Saif al-Islams Kaddafi

Saif al-Islams Kaddafi‎ (arābu: سيف الإسلام معمر القذافي, latinizēts:  Saif al-Islām Muʿammar al-Qaḏḏ2āf 7. februāris 1. jūnijs; 9. 25. jūnijs 2026) bija Lībijas nozīmīga politiska figūra.

Viņš bija Lībijas līdera Muammara Kaddafi un viņa otrās sievas  Safijas Farkašas otrais dēls .

Viņš bija daļa no sava tēva iekšējā pietuvinātā loka, veidojot sabiedriskās attiecības un diplomātiskos sakarus līdera vārdā. Viņš publiski noraidīja tēva piedāvājumu ieņemt valsts otro augstāko amatu un neieņēma nekādus oficiālus valdības amatus. Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu Valsts departamenta amatpersonu Tripolē teikto, tēva valdīšanas laikā viņš bija otra visplašāk atzītākā un arī atpazistamakā persona Lībijā, kā arī ārpus tās, dažkārt pat de facto  premjerministrs, un tika minēts kā iespējamais pēctecis, lai gan viņš to noraidīja.

Starptautiskā Krimināltiesa (SKT) 2011. gada 27. jūnijā izdeva viņa aresta orderi par apsūdzībām noziegumos pret cilvēci pret Lībijas tautu, par civiliedzīvotāju nogalināšanu un vajāšanu saskaņā ar Romas statūtu 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 7. panta 1. punkta h) apakšpunktu. Viņš noliedza apsūdzības.

Kaddafi tika sagūstīts Lībijas dienvidos Zintanas kaujinieku grupējuma rokās 2011. gada 19. novembrī pēc Lībijas pilsoņu kara beigām un ar lidmašīnu nogādāts Zintanā.

2015. gada 28. jūlijā Tripoles tiesa viņam piesprieda nāvessodu par noziegumiem pilsoņu kara laikā plaši kritizētā tiesas procesā, kas tika veikts neklātienē. Viņš palika Zintanas de facto neatkarīgo iestāžu apcietinājumā.
Saskaņā ar Abu Bakr al-Siddiq bataljona paziņojumu, 2017. gada 10. jūnijā viņš tika atbrīvots no cietuma Zintanā. Vēlāk tajā pašā mēnesī Tobrukā bāzētā valdība Halifas Haftara vadībā pasludināja viņam pilnīgu amnestiju.
Kopš 2019. gada decembra Kaddafi joprojām tika meklēts saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas apcietināšanas orderi par noziegumiem pret cilvēci.
14. novembrī viņš mēģināja reģistrēties kā kandidāts 2021. gada Lībijas prezidenta vēlēšanās, taču tika noraidīts. Šis lēmums tika atcelts nepilnu mēnesi vēlāk, atjaunojot viņu kā prezidenta amata kandidātu.

2026. gada 3. februārī Kaddafi savās mājās, pirms tam atslēdzot visas video novērošanas kameras un signalizācijas, nogalināja četri nezināmi bruņoti vīri, kuri aizbēga no notikuma vietas.

Agrīnā dzīve un karjera

Kaddafi 1994. gadā absolvēja Al Fateh Universitāti Tripolē, iegūstot inženierzinātņu bakalaura grādu. Tomēr citā ziņojumā teikts, ka viņš bija arhitekts. Pēc tam, kad vairākas valstis, tostarp Francija un Kanāda, atteicās viņam piešķirt studenta vīzu,

Kadaāfi ieguva MBA grādu Imadec biznesa skolā Vīnē, kur viņš sadraudzējās ar OPEC amatpersonu Šukri Ganemu un Austrijas galēji labējo politiķi  Jorgu Haideru.

Pēc ierašanās Vīnē Kaddafi saņēma Vīnes mēra un Šēnbrunnas zoodārza vadītāja atļauju turēt zoodārzā savus mājdzīvniekus tīģerus. Saskaņā ar Saimona Makdonalda teikto, Kaddafi 2000. gadu beigās savā fermā netālu no Tripoles joprojām bija baltais tīģeris, bet vēlāk baltais tīģeris Kaddafi medžlisā tika pārvērsts par  paklāju .

Kaddafi gleznas veidoja lielāko daļu no starptautiskās Lībijas mākslas izstādes "Tuksnesis nav kluss" (2002–2005), ko atbalstīja virkne starptautisku korporāciju, kurām bija tiešas saites ar viņa tēva valdību, tostarp ABB Group, Siemens, Petro-Canada, Bombardier un SNC-Lavalin.

2002. gadā Kaddafi iesūdzēja tiesā  laikrakstu “The Sunday Telegraph”  par neslavas celšanu saistībā ar 1995. gada rakstu, kurā viņš apgalvoja, ka ir plānojis starptautisku naudas atmazgāšanas sazvērestību. Tiesas prāva tika izbeigta pēc Bandara bin Sultāna Al Sauda iejaukšanās, un  “The Sunday Telegraph”  piekrita publicēt atvainošanos un apmaksāt daļu no Kaddafi tiesas izdevumiem.

2005. gadā Pasaules Ekonomikas forums piešķīra Kaddafi "Jaunā globālā līdera" titulu. 2011. gada janvārī WEF dibinātājs Klauss Švābs personīgi uzaicināja Kaddafi apmeklēt ikgadējo WEF forumu Davosā.

Kadāfi 2008. gadā ieguva doktora grādu Londonas Ekonomikas skolā, kur viņš mācījās, vienlaikus veidojot virkni kontaktu starp skolu un Lībijas politisko aprindu cilvēkiem. Viņš prezentēja disertāciju par tēmu "Pilsoniskās sabiedrības loma globālo pārvaldības institūciju demokratizācijā: no 'maigās varas' līdz kolektīvai lēmumu pieņemšanai?". Disertāciju vērtēja Meghnads Desai (Londonas Ekonomikas skola) un Entonijs Makgrū (Sauthemptonas Universitāte). Starp LSE akadēmiķiem, kas disertācijā atzīti par tiešiem palīgiem, bija Nensija Kārtvraita, Deivids Helds un Alekss Vūrhēvs (bijušā Nīderlandes ministra Jorisa Vūrhēva dēls).

Arī Hārvardas Universitātes profesors Džozefs Nī saņēma pateicību par manuskripta daļu lasīšanu un padomu un norādījumu sniegšanu. Līdztekus apsūdzībām par plaģiātu, ir daudz apgalvojumu, ka Kaddafi disertāciju daudzās daļās neautorizēja konsultanti no Monitor Group, kas no Muammara Kaddafi nopelnīja 3 miljonus dolāru gadā.

Uzstājoties Sabhā 2008. gada 20. augustā, Kaddafi paziņoja, ka vairs neiesaistīsies valsts lietās. Viņš norādīja, ka iepriekš ir "iejaucies institūciju trūkuma dēļ", taču teica, ka vairs to nedarīs. Viņš noraidīja jebkādus iespējamos pieņēmumus, ka šis lēmums ir saistīts ar domstarpībām ar viņa tēvu, sakot, ka viņi ir labās attiecībās. Viņš arī aicināja uz politiskām reformām Džamahīrijas sistēmas kontekstā un noraidīja domu, ka viņš varētu mantot sava tēva amatu, sakot, ka "šī nav saimniecība, ko mantot".

Kaddafi, kuru labi pazina Rietumu valstu politiskā elite, uzskatīja par reformistu, ilgstoši bija sāncensībā ar savu radikāli noskaņoto brāli Mutasimu, un viņa ietekme sāka mazināties pēc starptautisko sankciju atcelšanas. 2010. gada novembrī Kaddafi neatkarīgais laikraksts tika apturēts pēc tam, kad tajā tika publicēts raksts, kurā tika aicināts uz "galīgo uzbrukumu" viņa tēva valdībai. Viņa laikraksts aizstāvēja arī viņa tēva bijušo protokola vadītāju Nuri Mesmari, kurš tajā pašā mēnesī bija pārbēdzis uz Franciju. Daži no viņa sabiedrotajiem, tostarp 20 reportieri, tika arestēti.

Diplomātija Lībijas iedzīvotāju izdošanai

Intervijā Francijas laikrakstam  Le Figaro  2007. gada 7. decembrī Kaddafi sacīja, ka septiņi Lībijas iedzīvotāji, kas notiesāti par Pan Am 103. reisa un UTA 772. reisa sprādzieniem, "ir nevainīgi". Kad Kaddafi jautāja, vai Lībija tādēļ pieprasīs upuru ģimenēm izmaksātās kompensācijas (2,33 miljardi ASV dolāru) atmaksu, viņš atbildēja: "Es nezinu." Kaddafi vadīja sarunas ar Lielbritāniju par notiesātā Pan Am 103. reisa sazvērnieka Abdelbaseta al Megrahi atbrīvošanu.
2009. gada augustā pēc tam, kad Skotijas tieslietu kabineta sekretārs Kenijs Makaskils pavēlēja atbrīvot Megharahi, Kaddafi sagatavoja vēstules Skotijas pirmajam ministram Aleksam Salmondam un Lielbritānijas premjerministra  Gordona Brauna ārpolitikas padomniekam Saimonam Makdonaldam , pateicoties viņiem par atbalstu, kas noveda pie apsūdzībām par nepamatotu politisko ietekmi Megharahi lietā.

2007. gadā Kaddafi Tripolē tikās ar Francijas prezidentu Nikolā Sarkozī, ar kuru, kā tiek apgalvots, viņš palīdzēja noslēgt ieroču, tostarp raķešu, darījumu.

2008. gada novembrī Kadāfi apmeklēja augsta līmeņa ASVamatpersonas, kur tikās ar ASV valsts sekretāri Kondolīzu Raisu. Tikšanās laikā Raisa pieminēja Lībijas ieslodzītā politiskā disidenta un demokrātijas aktīvista Fati el-Džahmi lietu.
2009. gadā žurnālā  Forbes publicētā  rakstā Fati el-Džahmi brālis rakstīja, ka "gandrīz gadu gan Amnesty International, gan Human Rights Watch vilcinājās publiski aizstāvēt Fati lietu, jo baidījās, ka viņu lietu izmeklētāji varētu zaudēt piekļuvi Lībijas vīzām".

2009. gadā Kaddafi Lībijā uzņēma Human Rights Watch Tuvo Austrumu nodaļas direktori Sāru Lī Vitsoni, kurai viņas vizītes laikā tika dota organizētas tikšanās ar daudzām valdības amatpersonām un citiem cilvēkiem. Par savu oficiālo vizīti ar pateicību viņa rakstīja, ka "īstais pārmaiņu impulss pilnībā gulstas uz kvazivalstisku organizāciju — Kaddafi Starptautiskās labdarības un attīstības fondu", kuru vada Kaddafi. Viņa uzslavēja Kaddafi par divu daļēji privātu laikrakstu izveidi valstī un teica: "Nav iespējams nenovērtēt līdz šim pielikto centienu nozīmi. Cerēsim, ka šis pavasaris būs ilgs."

Saifa al-Arāba nāve un Starptautiskās Krimināltiesas aresta orderis

2011. gada 2. maijā Kaddafi un viņa vecākais pusbrālis Muhameds bija starp 2000 sērotājiem, kas apmeklēja viņa jaunākā brāļa Saifa al Araba bēres. Bija redzams, kā viņš, cīnoties ar asarām, pieskaras jaunākā brāļa krūtīm, pirms atstāj kapa malu un vienlaikus vicina dūri pūlī. Saifs al Arabs un trīs Muamara Kaddafi mazbērni tika noslepkavoti  NATO gaisa triecienā 2011. gada 30. aprīlī.

2011. gada jūnijā Kaddafi un viņa tēvs Muamars Kaddafi paziņoja, ka ir gatavi rīkot vēlēšanas un ka Muamars Kaddafi atkāpsies no amata, ja zaudēs. Jaunākais Kaddafi paziņoja, ka vēlēšanas varētu notikt trīs mēnešu laikā un pārredzamību garantētu starptautiskie novērotāji.
NATO, tieši iejaucoties Lībijas valsts iekšējās lietās, kopā nemierniekiem noraidīja piedāvājumu, un NATO drīz vien atsāka Tripoles bombardēšanu.

2011. gada 27. jūnijā SKT izdeva aresta orderi. 1. jūlijā Kaddafi sniedza interviju laikrakstam Russia Today, kurā viņš noliedza SKT apgalvojumus, ka viņš vai viņa tēvs būtu pavēlējis nogalināt civiliedzīvotājus protestētājus. Viņš norādīja, ka nav valdības vai militārpersonas loceklis un tāpēc viņam pat nav pilnvaru dot šādus rīkojumus. Pēc Kaddafi teiktā, viņš veicis ierakstītus zvanus ģenerālim Abdulam Fataham Junisam, kurš vēlāk pārgāja nemiernieku spēku pusē, lūdzot viņu nelietot spēku pret protestētājiem, uz ko Juniss atbildēja, ka protestētāji uzbrūk militāram objektam, kur pārsteigtie sargi šāva pašaizsardzības nolūkos. Junisu vēlāk, 28. jūlijā, nogalināja viņa nemiernieku biedri, iespējams, par slepenu saziņu ar Kaddafi.

Kaddafi nosodīja NATO par Lībijas civiliedzīvotāju, tostarp viņa ģimenes locekļu un viņu bērnu, bombardēšanu, pārmetot to, ka maldinoši tika apgalvots, ka viņu mājas ir militārās bāzes. Viņš paziņoja, ka NATO piedāvāja atcelt SKT apsūdzības pret viņu un viņa tēvu, ja viņi pieņems slepenu vienošanos, ko viņi noraidīja.
Tādējādi viņš kritizēja SKT kā "viltus tiesu", kas politiski tirgo tiasnīguma principus un ko kontrolē NATO dalībvalstis.

2011. gada 3. augustā Kaddafi sniedza interviju laikrakstam  “New York Times”, norādot, ka Lībija radikalizējas un kļūst arvien ciešāk saistīta ar islāmistiem un, visticamāk, līdzināsies Irānai vai Saūda Arābijai. Kaddafi sacīja, ka viņa tēvs sacelšanās laikā cieši sadarbojas ar islāmistiem, lai sašķeltu pretošanos.

Personīgā dzīve

Pastāv divi dažādi stāsti par viņa mātes izcelsmi. Viens ir tāds, ka viņa māte  Safija Farkaša ir no Austrumlībijas barasu cilts ģimenes, ka viņa ir dzimusi Baidā un ieguvusi medmāsas izglītību. Otrs ir tāds, ka viņa ir ungāru izcelsmes.

2006. gadā vācu laikraksts  Der Spiegel  un spāņu laikraksts  La Voz de Galicia  ziņoja, ka Kaddfi ir romantiskās attiecībās ar Izraēlas pazīstamo aktrisi un modeli Orliju Veinermani, ar kuru viņi satikās no 2005. gada līdz 2011. gadam.

Toreiz Veinermane publiski noliedza jebkādus kontaktus ar Kaddafi, taču kopš tā laika viņa tomēr saikni ir atzinusi, un 2012. gada septembrī viņa pat lūdza bijušo Lielbritānijas premjerministru Toniju Blēru  iejaukties viņa tiesas procesā, lai saudzētu viņa dzīvību.

2009. gadā Melnkalnē notikušajā ballītē par godu viņa 37. dzimšanas dienai piedalījās tādi pazīstami viesi kā  Oļegs Deripaska, Pēteris Munkas un Monako princis Alberts .

2016. gada aprīlī Itālijas laikraksts “Corriere della Sera”  ziņoja, ka Kaddafi apprecējies Zintanā un viņam ir trīs gadus veca meita.
Savā 2021. gada intervijā laikrakstam  “The New York Times” Kaddafi noliedza, ka būtu precējies, un apgalvoja, ka, diemžēl, jūtas ļoti vientuļš.

Klīda baumas, ka viņš dzīvojis savrupmājā netālu no Zintanas vai tālāk uz dienvidiem Kiras ciematā, kas ir Abdullahas Senusi dzimtais ciemats. Viņa bijušais sagūstītājs Edžmi al Atiri no Zintanas brigādēm nodrošināja viņam miesassargus kopā ar Mašašijas cilti un krievu (Vāgneriešu) spēkiem. Saskaņā ar Edžmi al Atiri teikto, Saifs al Islāms pēc atbrīvošanas no cietuma attīstīja tādus savus vaļaspriekus kā dzīvošana kempingos, nakts izjādes tuksnesī, medības un lasīšana.

Rietumu politiķi viņu vērtēja kā rietumniecisku, labi izglītotu, inteliģentu un ietekmīgu arābu pasaules politiķi.

Kaddafi bija nopietns apsūdzības liecinieks un vairākās intervijās plaši un detalizēti stāstija par to, kā Francijas prezidents Sarkozī ilgstoši saņēma no viņa tēva Muammara naudu, lai veidotu savu prezidenta kampaņu. Kad sākās kampaņa pret Lībiju un tās līderi, Sarkozī bija viens no aktīvākajiem spēka pielietošanas atbalstītājiem. Daudzi gan Kaddafi ģimenei pietuvinātie politiķi un biznesa cilvēki, kā arī Francijas politiskās aprindās samerā atkla'ti apsprieda Sarkozī vēlmi iznīcināt Kaddafi ģimeni, lai tādējādi atbrīvotos no nevajadzīgiem korupcijas lieciniekiem.

2023. gada martā Al-Jazeera atklāja Vāgnera aģenta Maksima Šugaleja liecības, kurās viņš apstiprināja, ka Kaddafi ir atdevis Krievijai ļoti nopietnus atmaskojošus inkriminējošus pierādījumus, kas apsūdz korupcijā ievērojamus politiķus Francijā, ASV un Ukrainā.
Visnozīmīgākā dokumentu daļa bija par to,  ka arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, sekojot Sarkozī piemēram, nav smādējis Lībijas vadoņa naudu. Makrons tieši tika apsūdzēts Lībijas naudas pieņemšanā caur Alžīrijas starpniekiem, lai finansētu savu kampaņu 2017. gada Francijas prezidenta vēlēšanās. Tā kā, ir sagaidāms, ka Maskava šo kārti izdevīgā brīdī var izspēlēt gan publiski vai arī izmantot "zemtepiķa" politiskās spēlēs.

Slepkavība

2026. gada 3. februārī tika ziņots, ka Kadāfi savā privātajā dārzā Zintanā nošāva četri bruņoti vīri, kuri pēc tam aizbēga no notikuma vietas. Uzbrucēji pirms nogalināšanas bija atspējojuši drošības kameras viņa dzīvesvietā.