Tālis Zālītis

TĀLIS ZĀLĪTIS

Šoferis un zemnieks,
pašvaldību darbinieks

Esmu dzimis 1930.gada 16.decembrī, Neretas pagasta "Zālītēs". Jau no agras bērnības pazīstu darbus un rūpes, jo esmu vecākais dēls ģimenē. Tēvam darbos biju pirmais palīgs, jo pārējie bērni - trīs brāļi un četras māsas - ir viens par otru jaunāki.

Kad man bija 16 gadu, tēvu mobilizēja darba dienestā, tāpēc par lielās ģimenes apgādātāju un aizstāvi kļuvu es. 

Tas bija 1946.gada aprīlī, kad zirgi tika iejūgti un mans lauks izskatījās vairāk pēc celmota līduma, nekā pēc aparta tīruma. Nokreņķējies, izjūdzis zirgus, es teicu māmiņai, ka man kauns par savu darbu. Māte sacīja nomierinošus vārdus, kas deva spēku strādāt tālāk. Tad es pirmo reizi izjutu zemes rūgteno smaržu un to spēku, ko tā dod graudam, šķiļoties asnā; tā mani veldzēja ne mazāk kā mātes mīļās rokas, un es gāju, cik spēja zirgi. Un tā dienu aiz dienas. Gandrīz viss mūsu "būdurkalnu" desmits bijām palikuši bez tēviem, tomēr mēs izdzīvojām. Tajā gadā iekūlām 5,6 t graudu, un tā bija neaprakstāma sajūta, kad kulšanas talkas vīri meta gaisā jauno saimnieku Tāli, kas pārtrumpojis tēvu.

1948.gada pavasarī tēvs mani nomainīja, dāvājot prieku atkal kārtot skolas grāmatas. Kļuvu par 7.klases skolnieku - liels un mazo vidū neveikls puisis...

Tomēr jau 1950.gada 11.maijā tiku mobilizēts obligātajā dienestā padomju armijā. To pavadīju Baltkrievijā, pilsētā Grodno, kur ieguvu šofera profesiju. Tā pēc zemnieka kļuva man par mūža otro profesiju. Tikmēr dzimtenē tēvs kategoriski atteicās no iestāšanās kolhozā un, neskatoties uz nežēlīgi piekopto nodokļu politiku un dažādām represijām un draudiem, izturēja. 

Mūsu valsts trešā atdzimšana atnesa tik daudz saviļņojuma, ka, prieka asaras slaukot, čukstēju: "Žēl, ka mamma to nepiedzīvoja". Mani vilka šī zeme, aiz arāja ejošie, melni spīdīgie strazdi, es atmaksāju brāļiem un māsām pienākošos vērtību un kļuvu par likumīgu tēva saimniecības "Zālītes" īpašnieku. Kaut arī ar nokavēšanos, es izmantoju visas "Breša zemnieku" privilēģijas tehnikas un kokmateriālu iegādei. Kalu lielus plānus - kā tik viss nu būs! Smaržoju atkal pēc skujām un dūmiem, tinos kā vilciņš ritenī: no cirsmas uz gateri, no gatera uz "Zālītēm", no "Zālītēm" uz karjeru, no karjera uz būvbedri.

Pirmajos trijos gados pa reizei visi tīrumi tika uzarti un apsēti, līdz sapratu, ka 
vari zemi sastrādāt kā pūpolu, bet, ja attiecīgi nepabarosi, ražas nebūs. 1991.gadā tika izstrādāts augsnes skābums, kustīgā fosfora un kālija karte. Ir tīrumi, kas obligāti būtu jākaļķo, bet tas viss prasa līdzekļus, kuru man nebija. Tā jau tīrumi skaisti, galā nolaideni, gandrīz visi drenēti un, pats galvenais, drenāža normāli darbojas. Tēvam purvu zeme (apmēram kādi 6 ha) bija sarakta vaļējos grāvjos. Vaļēji grāvji aizņem daudz zemes un stipri apgrūtina tās apstrādi. Te nu jāsaka lielais paldies "stagnātu" laikiem par tēvu zemītes meliorācijā ieguldīto darbu un līdzekļiem. 
Tātad, lai attīstītu ražošanu, pats galvenais , zeme, - ir! Meliorācija - ir! Taču, izrādās, ka man šīs zemes ir daudz par daudz! Tik daudz man viņas nevajag, man diezgan ar 2-3 ha, lielākais ar pieciem! Priekš tik lielas platības apsaimniekošanas, kādu esmu atguvis, esmu daudz par vecu! Valdība ir rīkojusies nodevīgi, atdodot zemi tās kādreizējiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem pēc stāvokļa, kāds ir bijis pirms 50 gadiem, un neatdodot viņiem pašiem atpakaļ šos zaudētos gadus, atpakaļ viņu jaunību! Noliekot mūs atpakaļ pie spīļu arkla, skaidu betona un skaidu jumta, pie 50 - 60 gadus atpakaļ iegādātās graudu tīrāmās mašīnas "Imanta" un primitīvas, ar malku kurināmas kaltes, pie paštaisītas smēdes, laktas un āmura. Tālab mana vecuma paaudzei šīs zemes platības vajadzīgas tikai tādēļ, lai tā mēs ātrāk palīstu zem velēnām. Savos gados un pie līdzšinējās valdības attieksmes pret laukiem, es varu ražot tikai naturālajai saimniecībai (sev, savas ģimenes patēriņam), un tas arī viss! 

(Sieva - skolotāja Ārija Zālīte, dzim.Grīslīte. Sareģistrēti Tjukaļinskas raj, Krasnousovskas ciemā Sibīrijā.)
Mums ir divi dēli. Abi beiguši Latvijas Lauksaimniecības Universitāti. Vecākais - Juris - mehanizācijas fakultāti, jaunākais - Didzis - mežu izstrādes fakultāti. Didzis strādā Rīgā, Eksportostā zviedru firmā "Modo mežs" pie kokmateriālu eksporta. Es viņam jautāju, ko darīsim ar vectēva zemīti, varbūt mežu audzēsim? - "Jā, par to varbūt derētu padomāt, lai kaut kas tiek arī nākamām paaudzēm..." Alga viņam virs 200 latiem mēnesī. Būtu nekrietni censties atmānīt viņu uz šīm vectēva mājām. Ko es viņam varu solīt, un kādu algu viņš pie manis nopelnītu? Man kauns, bet jāatzīstas - darbs tikai par vēdera tiesu! Turklāt - izolēts no ārpasaules un savam vecumam atbilstošas sabiedrības! 

Man ārkārtīgi nepatīk nesakoptas ēkas un vide, pielūžņots pagalms vai māju apkārtne. Pēc Latvijas trešās atdzimšanas pavērās veseli kalni darba, kur pielikt rokas.
Taču pēc mātes un tēva nāves vajadzēja paiet laikam, lai kaut nedaudz aizdziedētu rētas un aizdzītu skumjas par zaudēto, kā arī par tēva un māmulītes "laikmeta griežos" iestrēgušajiem, zaudētajiem sapņiem, ilgām un cerībām uz laimi, ko sniegs šī iepirktā zemīte, uz tās uzceltās (un arī uzcelt vēl nepaspētās) ēkas, izauklētie un skolās sūtītie bērni un neizsakāmi mīļie mazbērni...
Savā piezīmju kladītē māmiņa rakstījusi: "Kalnā es kāpu ar domām, bez kāpnēm. Domāju sasniegt Dievu un Sauli, bet, ai, kur grūts un tāls ved ceļš... Domāju, gaidīšu ziedus, lai tie man palīdz kāpt uz augšu. Bet, ai! Tā sāpe, ko ziediņš var dot! Ir laiciņš īss, ziediņš vīst un bojā iet. Kam nātres un dadzis ass ir mīļš un nav nepanesams, tas tik var sasniegt gaišos kalngalus un būt vislaimīgākais pasaulē..." (1968.gada aprīlī).
 

1977.gada janvārī: "Nav man nevienas ciema takas, kas man būtu mīļākas. Mūsu bērnu iestaigātās, mūžam turu svētākās. Smiekliņi un rotaļiņas, dziesmiņas un pieglaušanās, mūžam sauc man atmiņas. Vecā grīda - zilpelēka - mūžam, mūžam mīļa man! Muguriņa pelēkbalta, nostaigāta pēdiņām. Mana sūra ikdieniņa vienmēr atmiņā man nāk. Pagalmiņš no mazās takas, liek man stiprai būt. Sidrabs matos, sirdī vājums, tomēr atmiņas ir zelts".
Pārkāpjot mājas slieksni, es aizvien saku: "Labdien, māmulīte, labdien, tēti"! Esmu bezgala priecīgs, ka pa šīs grīdas dēļu muguriņām vasaras brīvlaikā staigā arī manu mazmeitiņu pēdiņas, tiek dziedāts, muzicēts, dejots, gleznots, rīkoti koncerti un izstādes...
Pati ražīgāka mums bija 1994.gada vasara. Tika rakti, betonēti (arī mazmeitiņu blietēti) jaunās kūts pamati un būvēta jaunā kūts ar garāžu "pukšķītim", rekonstruēta aka, virtuves grīda, plīts odere, sildmūrītis.

Iestādīti 37 dažādu sugu meža koki, avenes, 7 ābelītes, 10 plūmes, upeņu un jāņogu krūmi. 17.novembrī no Stārastānu meža tika atvesta un uzstādīta 13 metrus gara karoga masta kārts, lai 18.novembra rītā tās smailē uzvilktais sarkanbaltsarkanais karogs ziņotu pagasta pašvaldībai, ka Pilskalnes pagasta zemnieku saimniecība "Zālītes" svin savu dzimšanas dienu...
 1994. gada 24.oktobra rītā tika ieklāta jaunās kūts jumta pēdējā šīfera loksne, un pirmo reizi pa visu vasaru pie plīts, gatavojot azaidu, dzirdēju Āriju dziedam. Malacis! Bezgala priecājos par viņas atbalstu. 
 

"Šodien, draugs, gribu Tev sacīt
Paldies, ka Tu līdzās man nāc.
Tu esi saule manās acīs
Un avots tīrs, kas slāpes māc..."

Jā! Viens bez viņas es nekad to nebūtu iespējis!

Es jutos bezgala laimīgs un teicu savai kundzei: "Zini! Ja arī rītu liktenis būtu lēmis man atvadīties no šīs pasaules, Tu redzētu mani zārkā guļam ar smaidu uz lūpām! Mana tēva māju sakoptība, pirmām kārtām, ir mana garīgā sakoptība. Es jūtos līdzsvarā! Līdzsvarā!"
"Atpūta nekad nevar sagādāt tik dzīvu līksmes sajūtu kā darbs, ko darām ar iekšēju dziņu un patiku", saka Jānis Jaunsudrabiņš. 
Paldies Tev mīļo "Ievas Janci", Tu esi paudis visdziļāko patiesību!

2000.gada maijs

Neretas vidusskola

***

Tālis Zālītis. Šim vārdam agrāk komentāri bija lieki. Ar savu neatlaidīgo darbu, būdams izpildu komitejas priekšsēdētājs, Tālis savu un Neretas vārdu darīja zināmu arī ārpus Neretas robežām. Vienmēr kustībā, nekad viņu nevarēja atrast bez darba.

Arī Imants Ziedonis par to stāsta:
"Kad mēs prombraucot peldējāmies Neretas līcī, Tālis teica: "Nāc, es tev parādīšu sienu". It kā es sienu nebūtu redzējis. Bet viņš mani aizved, izrauj no zārda vidus dziļāku sauju un ceļ man pie deguna kā kādu pušķi. Kā smaržo! Un nes to sauju līcītī tur tiem slapjajiem, un ceļ pie deguna, un saka: "Kā smaržo"! Bijis arī tā: viņš sēdējis izpildu komitejā, un vakarā, var dzirdēt, vīri pļauj, izkaptis skan, un viņš sievai saka: "Es nevaru nosēdēt, man arī jāpļauj! Gan jau to sienu būs kur likt". Paņēmis vienu līci, divus rītus un divus vakarus pļāvis. Lai neatsvešinātos. Tāds - neatsvešināts no dabas un no cilvēkiem - viņš mums arī varen tikās". 

Tāds neatsvešināts Tālis ir joprojām. Visa dzīve paskrējusi, darot citiem labu, piedodot un atkal palīdzot... varbūt, ka tā bijusi Tāļa dzīves jēga...?

Šodien, kad daudzas ievu ziedēšanas aiz muguras, Tālis tomēr joprojām savu dzīvi ir saistījis ar tēva mājām, ar zemi, ar lopiem. Tagad viņš ir zemnieks. Ilgus gadus Viņš ir bijis un joprojām paliek Neretas sirds un dvēsele. Zem Neretas debesīm ilgi vēl nestaigās tāds entuziasts kā Tālis, Neretas zemi vēl ilgi ar tādu mīlestību nears neviens pēc Tāļa...
Viņš ir bagāts, jo viņam ir ko mīlēt un viņu mīl.

***

2012.g. Ilggadējais Neretas novada pašvaldības darbinieks, kultūras un sabiedriskais darbinieks Tālis Zālītis, pateicoties par apbalvojumu - Triju Zvaigžņu ordeņa piekto šķiru -, novēlēja valsts svētkos visiem «veldzēties latviskumā» un citēja Imanta Ziedoņa daiļradi - «Ir diegam gals, nav gala šūšanai, ir mūžam gals, nav gala manis būšanai. Es kopšu, celšu arī aizsaulē, un manās acīs nemeklējiet, nē. Es smejos, pieceļos no rīta, aunos un eju skaistos atkal saukt un jaunos..»