Svētais Maksimiliāns Marija Kolbe

Svētais Maksimiliāns Marija Kolbe (latīņu: Sanctus Maximilianus Maria Kolbe, poļu: Święty Maksymilian Maria Kolbe; dzimis 1894. gada 8. janvārī, miris 1941. gada 14. augustā) bija poļu franciskāņu mūks, kurš ieslodzījumā izvēlējās brīvprātīgi mirt cita, nepazīstama ieslodzītā vietā.

1982. gadā pāvests Jānis Pāvils II Kolbi kanonizēja un atzina par "mūsu grūtā gadsimta svēto aizbildni".

Dzimis kā Rajmunds Kolbe (poļu: Rajmund Kolbe) Zduņska Volā (toreiz Krievijā) etniska vācieša un polietes ģimenē. Tēvs vēlāk krita cīņās par Polijas neatkarību.

1907. gadā Kolbe nelegāli pārgāja Krievijas un Austroungārijas robežu un iestājās garīgajā seminārā Ļvovā. Vēlāk studēja Romā. Pēc Polijas neatkarības nodibināšanas atgriezās dzimtenē, kur nodibināja un vadīja klosteri Ņepokalanovā (Niepokalanów). Vadīja arī reliģisku izdevniecību un radiostaciju.

1930. un 1936. gadā devās misijā uz Japānu, kur Nagasaki nodibināja klosteri, kurš pārdzīvoja atombombardēšanu un darbojas vēl šodien.

Otrā Pasaules kara laikā Kolbes klosteris kļuva par bēgļu (tajā skaitā ebreju) patvērumu. Kolbe bija arī aktīvs radioamatieris (kods SP3RN) un raidīja pretvāciskas ziņas.

1941. gada 17. februārī Gestapo Kolbi arestēja un 28. maijā ieslodzīja Aušvicas nāves nometnē.

1941. gadā pazuda kāds Kolbes barakas biedrs (vēlāk viņu atrada mirušu), tāpēc nometnes administrācija par sodu izvēlējās desmit ieslodzītos, lai uz nāvi ievietotu barakā bez pārtikas un ūdens. Maksimiliāns Kolbe brīvprātīgi pieteicās mirt ieslodzītā Francišeka Gajoņičeka vietā, kuram bija ģimene.

Gajoņičeks un viņa sieva pārdzīvoja karu, bet bērni gāja bojā padomju uzlidojuma laikā.

Trīs nedēļas Kolbe bez pārtikas un ūdens pavadīja lūgšanās savā kamerā, līdz ar injekcijas palīdzību tika nogalināts.