tika pieņemta ikgadējai Salona izstādei. Gogēns interesējās par tolaik dominējošo impresionismu un izveidoja gleznu kolekciju, kurā ietilpa Manē, Sezana, Monē un citu mākslinieku darbi.

1874. gadā Gogēns iepazinās ar Pisarro, pie kura uzsāka glezniecības un zīmēšanas studijas. 1880., 1881. un 1882. gadā viņa darbi tika iekļauti impresionistu izstādēs; Gogēns sāka apgrozīties mākslinieku aprindās, pie kurām piederēja arī Manē, Sezāns, Renuārs un Degā.

1882. gadā viņš zaudēja darbu biržas krīzes dēļ. Neatradis darbu Francijā, viņš ar ģimeni pārcēlās uz Kopenhāgenu (viņa sieva bija dāniete). Parīzē Gogēns atgriezās 1885. gadā, pametis savu sievu un piecus bērnus Dānijā.

1886. gadā viņš piedalījās vēl vienā impresionistu izstādē, taču viņa darbi neguva atsaucību; Gogēns neapmierināts 1887. gadā devās uz Martiniku, Francijai piederošu salu Karību jūrā. Šajā laikā Gogēns savās gleznās sāka izmantot sev raksturīgos lielos krāsu laukumus. Tajā pašā gadā atgriezies Francijā, Gogēns iestājās par atgriešanos pie pirmsākumiem — primitīvās mākslas. Viņš ieviesa arī jēdzienu "sintētisms", ar kuru apzīmēja sintēzi starp gleznas formālajiem elementiem un tās saturu (piemēram, 1888. gadā tapušajā gleznā "Vīzija pēc sprediķa" sarkanās krāsas lietojums zemei apzīmē asinis). Šajā pašā laikā Gogēns apciemoja arī Vinsentu van Gogu Arlā, taču drīz Arlu pameta nesaskaņu dēļ. Atgriezies Parīzē, Gogēns iepazinās ar varākiem simbolisma dzejniekiem - Malarmē, Verlēnu, Rembo. Arī Gogēna darbus mākslas kritiķis Albērs Orjē nosauca par simbolismam piederīgiem.

1891. gadā Gogēna devās uz Taiti, kur vēlreiz īpaši pievērsās primitīvajai mākslai. 1893. gadā atgriezies Francijā, viņš joprojām neguva atbalstu, un 1895. gadā vēlreiz devās uz Taiti.

1897. gadā viņš uzgleznoja savu slavenāko šī perioda darbu — "No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?" Neapmierināts ar lielo rietumu civilizācijas ietekmi salā, Gogēns 1901. gadā pārcēlās uz Hiva Oa. Gogēns šajā laikā uzrakstīja grāmatu "Pirms un pēc" (Avant et Après) par dzīvi Polinēzijā. Gogēns nomira 1903. gadā 54 gadu vecumā no sifilisa, ko bija saasinājusi alkohola lietošana.

Somersets Moems pēc Gogēna dzīvesstāsta motīviem uzrakstīja romānu "Mēness un penijs".