Teodors Veidemanis

1937.gada 6. jūnijā Džūkstes baznīcas kapos atklās pieminekli atmodas laikmeta sabiedriskam darbiniekam un skolotājam, tautas audzinātājam un modinātājam Teodoram Veidemanim. Š g. 23. aprīlī no Teodora Veidemaņa nāves dienas pagāja 25 gadi. Teodors Veidemanis kā Džūkstes draudzes skolas skolotājs un baznīcas ērģelnieks nostrādājis 40 gadus. Viņš bijis arī liels mūzikas mākslinieks un labs koru vadonis. Viņa vadībā džūkstenieki agrākos dziesmu svētkos izpelnījušies vairākas pirmās godalgas. Balvas vēl tagad, kā Sadraudzīgās biedrības īpašums, ir uzglabājušās. Teodors Veidemanis bija arī Lerha-Puškaiša skolotājs un kā eksternu sagatavojis skolotāja amatam. Veidemanis daudz gara gaismas ir nesis tanī laikā daudziem džūksteniekiem un daudzus savus audzēkņus ir sagatavojis mūsu valsts augstākiem amatiem. Vēl daudz viņa audzēkņu kā krietni zemturi dzīvo tagad uz vietas, bet daudzi ieņem mūsu valstī augstus amatus. Teodora Veidemaņa pieminekli granītā cirtis skulptors Zemdegs - Baumanis ar simbolisku veidojumu: divām paceltām rokām, kas no stīgām izvilina viegli plūstošas mūzikas skaņas... .

Līdzekļus pieminekļa celšanai sagādājušas sabiedriskās organizācijas un sevišķi nopelni līdzekļu vākšanā piekrīt Džūkstes draudzes sieviešu komitejai.

Avots: Zemgales balss, 28.05,1937

1861. g. Veidemanis absolvē Irlavas semināru, strādā vienu gadu kā mājskolotājs, tad 10 gadus Strutelē un 1872. gada Jāņos pārnāk uz Džūksti, līdzi atvezdams Irlavas skaistāko tradīciju — abpusēju uzticību, kas tur vienoja pedagogus un audzēkņus tiklab agrākā kā vēlākā laikā. Veidemaņa autoritāte guva daudz ar to, ka viņa raksturs nepazina dusmas; viņš nekad nepaaugstināja balsi un runāja arvienu mierīgi, arī tad, ja bija kāds pārmācāms. Sašutušu esam viņu redzējuši vienu otru reizi, bet dusmīgu nekad.

Klases darbā Veidemaņa stiprā puse bija valodas, tad reliģijas mācība, rēķināšana, vēsture un ne pēdējā vietā dziedāšana; pārējos priekšmetus — dabas zinātnes, matēmatiku, zīmēšanu Veidemanis uzticēja savam palīgskolotājam. Ļoti iecienīts, kauču neobligātorisks, priekšmets bija mūzika. Vijoles, klavieres, reizēm arī ērģeles še dzirdēja vingrinām ik starpbrīžus. Nākamos Irlavas semināristus V. ievadīja harmonijas mācībā.

Kā mūziķis Teodors Veidemanis piederēja jau sabiedrībai un tai par svētību veicamam darbam. Dziļā mūzikas izpratne sadraudzēja viņu ar diviem citiem tālaika latvju mūzikas vaidelaišiem — Jāni Bētiņu Irlavā un Kārli Šepski Jaunpilī. Bētiņš ierosināja garīgu koncertu sarīkošanu baznīcās. Veidemanis un Šepskis piekrita, un 60. un 70. gados latvju draudzes Kurzemē un Zemgalē pateicīgi vēra vārtus saviem trīs koncertantiem, vietējam dziedātāju korim, kur tāds bija jau nodibināts, līdzi pošoties. Svinīgi baznīcās mūziku draudzēm priekšā ceļot, Veidemanis un Šepskis meistaroja ērģeles, bet Bētiņam bez tam piekrita vēl vijoļu priekšnesumi ērģeļu pavadībā. Gadiem ejot, viņu vietā stājās jauni spēki, Jānis Kāde un Oskars Šepskis, visi Irlavas semināra audzēkņi, kas cītīgi strādājuši latvju mūzikas rīta cēlienā. Vienu gadu pēc savas atnākšanas uz Džūksti V. nodibināja dziedātāju kori, bibliotēku un divus gadus vēlāk pūtēju orķestri, ko papildināja vajadzības gadījumam arī ar stīdziniekiem.

Avots: Audzinātājs, 01.07.1937