Pols Moria

Pols Moria (fr. Paul Mauriat; 1925. gada 4. marts, Marseļa — 2006. gada 3. novembris, Perpiņjana) — franču komponists, aranžētājs, estrādes-simfoniskā orķestra dibinātājs un vadītājs (1965-1998).

Biogrāfija

Dzimis 1925. gada 4. martā Marseļā.

Kopš četru gadu vecuma viņa tēvs, pastnieks un mūziķis-amatieris, sāka mācīt klavierspēli un ieaudzināt mīlestību pret klasisko un popmūziku.

10 gadu vecumā iestājās Marseļas konservatorijā klavieru specialitātē, 14 gadu vecumā to absolvēja.

17 gadu vecumā viņš izveidoja savu pirmo orķestri, izpildot džeza un populārās mūzikas aranžējumus.

1957. gadā viņš pārcēlās uz Parīzi un sāka strādāt ierakstu kompānijā Barclay Records kā aranžētājs un pavadītājs.

Dažādos laikos viņš strādāja ar Čārlzu Aznavūru (kopā tika radītas vairāk nekā 120 dziesmas), Dalidu, Morisu Ševaljē, Katrīnu Valenti un daudziem citiem estrādes dziedātājiem.

1962. gadā kopā ar F. Purselu un R. Lefebru viņš sacerēja pirmo starptautisko hitu – dziesmu Chariot, kas vēlāk ieguva anglisko nosaukumu I Will Follow Him.

Mūzikas autors dažām filmām, piemēram, Luisa de Funesa komēdijām "Uzpūt banku" (1964) un "Žandarms Ņujorkā" (1965, kopā ar R. Lefebru).

1966. gadā viņš kļuva par muzikālo vadītāju (impresāriju) Mirejai Matjē.

Vairāku gadu sadarbības laikā viņš viņai uzrakstīja daudzas dziesmas, tostarp Mon Credo (Oui, je crois, 1966), Viens dans ma rue (1966), La premiere etoile, Geant, C'etait le premier rendez vous (1985). . Mireilja Mathieu Chante Paul Mauriat tika izdots 1977. gadā (Mireille Mathieu dzied Polal Moria dziesmas).

Iedvesmu viņš smēlies no F. Pursela orķestra daiļrades. Kā savus iecienītākos komponistus un dziedātājus viņš nosauca Bahu, Vivaldi, Stravinski, Frenku Sinatru, Ellu Ficdžeraldu, Stīviju Vonderu.

1998. gada novembrī viņš sniedz pēdējo koncertu Japānā (Sayonara Concert). Viņš nomira 2006. gada 3. novembrī 81 gada vecumā savās mājās Perpignanā, Francijas dienvidos.

Pelni apglabāti pilsētas Dienvidu kapos.

Paula orķestris

1965. gadā P. Moria nodibināja un vadīja Lielo simfonisko orķestri, ar kuru viņš ilgus gadus apceļoja visu pasauli, izpildot galvenokārt populāru dziesmu instrumentālās adaptācijas un paša sacerētus darbus. Līdz 1965. gadam P. Moria vadīja arī savu orķestri, kura ieraksti ir zināmi kopš 1959. gada. P. Moria sava orķestra mūzikas stilu raksturoja kā "romantiski skanošu vijoļu apvienojumu ar kontrastējošu instrumentu grupu, kas uztur skaidru ritmu". Orķestra sastāvs bija starptautisks un pastāvīgi mainījās.

1968. gadā tika izdots pirmais lielais hits par dziesmas L'amour est bleu (ang. Love is Blue; Love is skum) tēmu. Kopš 1969. gada orķestris vada koncerttūres ASV, Kanādā, Brazīlijā, Dienvidkorejā. Vislielāko popularitāti viņš ieguva Japānā, kur katru gadu sniedza līdz piecdesmit koncertiem, izņemot dažus gadus 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Šajā valstī notika arī orķestra trīsdesmitā jubileja (1996) un pēdējais koncerts ar Polu Moria (1998). 1977. gadā Nippon Budokan Tokijā vienā dienā rīkoja divus izpārdotus koncertus.

1998. gadā par jauno diriģentu kļuva pianists Žils Gambuss, kurš orķestrī strādāja daudzus gadus pirms iecelšanas amatā. 2005. gadā Pols Moria savu orķestri uzticēja kolēģim mūziķim Žanam Žakam Justafram, ar kuru kopā orķestris devās turnejā uz Japānu.

Pēc P. Mauriā nāves Žans Žaks Justafrs trīs gadus lūdza Pola Moria atraitni Irēnu, lai tā atļauj viņam rīkot koncertus komponista piemiņai. Beidzot piekritusi, Irēna Moria ieteica Justafrem nosaukt orķestri viņa vārdā un vairs neprasīt viņai atļauju.

Tā 2009. gadā Lielais orķestris pārdzima Žana Žaka Justafrē vadībā. 2009. gadā piemiņas turnejā Japānā jaunajā orķestrī piedalījās mūziķi, kuri pēdējos divus gadu desmitus strādāja kopā ar Polu Moria.

2010.-2012.gadā J. J. Justafré orķestris vadīja lielu turneju pa Krievijas reģioniem, kā arī sniedza koncertus Ukrainas, Baltkrievijas un Baltijas valstu galvaspilsētās.

Lai gan Žana Žaka Justafrē Lielā orķestra repertuārs, uzstāšanās stils un skanējums atšķiras no Pola Moria, tūres organizatoru reklāmas kampaņas tika veiktas ar leģendārā Pola Moria orķestra zīmolu, kas beidza pastāvēt sakarā ar komponista nāvi  2006. gadā.

Par šo rezultātu Madame Irene Mauriat ir vairākkārt sniegusi oficiālu paziņojumu faniem un presei.

Pols Moria divas reizes apmeklēja PSRS.

1967. gada pavasarī viņa 35 cilvēku orķestris kopā ar māksliniekiem no Parīzes mūzikas zāles Olympia pavadīja Mireiju Matjē, kura devās turnejā Maskavā, Ļeņingradā un Kazaņā. Ļeņingradā viņš sacerēja dziesmu Quand fera-t-il jour, comarade? (Kad ir rītausma, biedri?), ko Mireija izpildīja uz kreisera Aurora.

P. Moria PSRS apmeklēja 1978. gada janvārī ar īpašu ar sava orķestra turneju.

Padomju Savienības Centrālā televīzijā orķestra izpildītā mūzika tika izmantota dažu televīzijas programmu pavadīšanai:

• Programmas Vremya laika prognozēs skaņdarbi ir Yesterday, Abrazame, Toccata, Un étranger sur la terre.
• Sākuma titros raidījumā Dzīvnieku pasaulē - Alouette (no franču valodas - "Lark", autors Ariels Ramirezs).
• Kinopanorama ievadā ir melodija dziesmai Pardonne-moi ce caprice d'enfant (Piedod man šo bērnišķīgo kaprīze, Patrīcija Kārlija).

Vissavienības firma Melodiya publicēja 4 skaņuplates, no kurām pirmās divas bija bez  licences< bet tas nevienu pat neizbrīnija - tā PSRS rīkojās:

1. 1974. gads — Pola Moria orķestris — mūzika no kinofilmām. Ievērojams ar sliktu skaņas kvalitāti, jo tas tika izveidots, vienkārši kopējot oriģinālo atskaņoto ierakstu Les Grandes musiques de films (1973). Kolekcijā ietilpst melodijas no The Godfather, Rain Passenger, Man and Woman, Doctor Živago, The Thomas Crown Affair, Last Tango in Paris, Warrior's Rest (fr.), Love Story, The Umbrellas of Cherbourg, Butch Cassidy and the Sundance Kid, Dzīvot, dzīvot, Slēgti slēģi (fr.), Nezināms venēcietis (fr.), Borsalino.
2. 1975. gads — Pola Moria orķestris (1970. gada albuma Gone Is Love atkārtota izdošana).
3. 1980. gads — Pola Moria orķestris — Atvasara (1975. gada L'Été Indien atkārtota izdošana).
4. 1980. gads — Pola Moria orķestris — Vivaldi mūzikai (oriģinālā Melodijas kolekcija). Satur S. Ņikitina un V. Berkovska tāda paša nosaukuma bardu dziesmas instrumentālo versiju (vārdi A. Veļičanskis).