Ričards I Lauvassirds

Ričards I Plantagenets, saukts Lauvassirds - Anglijas karalis (1189.-1199.).

Ričarda tituli:

• Akvitānijas hercogs (angl. Duke of Aquitaine, fr. Duc d'Aquitaine) - 1189.-1199. g.
• Normandijas hercogs (Duke of Normandy) - 1189.-1199. g.
• Meinas grāfs (Count of Maine) - 1189.-1199. g.
• Anžū grāfs (Count of Anjou) - 1189.-1199. g.
• Anglijas karalis (King of England) - 1189.-1199. g.

Biogrāfija

Trešais Henrija II dēls. Tā kā nebija troņmantnieks, bērnību pavadīja dzimtas īpašumos kontinentā, kur viņš no mātes mantoja Akvitāniju un Puatjē.

1173. gadā kopā ar pārējiem brāļiem sacēlās, mēģinot gāzt tēvu no troņa, taču Henrijs II vairākās kaujās sakāva dumpīgo dēlu armiju.

Par pretendentu uz troni Ričards kļuva pēc sava vecākā brāļa Henrija (Henry the Young King) nāves 1183. gadā. Viņš noslēdza savienību ar Francijas karali Filipu II un 1189. gadā sakāva tēva armiju, gāžot Henriju II no troņa.

No 10 gadiem, kurus bija karalis, Ričards Anglijā pavadīja kādu pusgadu. Valdīšana pamatā izpaudās līdzekļu vākšanā Krusta karam, palielinot nodokļus, tirgojot titulus (atbrīvoja no vasaļa zvēresta Skotijas karali Vilhelmu I Lauvu (par 10 000 markām) un troņa zemes.

Kāpšanu tronī pavadīja ebreju grautiņš Anglijas pilsētās (Ričards bija aizņēmies uz lieliem procentiem lielas naudas summas, un nevēlējās kredītu atdot).

1190. gadā iesaistījās 3. Krusta karā, par Anglijas reģentu atstājis Eli bīskapu Viljamu Longčampu (Chief Jusiticar and bishop of Ely William Longchamp). Septembrī viņa vadītie krustneši ieradās Sicīlijā, kur pēc vairākiem konfliktiem iesaistījās kaujās ar vietējiem, kuri aizstāvēja savus īpašumus un sievietes. Ričards pats vadīja angļu krustnešus ielu kaujās, un te viņu iesauca par Lauvassirdi. Šajā laikā viņa jaunākais brālis Džons Anglijā sacēlās un sagrāba varu karalistes salas daļā.

1191. gada maijā Ričards atņēma Bizantijas impērijai Kipras salu, padarot to par savu bāzi tālākai ekspansijai uz austrumiem. Te viņš salaulājās ar Navarras karaļa Sančo VI meitu Berengariju (bērnu viņiem nebija).

Karadarbības laikā Palestīnā izcēlās ar to, ka sastrīdējās ar visiem iespējamajiem sabiedrotajiem, bez ierunām vēloties būt apvienotā krustnešu karaspēka virspavēlnieks. Galu galā tie viņu pameta. Filips II atgriezās Francijā, kur uzsāka Plantagenetu zemju plānveidīgu sagrābšanu. Arī Austrijas hercogs Leopolds V atdalījās.

1192. gadā Ričards atzina par Jeruzalemes karali Monferatas Konrādu, kuru visai drīz nogalināja asasins. Jeruzalemes karalistes tronī kāpa Ričarda radinieks Šampaņas grāfs Henrijs, kas izraisīja baumas par Ričarda saistību ar Konrada slepkavību.

Pēc neveiksmīgās militārās kampaņas Svētajā zemē, Ričards ar pavadoņu pulciņu mēģināja atgriezties savos īpašumos pa sauszemi.

1192. gada decembrī viņu netālu no Vīnes arestēja Leopolds V, apsūdzot sava brālēna Jeruzalemes karaļa Konrada slepkavības pasūtīšanā, un nodeva to Sv.Romas impērijas imperatoram Henrikam VI, kurš Ričardu ieslodzīja Durnšteinas pilī.

Lai Ričardu atbrīvotu, imperators pieprasīja 150 000 marku (savukārt Džons Bezzemis un Filips II piedāvāja 80 000 marku, ja Ričardu atstās ieslodzījumā līdz mūža galam). Galu galā Ričardu no ieslodzījuma izpirka viņa māte Akvitānijas hercogiene Eleonora.

Atgriezies savos kontinentālajos īpašumos viņš izlīga ar brāli, ieceļot to par troņmantnieku, un uzraiz uzsāka karadarbību pret Filipu II, mēģinot atgūt tā anektētās Plantagenetu zemes.

1199. gada 26. martā Šalū-Šabro pils (fr. Château de Chalus-Chabrol), Limuzē (fr. Limousin), aplenkumā karalis tika nopietni ievainots ar arbaleta bultu, un 6. aprīlī mira no asins saindēšanās.