Sergejs Jeseņins

 

Jeseņins. Alkoholiķis, brunču mednieks un kauslis

Jānis Meiers, brīvdienu žurnāls «Vakara Ziņas»

Sestdiena, 5. augusts 2006    

Talantīgais un izcilais krievu dzejnieks Sergejs Jeseņins bija alkoholiķis, brunču mednieks un kauslis, kura dzīve aprāvās 30 gadu vecumā pakaroties.

 

Talantīgais provinces dzejnieks

Sergejs Jeseņins piedzima 1895. gada 3. oktobrī turīgu zemnieku ģimenē. Bērnu dienas viņš pavadīja pie vecvecākiem, jo zēna tēvs Aleksandrs un māte Tatjana aizbrauca peļņā uz Maskavu.

Pirmie iespaidi par literatūru Sergejam radās agrā bērnībā, dzirdot klejojošo svētceļnieku garīgās dziesmas un klausoties vecmāmiņas lasītās pasakas. Nepilnu desmit gadu vecumā Jeseņins sacerēja pirmo dzejoli. 14 gadu vecumā ar izcilību pabeidzis sākumskolu, topošais dzejnieks iestājās trīsgadīgā slēgta tipa baznīcas skolotāju sagatavošanas skolā un kļuva par diplomētu skolotāju.

1912. gada vasarā Sergejs pārcēlās uz Maskavu, kur neilgu laiku strādāja tēva skārnī, taču pēc sastrīdēšanās aizgāja un iekārtojās darbā grāmatnīcā, bet vēlāk tipogrāfijā — nu viņam bija iespēja neierobežotā daudzumā lasīt dažādu literatūru un pilnveidot savu talantu.

Cariskās ģimenes draugs Maskavā Jeseņins apmeklēja Surikova literatūras un mūzikas pulciņu, kas atbalstīja provinces talantīgos jauniešus. Tieši tur Sergejs pirmo reizi plašākai publikai lasīja savu dzeju, taču talantīgā jaunā dzejnieka reputāciju pabojāja policijas uzraudzība, kas Jeseņinam tika nozīmēta, jo jaunietis piebiedrojās revolucionāri noskaņotajiem strādniekiem.

Sergeja Jeseņina dzeja pirmo reizi tika publicēta 1914. gadā Maskavas bērnu žurnālos. Divus gadus vēlāk dzejnieku iesauca armijā. Līdz frontei jauniesauktais nenokļuva, jo, pateicoties ietekmīgiem draugiem, viņu norīkoja dienēt par sanitāru kara sanitārajā vilcienā. Jeseņinam bija iespēja apmeklēt literatūras salonus, mecenātu pieņemšanas, kā arī uzstāties ar teatralizētiem koncertiem, lasot savu dzeju.

Lazaretē, kur Sergejs bija norīkots dienēt, par žēlsirdīgajām māsām kalpoja arī ķeizariene Aleksandra ar meitām. Šajā laikā Jeseņins kopā ar draugu Kļujevu rīkoja muzikālus vakarus «Krievzemes mākslas atdzimšanas biedrība» — pārģērbušies par krievu zemniekiem, viņi lasīja dzeju un dziedāja častuškas. Carienei tik ļoti iepatikās jauniešu uzstāšanās, ka pēc viņas ieteikuma puišus ar izrādi uz Maskavu uzaicināja lielkņaziene Elizabete.

Draudzība starp Sergeju Jeseņinu un carisko ģimeni izveidojās tik cieša, ka 1916. gada maijā dzejnieks kopā ar Krievijas monarhu saimi apmeklēja Krimā izvietoto krievu armijas daļu. Tiesa gan, vēlāk, kad Krievijā notika revolūcija, ciešā draudzība ar imperatoru Jeseņinam tikai traucēja.

Deviņpadsmitgadīgais tēvs pamet ģimeni

Jau 1912. gadā Maskavā septiņpadsmitgadīgais Sergejs Jeseņins stājās civillaulībā ar kolēģi Annu Izrjadnovu, kas bija četrus gadus vecāka par izskatīgo lauku puisi.

Anna Sergejam bija pirmā sieviete, un viņš jutās pieaudzis vīrs. Jaunais pāris noīrēja dzīvokli, un sākās Sergeja ģimenes dzīve — iztikas pelnīšana un mājas rūpes, turklāt 1914. gadā Anna ieņēma bērnu. Dzejnieka radošajai izpausmei vairs neatlika ne laika, ne spēku, un iedvesmas meklējumos Sergejs viens devās uz Krimu.

Viņš atgriezās iespaidu un iedvesmas pārpilns, pameta darbu un caurām dienām rakstīja dzeju. Anna ļoti mīlēja vīru un neko viņam nepārmeta un neprasīja.

1914. gada decembrī pasaulē nāca Georgijs Jurijs — Jeseņina pirmdzimtais; dzejnieks ar viņu ļoti lepojās. Gaidot sievu atgriežamies no slimnīcas, jaunais tēvs uzkopa dzīvokli un pagatavoja pusdienas, un vēlāk 19 gadus vecais Jeseņins laimē lūkojās dēliņa smalkajā sejā, mēģinādams tajā saskatīt savus vaibstus. Diemžēl prieki drīz vien beidzās. Bērna raudas, netīri autiņi, negulētas naktis — tas viss dzejnieku nomāca.

Pēc trim mēnešiem Sergejs pameta sievu un dēlu un pārcēlās uz Petrogradu (tagad — Sanktpēterburga), kur, kā viņš uzskatīja, bija lielākas iespējas iegūt atzinību.

Visu gadu Jeseņins braukāja šurpu turpu, līdz tomēr apmetās Petrogradā, kur tiešām izpelnījās atzinību. Talantīgais dzejnieks pilsētas literatūras salonos bija «uz izķeršanu», un vienmēr bija kāds, kurš vēlējās sadzert ar jauno ģēniju — iespējams, tieši tad klusais lauku puisis, kas apdziedāja zeltaino Krievzemi, pārtapa par dzertuvju huligānu.

Piedzēries sita grūtnieci sievu

1917. gada vasarā Jeseņins ar paziņu iegriezās avīzes «Narodnoje delo» redakcijā un iepazinās ar sekretāri Zinu. Viņš skaistulē Zinaidā Reihā iemīlējās uzreiz, un tajā pašā gadā mazā baznīcā pie Vologdas abi salaulājās, ticot, ka dzīvos ilgi, laimīgi un nomirs vienā dienā. Jaunā ģimene mitinājās Zinaidas dzīvoklī, un ar viņas algu pietika, lai Sergejs varētu nestrādāt, bet visus spēkus veltīt daiļradei.

Jeseņins bija ļoti greizsirdīgs, bet, kad piedzērās, kļuva neciešams un rīkoja briesmīgus skandālus, lai gan sieva gaidīja bērnu. Dzejnieks Zinu mīlēja ar krieviem tik tipisko mīlestību — vispirms piekāva, pēc tam krita ceļos un lūdza piedošanu.

1918. gadā Jeseņinu ģimene pameta Petrogradu; Zinaida aizbrauca pie vecākiem uz Orlu, lai tur dzemdētu, bet Sergejs kopā ar draugu Maskavas centrā noīrēja istabu un sāka vētrainu dzīvi — dzeršanas, sievietes, dzeja... Pēc meitiņas Tatjanas piedzimšanas Zinaida brauca pie vīra uz Maskavu, taču tās pašas dienas vakarā atgriezās pie vecākiem, jo Sergeja izturēšanās bija neciešama. Pēc kāda laika viņi tomēr atsāka dzīvot kopā. Kad Sergejs smagi piekāva Zinaidu, kas tobrīd zem sirds nesa otru bērnu, viņa no vīra aizbēga.

1921. gadā Jeseņinu laulība tika oficiāli šķirta. Zinaida vēlāk kļuva par aktrisi un apprecējās ar teātra režisoru Vsevolodu Meierholdu.

Mīlestība no pirmā acu skata

Ar izcilo amerikāņu baletdejotāju Aisedoru Dunkani dzejnieks iepazinās drīz pēc šķiršanās no Zinaidas. 1921. gadā dejotāja bija Krievijā un viņu uzaicināja apmeklēt inteliģences radošo vakaru, kurā savus dzejoļus lasīja arī Sergejs Jeseņins. Tā bija mīlestība no pirmā acu skata, turklāt abpusēja. Aisedora gandrīz nemaz neprata runāt krieviski, savukārt Sergejs neko nesaprata angliski, taču viņi sapratās bez vārdiem... Abi bija tik saderīgi — talantīgi, emocionāli, trakulīgi... Jau pirmajā naktī Jeseņins aizbrauca pie balerīnas uz dzīvokli un palika tur. Sergeja draugi dzejnieki bija bieži ciemiņi viesmīlīgajā namā, kaut arī nespēja noticēt, ka dzērājs un siržulauzējs ir patiešām iemīlējies sievietē, kas ir gandrīz divas reizes vecāka.

Pasaulslavenā balerīna bija bagāta un gatava atdot visu, lai tikai mīļotais justos laimīgs. Taču jau pēc dažiem mēnešiem dzejnieka mīlestība pret Aisedoru noplaka; sākās pirmie skandāli un nesaskaņas. Piedzēries līdz nemaņai, Sergejs kliedza «Dejo, Duņka!» — un viņa dejoja dzejniekam un viņa pudeles brāļiem, bez vārdiem izsakot savu mīlestību, pazemojumu, lepnumu un neapmierinātību. Aisedora redzēja, ka viņas mīļotais nodzeras un, lai viņu glābtu, nolēma aizvest uz ārzemēm.

1922. gada maijā Jeseņins un Dunkane reģistrēja laulību un aizbrauca uz Eiropu, vēlāk — uz ASV. Svešumā Sergejs no izcila dzejnieka pārtapa vienkārši par slavenās dejotājas vīru. Tas viņu tracināja, un Sergejs dzēra arvien vairāk, uzdzīvoja, sita sievu, bet pēc tam lūdzās piedošanu un atzinās mīlestībā. Nevarēdami dzīvot arī svešumā, viņi atgriezās padomju Krievijā, bet laulība izjuka tik un tā.

Traģiskās beigas

Pēdējā Sergeja Jeseņina sieva bija rakstnieka Ļeva Tolstoja mazmeita Sofija, kuru dzejnieks nemīlēja un to arī neslēpa. Sofija gan bija neprātīgi iemīlējusies Sergejā, palīdzēja viņam visos darbos un uzticīgi kā suns gaidīja mājās no nakts uzdzīves... Viss beidzās pēkšņi — 1925. gada 28. decembrī Ļeņingradas viesnīcā «Angleters» Sergeju Jeseņinu atrada, pakārušos virvē, bet blakus zīmīti, rakstītu ar dzejnieka asinīm, «Ardievu, mans draugs, ardievu...» Visas Jeseņina sievas, izņemot Aisedoru Dunkanu, kas tobrīd bija viesizrādēs Parīzē, ieradās dzejnieka bērēs. Un piedzīvoja vēl vienu traģēdiju — Gaļina Beņislavska, Sergeja tuva draudzene un palīdze, kas viņu mīlēja no visas sirds, nošāvās turpat pie kapa.