Valdemārs Teodors Tone

1958.gada 30. jūlijā pēc atkārtotas slimošanas ar retu kaiti, ko Anglijā dēvē par aktinomaikozi, 64 gadu vecumā miris gleznotājs prof. Valdemārs Tone.

Pirmo reizi maz pazīstamā kaite viņu piemeklēja 1954.gadā un profesors ilgāku laiku dabūja uzturēties slimnīcās un ārstēties mājās, līdz atveseļojās tik tālu, ka varēja doties ceļojumā uz Spāniju un pēc atgriešanās 1956. un 1957. gadā cītīgi strādāt gar jaunām gleznām. Taču pirms kādiem mēnešiem slimība atkal atjaunojās un sākās krīzes posmi, kam sekoja nāve.

Slimības diagnozi Tonem noteicis slavenais Londonas ārsts Rasels Broks un tā raksturojās ar paaugstinātām temperatūrām un līdzību plaušu karsonim, hroniskam bronhitam vai pat tuberkulozei. Pēc Broka ieskata, aktinomaikoze rodas no sēnītes, ko sastop uz zāļu un labības stiebriem, un iekļūstot cilvēka ķermenī un asinīs, tā dažkārt izraisa sacietējumus un iekšējus audzējus vai ļaunākos gadījumos pat asins saindēšanos. Broks to apkarojis lielāko tiesu ar stiprām penicilīna devām un tā arī panācis zināmu uzlabošanos, bet pēdējā laikā stāvoklis atkal pasliktinājies, radot nieru nekrozi.

Ar Toni aizsaulē aizgājis viens no izcilākiem latviešu glezniecības pārstāvjiem, kas kā savas studijas vadītājs un ar 1925. g. mācības spēks Latvijas Mākslas akadēmijā un izcils un īpats meistars savā mākslā plaši ietekmējis mūsu gleznotāju jaunāko audzi un ierosinājis sev daudz sekotājus. Viņa inspirēta, Rīgā savā laikā sakuploja tā dēvēto Mūksaliešu gleznotāju grupa un viņa ietekme paužas arī virknē trimdas gleznotāju, kas pie viņa mācījušies Rīgā vai trimdā Vācijā un Anglijā.

Vācijas trimdas posmā Tone dzīvoja Mērbekā un Detmoldā, čakli gleznodams, īpaši ģīmetnes un klusās dabas, kas daļēji reproducētas viņa 1953. g. Stokholmā iznākušajā gleznu mapē.

No Vācijas Tone 1950. g. izceļoja uz Angliju, kur apmetās Londonā, līdz pat pēdējam laikam aktīvi darbodamies glezniecībā, par cik  to atļāva uzbrukušā slimība.

Tone bija zemgalietis, dzimis 1892. g. 23. martā.

Mācījies Rīgas mākslas skolā pie Rozena, Purvīša un Rozentāla un pirmā pas. kara laikā arī Penzas mākslas skolā Krievijā.

Dienējis latv. strēlniekos un Latvijas valsts sākuma gados aizrāvies ar abstrakto mākslu un kubismu, lai atkal atgrieztos pie reālistiskas uztveres un itāļu renesanses meistaru paraugiem, ar ko sīkāk iepazinies savos Vakareiropas ceļojumos. Bijis  biedrs vairākās mākslinieku organizācijās, bet visilgāk tā dēvētajā Rīgas grupā, piedaloties tās un arī Kultūras fonda izstādēs.

Trimdā savas izstādes sarīkojis Londonā un Zviedrijā. Daudzi Tones darbi Latvijas un arī ārzemju muzejos, bet visvairāk to būs privātās kolekcijās un viņa mākslas cienītāju īpašumā visā pasaulē.

Avots: "Londonas avīze", 06.08.1958

Meita - Ilga Rozentāle.

*****

Valdemārs Teodors Tone (1892. gada 28. marts — 1958. gada 30. augusts), pazīstams arī kā Voldemārs Tone, bija latviešu gleznotājs. Bijis Rīgas mākslinieku grupas biedrs un viens no tās veidotājiem (1920-1924) un mākslinieku biedrības "Sadarbs" loceklis (1924-1925), kā arī Mūkusalas mākslinieku biedrības goda biedrs un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris.

Dzīvesgājums

Dzimis Tukuma apriņķa Annenieku pagasta Ļuku mājās 1892. gada 28. martā.
Mācījās Annenieku pagastskolā (1900-1906), Francmaņa skolā Dobelē (1906-1907).

1909. gadā uzsāka mācības Rīgas pilsētas mākslas skolā pie gleznotāja Gerharda fon Rozena un ar pārtraukumu slimības dēļ turpināja mācības šajā skolā, apgūdams glezniecību pie V. Purvīša, J. R. Tillberga, J. Rozentāla un tēlniecību pie A. Folca (1909-1910, 1911-1915). 

1913. gadā apceļoja Vidusjūras zemes uz kuģa, kura kapteinis tolaik bija viņa brālis.

Pirmā pasaules kara laikā turpināja mācības Penzas mākslas skolā (1915-1916), 1916. gadā iestājās latviešu strēlnieku pulkos, 1917. gadā bija 2. rezerves pulka komandieris. Pēc demobilizācijas dzīvoja Pleskavā un Petrogradā (1917-1918). 

1918. gadā atgriezās Rīgā, strādāja par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Rīgas 2. un 3. vidusskolā (1919-1920). Vadīja savu privāto studiju (1919-1923). Piepelnījās ar grāmatu grafikas darbiem un veidoja dekorācijas Latvijas Nacionālajam teātrim (1919) un pastmarku kompozīcijas. 

1922. gadā, izmantojot Kultūras fonda piešķirto pabalstu, papildinājās Parīzē, bet 1929. gadā Itālijā.

No 1925. gada strādāja par pedagogu Latvijas Mākslas akadēmijā, vadot portretu gleznošanas klasi (1925-1932), akta glezniecības klasi (no 1932), 1944. gadā izvirzīts profesora vietai.

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Vāciju, 1949. gadā uz Angliju, kur dzīvoja un strādāja līdz sava mūža beigām 1958. gada 30. augustā. Mākslinieks kremēts, pelni apbedīti Brukvudas kapsētā.

Mākslinieciskā darbība

Sākumā mācījies no Rietumeiropas mākslas vecmeistariem, pirmajos darbos- portretos jūtama itāliešu renesanses un holandiešu 17. gadsimta reālisma meistaru ietekmes. Vēlāk gleznotāju sākuši saistīt postimpresionistu glezniecības izteiksmes līdzekļi, darbos parādās tam radniecisks krāsu modelējums. Ietekmējies arī no latviešu gleznotāja Jāzepa Grosvalda.

1920. gadā pievērsies kubismam un citām modernisma kustībām, bet 1921. gadā reālismam. 1930. gados izveidojis savu individuālu rokrakstu, apvienojot modernistiskos un reālistiskos izteiksmes līdzekļus, kā arī dažādos glezniecības paņēmienus. Darinājis, pievēršoties sievietes tēlam, portretus un aktus, kā arī gleznojis ainavas un klusās dabas. Trimdas laikā gleznojis klusās dabas un portretus a la prima tehnikā. Strādājis eļļas, temperas un jauktajā tehnikā, kā arī zīmējis ar ogli.

Izstādes

Pirmo reizi izstādē piedalījies 1913. gada ziemā trešajā Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā ar savām ainavu studijām, pēc gada piedalījies ceturtajā Latviešu mākslinieku izstādē Rīgā.

Piedalījies Rīgas mākslinieku grupas organizētajās izstādēs līdz 1924. gadam, kad no šīs biedrības izstājies, bet no 1930. gada atkal atsācis piedalīties šīs biedrības izstādēs.

Personālizstādes notikušas 

• Latvijā, Rīgā (1921),
• Vācijā, Detmoldā, (1946), 
• Minsterē (1947), 
• Lībekā (1948),
• Anglijā- Londonā (1952), 
• Zviedrijā, 
• Stokholmā
• Gēteborgā (1953).

Piemiņas izstādes notikušas Rīgā (1959; 1992). Gleznotājs piedalījies Latviešu mākslas un Kultūras fonda izstādēs kā Latvijā, tā arī ārzemēs.

Darbi

2006. gada novembrī Latvijas Nacionālais mākslas muzejs no gleznotāja atraitnes saņēma 42 mākslinieka trimdā no 1945. līdz 1958. gadam radītās gleznas.