Roberts Dāvids Timermanis

Studējis Latvijas Universitātē Jurisprudences un ekonomikas fakultātē.

To beidzis 1937. gadā. Darbojies Universitātes studentu korporācijā "Tervetia", (kuras devīze ir "Visu par Latviju!  Visi viens!").

Dienējis Latvijas armijā, Aviācijas pulkā.

Piedzīvojis avāriju ar savu lidmašīnu, pēc tam ilgāku laiku ārstējies.

Kara laikā cīnījās pret Sarkano armiju.

I un II pakāpes Dzelzs krusta kavalieris

Kara beigās atradās Kurzemes cietoksnī.

1944. gada 10. decembrī nosūtījis savu ģimeni (sievu un dēlu) uz Vāciju, bet pats nolēmis palikt Latvijā.

Ejot cauri mežiem, viņam izdevās izglābties no aplenkuma, izbēgt no filtrācijas, paglābties Vidzemes mežos un tur veidot Latvijas Tēvzemes sargu vienības.

Timermanim uzticēja partizānu apvienības 3. divīzijas komandiera pienākumus (tajā ietilpa Madonas un Rēzeknes partizānu pulki).

Laikrakstā Nacionālā Neatkarība (1994. gada jūnija numurā) par Mežsargu rakstīts:

"Pēc vairākām veiksmīgām akcijām pret komunistiem, čekistiem un viņu līdzskrējējiem Timermanis iemantoja drosmīga un prasmīga komandiera autoritāti nacionālo partizānu un viņu atbalstītāju vidū."

Kapteinis Roberts Dāvids Timermanis krita varoņa nāvē 1945. gada 25. decembrī.

*

1945. gada 23. decembrī pie viņa Barkavas pagasta "Saulītēs" agri no rīta ieradās sieviete, kuras uzdevums bija nogādāt proklamācijas uz vairākām partizānu daļām. Ceļā viņu arestēja. Nokļuvusi apcietinājumā, sieviete pateica adresi, kur saņēmusi proklamācijas.

23. decembri Sarkanarmijas karavīri un miliči ielenca māju no visām pusēm, kapteinis Timermanis, šaudams ar revolveri, centās no aplenkuma izlauzties. 

Miliči sašāva Dāvidu Timermani, kad viņam jau gandrīz ir izdevies no gūstītāju loka izglābties. Smagi ievainots, viņš guļ sniegā vairāk nekā trīs stundas. Tad kopā ar citiem arestētajiem mājas iedzīvotājiem viņu iemet automašīnā un aizved uz Madonu. Kapteinis Roberts Dāvids Timermanis — Mežsargs nomirst 1945. gada 25. decembra ritā. Viņš atdeva savu dzīvību par Latvijas brīvību, nodzīvojis tikai 34 gadus. 

***

Tas notika 1945. gadā. Miliči iebruka Kupsiņu mājās. Nošāva tēvu, māti, māsu un divus laukstrādniekus. Dzīva palika tikai viena meitenīte. Kāpēc iebruka šai mājā? Kāds bija teicis, ka tur varbūt esot zelts. Zeltu meklēja, bet neatrada. Paņēma visādas mantas un kā varoņi aizbrauca.

Ciema iedzīvotāji bija šausmās: "Pieci zārki vienā reizē." Un sauca palīgā nacionālos partizānus. Sarkanie sāka izplatāt runas, ka tos cilvēkus nošāvuši ne jau miliči, bet gan mežinieki. (Šai pusē mežabrāļus, nacionālos partizānus, sauca par mežiniekiem.)

Neviens tādiem meliem neticēja, bet šī apsūdzība tika izplatīta visai aktīvi, jo partizānus vajadzēja nomelnot tautas acīs. Nacionālie partizāni nāca iedzīvotājiem palīgā. 

Vienība, ko vadīja Roberts Dāvids Timermanis (viņa segvārds bija Mežsargs) izstrādāja plānu, kā čekistiem atriebties.

1945. gada 28. septembri Kārlis Dankers un Inčs Konrāds, bruņojušies ar automātiem, iegāja Ošupes piena fabrikā (Lubānas apriņķī) un piespieda Ošupes ciema padomes sekretāru piezvanīt uz Lubānas miliciju un paziņot, ka fabrikā iebrukuši bandīti. Sekretārs sauca palīgā istrebīķeļus, lai bandītus aizturētu. Un istrebīķeļi brauca. Mežsargs, kā rakstīts izmeklēšanas protokolā, "izkārtoja partizānus Lubānas-Ošupes ceļa līkumā izdevīgās pozicijās. Viņa rīcībā bija 5 ložmetēji, 6 automāti un 6 šautenes. Kad Mežsargs ieraudzīja tuvojamies armijas automašīnas, viņš pirmais atklāja uguni. Tā bija komanda visiem. 

Partizānu grupa šāva no visu veidu ieročiem. Šajā kaujā tika nošauti pieci istrebīķeļi un trīs ievainoti." 
Partizānu vienībās bija daudzi Latvijas armijas virsnieki, karavīri, īsti savas zemes patrioti, kas līdz pēdējam ticēja, ka Latvija atgūs brīvību, un šajās smagajās cīņās sevi nežēloja. Tomēr cīna bija nevienlīdzīga.

Okupantu rīcībā bija neierobežoti ieroču krājumi un cilvēku rezerves. Partizāni veica vairākas drosmīgas kaujas operācijas, piemēram, 29. oktobri vini Barkavas pusē iznīcināja divus čekistus.

Partizānu rindās izdevās ielavīties nodevējam, čekistam Jānim Klimkānam. Un partizāni sāka ciest zaudējumus. Nacionālais partizāns Jānis Ikaunieks, kas vienīgais ņo šīs cīnītāju grupas ir dzīvs, saka:

"Klimkāns spēcīgi strādāja. Neviens no mums nenojauta, ka viņš ir spiegs. Kad biju apcietināts, es lūdzu Dievu par viņu. Tikai cietumā uzzināju, kas patiesībā ir Jānis Klimkāns."

Fragmenti "Nacionālos partizānus pieminot", Atis Skalbergs