Roberts Slokenbergs

Mācītājs, sabiedrisks darbinieks, skolotājs.

Dzimis Rundāles pagastā, "Pareizu" mājās, Katrīnas un Jāņa Slokenbergu ģimenē.

Mācījies Žeimes baznīcas skolā, J.Kļaviņas proreālskolā Bauskā (1908-1915), Jelgavas ģimnāzijā, Latvijas Universitātē (1920).

Dzīvojis Sesavas "Knīšos". Sprediķojis vairākās baznīcās, t.sk. Jelgavas Sv.Annas baznīcā, Sesavas baznīcā. Bija Rūjienas draudzes mācītājs (1929—1942). Nodibinājis privātu draudzes pamatskolu Rūjienā. Rūjienas Ziemeļu draudzē darbojies no 1929. līdz 1942. gadam.

Pēc Otrā pasaules kara dzīvojis trimdā Zviedrijā un Anglijā.

Mazāk zināms, ka pēc diplomāta Kārļa Zariņa ieteikuma Roberts Slokenbergs 1935. gadā tika uzņemts Stokholmas brīvmūrnieku Jāņa ložā "Den Nordiska Första", bet 1938. gadā Andreja ložā "Den Nordiska Cirkeln".

----

Londonā savā mājā 22. oktobrī pulksten 18.30 miris mācītājs Roberts Slokenbergs, kas jau ilgāku laiku slimoja ar nedziedināmu kaiti.

Viņa 100. dzimšanas dienā Rūjienas iedzīvotāji 1998. gadā viņam uzcēla pieminekli (tēlnieks A. Vārpa).

***

Ir izveidojies priekšstats, ka iebraucējam Rūjienā grūti iedzīvoties. Zemgalietis mācītājs Roberts Slokenbergs pierādīja pretējo. 1929. gada pavasarī pēc pirmā dievkalpojuma Rūjienas baznīcā viņš apbūra visus ne tikai ar aizkustinošo sprediķi, izcilo dziedāšanu un izskatīgumu. Draudze viņā redzēja īstu vētrasputnu, kurš apņēmības pilns iebrāzies mūsu pilsētiņā, lai pilnībā mainītu tās ierasto vidi. Būdams moderns liberāls mācītājs, viņš aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē.

Par svarīgāko uzskatīdams jaunatnes audzināšanu kristīgā garā, R. Slokenbergs devās pie skolas vadības un pieteicās par skolotāju. Saņēmis atraidījumu, viņš rīkojās pārgalvīgi un dibināja savu privāto pamatskolu. Mācītājs aizņēmās bankā naudu, ieķīlāja tēva mājas un pārveidoja veco, vēl zviedru laikos celto ēku baznīcas tuvumā par paraugskolu ar pulētām grīdām, peldbaseinu, obligāto rīta pienu, pusdienu zupu un pieņēma jaunus, progresīvus skolotājus. Pēc pāris gadiem apkārtējās skolas likvidējās, jo vecāki savus bērnus no tām izņēma un sūtīja pie Slokenberga.

Atradis kopēju valodu ar pilsētas galvu Arnoldu Krēsliņu, viens otru balstīdami, abi vīri Rūjienā paveica dižus darbus. Slokenbergs mīlēja teikt: "Ja mērķis labs, naudu var arī no akmens izsist." Sakopti kapi, uzposta baznīca, nedēļas laikraksts, izcila skola, jauns nespējnieku nams, viesnīca, domes ēka, ģimnāzija un 3 tēlnieka K. Zemdegas darbi - tas viss pateicoties viņiem. Ja Slokenbergs no kanceles teica, ka vajag ziedot, rūjienietis bija gatavs atdot pēdējās bikses, lai tikai īstenotos mācītāja iecere.

Leģendāri ir stāsti par Slokenberga bohēmisko dzīves stilu. Īsts Gesta Berlings! Viņš mīlēja un mīlēja viņu. Sprediķus nepierakstīja, runāja no galvas. Skatījās cilvēkiem acīs un meklēja aizkustinājuma asaras. Kad tās tur ieraudzīja, sprediķi beidza.

Tolaik baznīca kā ēka kalpoja divām draudzēm. Vienu svētdienu sprediķoja mācītājs Hermanis Bahs, otru - R. Slokenbergs. Redzot, ka viņa dievkalpojumi arvien retāk apmeklēti, Bahs saskumis un teicis: "Ko tad par Slokenbergu runāt. Ja baznīcas kalnā uzvestu siena vezumu un Slokenbergs teiktu draudzei, ka vajag to noēst, tad pēc pusstundas salmiņš nebūtu pāri palicis."

Par 1930. gadu dzīvi Rūjienā rakstnieks Nikolajs Kalniņš uzrakstījis romānu "Mākoņu stūmēji".

Mācītāja 100 gadu atcerei vietā, kur atradās Slokenbeka skola (Rīgas ielā 30), triju mēnešu laikā rūjienieši ziedojumos savāca nepieciešamo naudu un uzcēla mācītājam pieminekli (1998, tēlnieks A. Vārpa).

(rujiena.lv)

***

Rofantas muiža — piemineklis mācītājam R. Slokenbergam

Arvīda Pitāna 1975. gada raksts par Rofantas pirmajiem gadiem no grāmatas “Ne ikkatrs kas uz mani saka …”, 169.-172. lpp.

1953. g. vasarā notiek latviešu skautu nometne Saseksas apgabalā, netālu no Londonas. Nometņotāju vidū citu starpā ir arī Māris un Juris Slokenbergi. Pētījot šo vienu no skaistākajiem Anglijas apvidiem, latviešu zēni nejauši atrod kādu veclaicīgu, simtgadīgu ozolu apēnotu lielu māju. Mājas izskats ir bēdīgs: logi aiznagloti dēļiem, viss nekopts, izpostīts, pamests. 

Par redzēto un atrasto skauti pastāsta, Londonā pārbraukuši, savam tēvam — Londonas latviešu ev. lut. draudzes mācītājam Robertam Slokenbergam. Pēdējais ņem lietu nopietni. Draudzei jau ir māja Londonā. Bet kāpec tai nevarētu būt arī lauku īpašums, — domā mācītājs. Tur varētu būt telpas lielākiem sarīkojumiem, vasaras nometnēm, slimnieku atpūtai, vecajiem ļaudīm, atvaļinājuma pavadītājiem. Šādu domu vadīts, Slokenbergs dodas apskatīt lielo māju Anglijas laukos. Tā tiešām ir nožēlojamā stāvoklī, bet mācītājs ir pārliecībā, ka visu ar darba spēku un labu gribu var pārveidot. Mācītājs uzmeklē mājas īpašnieku. Izrādās, ka tas ir kāds bijušais Anglijas parlamenta konservātīvo partijas loceklis pulkvedis Loker-Lempsons (Locker-Lampson). Tikšanās ir ļoti interesanta un nozīmīga draudzei. Pulkvedis stāsta mācītājam, ka ir bijis angļu bruņoto auto komandieris Krievijas frontē Pirmajā pasaules kaŗā un apmeklējis arī mūsu Rīgu. Vecais kungs ļoti priecājas, ka var satikt atkal latviešus pēc tik ilgiem un gaŗiem gadiem un nožēlo, ka komūnisti, pret kuŗiem viņš cīnījies visu savu mūžu, ir okupējuši atkal mūsu dzimteni. 

Sarunu rezultātā Loker-Lempsons izīrē savu īpašumu Londonas latviešu draudzei uz pieciem gadiem. 

Rofanta ir celta 1597. g. no vecu burenieku kokiem. Gada skaitlis vēl redzams mājas priekštelpā virs kamīna, kur arī atrodas karaļa Indriķa VII un Indriķa VIII un karalienes Elizabetes I portreti. 

Ir nostāsts, ka māja kopā ar daļu no apkārtnes it kā piederējusi dāņiem, bijusi maza “valsts valstī”, — pat ar savu naudas sistēmu. Līdz pat šai dienai mājā un tās apkārtnē aizgājušie gadu simti nav paspējuši izdzēst tās pēdas, ko atstājuši cilvēki, kuŗu vairs nav. Katrs Rofantas stūris, katra telpa runā par pagājušām dienām. Tur atrodas melnozola krēsls, kuŗā reiz sēdējis britu slavenais valstsvīrs Olivers Kromvels (Cromwell, 1599-1658); tur ir istaba, kur lielais angļu dzejnieks, lords Alfrēds Tenisons (Tennyson, 1809-1892) iecerējis daudzus savus darbus par dabu un mīlestību; un tur ir istaba, kuŗā viesodamies uzturējies pasaulslavenais angļu valstsvīrs Vinstons Čerčils (Churchill, 1874-1965). Rofantas apmeklētāji var pārgulēt nakti šī lielā valstsvīra istabā, no kuŗas loga atveŗas skaists skats uz lielajiem dzīvības kokiem un gludo mauriņu mājas priekšā. Mājas sienas sedz daudz pagātnes gleznu, vaŗa un koka grebumi, litografijas, portreti. Kāpņu telpā, kas ved uz otru stāvu, lielos stikla logus grezno agrāko ģimeņu ģerboņi. 

1953. g. rudenī Londonas latviešu draudze ienāk šajā pagātnes elpas apdvestajā, pamestajā aristokratu mītnē. Slokenberga vadībā sākas intensīvs darbs, jo ir jātīra, jālabo, jāpārveido un jāiekārto. Redzam pat pašu mācītāju uz mājas jumta, to labojot. Draudzes locekļi ziedo savas brīvās dienas un līdzekļus, un drīzi vien telpas un mājas apkārtne gūst pavisam citādu izskatu. Rofanta kļūst par draudzes rosības centru. Svētdienas rītos mājas baznīcā, kas atrodas galvenajā ēkā, mācītājs rīko dievkalpojumus. Tur pulcējas mājas iemītnieki kopā ar atvaļinājuma pavadītājiem un viesiem, kas tieši atbrauc, lai dzirdētu Slokenbergu un būtu kādu mirkli kopā ar viņu. Tur notiek lielāki draudzes sarīkojumi un svētki, — kā bērnu vasaras nometnes, pļaujas svētki, bērnu svētki, eglītes vakari. Netrūkst arī gadskārtējo Līgo svētku, kur pulcējas simtiem tautiešu pat no vistālākajiem Anglijas novadiem. 

Rofanta īsā laikā ir kļuvusi arī par iecienītu vietu atvaļinājuma pavadīšanai un izbraukumiem ne tik Londonas un tās apkārtnes latviešiem vien, bet gan arī daudziem citiem ciemiņiem, kas ierodas no tālākajiem novadiem un pat no aizjūŗas. Tie atbrauc, lai skaistajā apkārtnē mierā un savos ļaudīs smeltos spēkus rītdienai. Nav gada laika, kad Rofantā nebūtu skaisti, patīkami un mājīgi. 

Bet pēkšņi šai augšupejas priekā un sajūsmā ievijas sāpīgs sēru pavediens. 1957. g. rudenī Visuvarenais savās mājās aizsauc Londonas latviešu draudzes dibinātāju un Rofantas celmlauzi Slokenbergu. Zaudējums ir neizmērojams, bet darbs nedrīkst apstāties. Tā ir mācītāja vēlēšanās. Cik neizsakami dziļi mācitājs dzīvoja lidzi draudzes un Rofantas dzīvei, to atkārtoti un nepārprotami liecina viņa vēstules no Amerikas, kur viņš, slims būdams, devās 1957. g., lai liecinātu amerikāņiem par patieso baznīcas stāvokli mūsu okupētajā dzimtenē. Kaut Amerikā ārsti Slokenbergam skaidri pasaka, ka viņa slimība vairs nav dziedināma, mācītājs ar vēl lielāku dedzību raksta vēstules uz Angliju Rofantas un draudzes vadībai, norādot un izsakot vēlmes, kā un ko darīt Rofantas izveidošanai un iekārtošanai, un kā stiprināt un vadīt draudzi tālākai augšupejai. Slokenbergam bija vīzija, ka Rofantai ir jākļūst par Londonas latviešu draudzes centru. 

Tā paša gada rudenī, kad mūžības ceļos aizgāja Slokenbergs, draudze pulcējās Rofantā mirušo piemiņas dienā, un tiek iedēstīts ozoliņš aizgājēja piemiņai Rofantas dārzā. Neilgi vēlāk atklāja arī piemiņas plāksni Slokenbergam Rofantas baznīcā. 

Nākošie gadi atkal nes lielas pārmaiņas Rofantas dzīvē. Otram rentes līgumam izbeidzoties, mājas jaunais īpašnieks pulkveža Loker-Lempsona dēls vairs īpašumu tālāk neizīrē, bet piedāvā to pirkšanai par 16000 angļu mārciņām. Šis priekšlikums nostata Draudzes Saimniecisko sabiedrību — dibinātu 1959. g. — grūtību priekšā. No vienas puses katra vēlēšanās ir paturēt Slokenberga iegūto Rofantu, jo tā ir ļoti iemīļota un kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu ne tikai Slokenberga dibinātajai draudzei vien, bet gan jo daudziem latviešiem plašajā Anglijā.

Bet no otras puses nedz draudzes, nedz Sabiedrības kasē nav brīvu līdzekļu, jo pirmajai iemaksai vajadzīgas vismaz 6000 angļu mārciņas. Pārējās 10000 mārciņas mājas īpašnieks, būdams līdzīgi savam tēvam sirsnīgs Londonas latviešu draudzes draugs, piedāvā kā privātu aizdevumu. Kur un kā rast līdzekļus? Par vienīgo iespēju rod griezties pie draudzes locekļiem un labvēļiem, lūdzot ziedojumus un aizdevumus mājas un līdz ar to 21½ akru zemes iepirkšanai.

Rezultāti pārspēja pat vispārdrošākās cerības: īsajā laikā tiek saziedots un aizdots pāri par 5000 mārciņām. Ziedotāju un aizdevēju starpā ir ne tikai draudzes locekļi vien, bet arī tās atbalstītāji un labvēļi. No latviešu organizācijām Anglijā piedalās Daugavas Vanagu Fonda Londonas nodaļa. 

Rezultātā 1962. g. 22. jūnijā, tieši Jāņu priekšvakarā, kad Rofanta gatavojas Līgo svētku svinēšanai, pirkšanas līgums tiek parakstīts, un līdz ar to Londonas latviešu draudzes Saimnieciskā sabiedrība ir nopirkusi Rofantu par dzimtu. Slokenberga sapnis un vēlmes ir piepildījušās. Sākas jauns darba posms pašu latviešu mājā. Tās uzturēšana jau tagad prasa daudz vairāk līdzekļu un darba spēka. Bet atsaucība ir tiešām apbrīnojama. Ar katru dienu Rofanta kļūst skaistāka, mājīgāka, piemērotāka. Tiek izmantota arī zeme, kas dod ražojumus kopgaldam un pārdošanai. Īpašuma pārējās ēkas tiek pārbūvētas un izveidotas dzīvokļos, jo dzīvotāju skaits Rofantā pieaug. Bez atvaļinājuma pavadītājiem tur jau dzīvo vecuma ātpūtā aizgājušie tautieši un pastāvīgie strādnieki, kas darbu atraduši tuvākajā apkārtnē. Tāpat Rofantu izmanto arī privātām vajadzībām kā kāzām, citām viesībām un sanāksmēm. Kādu telpu saimniecības vadība ir izīrējusi latviešu klubam, saņemot no tā zināmu atlīdzību. Bez ši ienākuma nebūtu iespējams segt Rofantas pirkšanas izdevumus. 

Jāpiemin, ka Slokenbergs deva pagaidu pajumti Rofantā arī mūsu likteņa brāļiem ungāriem, kad tie pēc 1956. g. revolūcijas kā bēgļi ieradās Anglijā. 

Ļoti glīti pārveidota ir arī draudzes baznīca galvenajā mājā. Sienas pārkrāsotas, iegādātas jaunas ērģeles, altāŗsegas, svečturi, krēsli, grīdsegas. Altāri grezno tēlnieka Z. Sapieša darināts krusts.

Baznīcā atrodas arī mirušo pelnu urnu novietne. Tur kopā ar Slokenbergu jau atdusas visai prāvs pulciņš viņa draudzes locekļu. 

Nav ne mazāko šaubu, ka visi šie darbi, minētie un neminētie, nekad nebūtu veikti, ja bez algotajiem darbiniekiem daudzi uzņēmīgi draudzes locekļi, sekojot Slokenberga priekšzīmei, nebūtu ziedojuši savus atvaļinājumus un brīvās dienas, lai strādātu vai nu mājas un baznīcas iekšienes veidošanā vai arī zemes darbiem ārpusē. Visu šo darbinieku roku čaklums, darba prieks un ziedotie līdzekļi nedaudzajos gados ir tik daudz pārveidojuši šo 16. g.s. celto angļu aristokratu mītni, un tā vēl jo vairāk to padarījuši par Londonas latviešu draudzes un vispār par latviešu trimdinieku pulcēšanās vietu. 

Ir nepārprotami skaidrs, ka visu šo panākumu pamatā ir bijusi darbinieku ticība Visuvarenajam un gaišākai rītdienai, neatlaidība un vēlēšanās, lai šis pasākums, kas radās Slokenberga ierosmē, veidotos par godu Dievam un latviešu trimdiniekam.