Valdis Pumpurs

Par Dr. Phys. Valdi Pumpuru

Valdis Pumpurs vienmēr ar lielu mīlestību un lepnumu atcerējās savus vecākus, tēvu Miķeli Pumpuru un māti Annu Grauduži.

Miķeļa tēvs, Valda vectēvs, bija strādīgs un turīgs zemnieks - Dunikas pagasta vecākais. Valda tēvs Miķelis jau 14 gadu vecumā piedalījās brīvības cīņas, 15 gadu vecumā kļuva par pulka orķestra kapelmeistaru un vēlāk līdz pat Otrajam pasaules karam, Miķelis Pumpurs vadīja un diriģēja Nīcas, Bārtas, Dunikas, Rucavas apvienoto Aizsargu pūtēju orķestri.

Dunikā Miķēlis Pumpurs noskata Annu Grauduži un 1927. gadā Bārtas baznīcā noslēdza laulību. Pumpuru ģimenē piedzimst četri bērni - māsas Austra un Alvīna, brālis Alfrēds un 1933. gada 12. martā pirmo saules lēktu ieraudzīja Valdis. Bērniem tika ieaudzināta mīlestība pret mūziku, zemnieku sīkstums, neatlaidība, kas vēlāk Valdim palīdzēja pārvarēt smagus dzīves pārbaudījumus.

Jau astoņu gadu vecumā viņš praktiski paliek un dzīvo bez vecākiem, visu kara laiku pavadot un strādājot zemnieku saimniecībā, pēdējos gados Kurzemes katlā. Vecāki paliek otrajā pusē frontei.

1945. gadā Valdim Pumpuram ir 12 gadi. Tēvs iet bojā 1945. gadā, pēc pilsētas norīkojuma gādājot mežā malku. 1949. gadā zinātkārs un neatlaidīgs, 16 gadu vecumā Valdis aizbrauca no Kurzemes laukiem uz Rīgu un iestājās Jūras skolā. Tajā pašā 1949. gadā, Valdim jau mācoties jūras skolā, viņa mammu Annu Grauduži izsūtīja uz Krieviju.

1953. gadā Valdis pabeidza jūras skolu kā mehāniķis-inženieris. Piecus gadus viņš strādā Rīgas vagonu rūpnīca un pēc tam iet jūŗā no Liepājas ostas. Taču atgriežoties Valda zinātkāre un neatlaidība atkal liek braukt uz Rīgu un kārtot eksāmenus, lai iestātos Maskavas Valsts Universitātes fizikas fakultātē. Vēlāk jaunais fiziķis atcerējies studijas kā “brīnišķīgāko laiku mūžā. Neviens ar mums neauklējās, nežēloja, pakaļ neskraidīja, bet mums pašiem bija ļoti spēcīgs dzinulis.”

20. gadsimta 50., 60. gados Padomju savienība sacentās ar Ameriku gan tehnoloģijās, gan zinātne, un Maskavas Universitāte bija pasaules līmeņa augstskola,sacensību sagatavošanas placdarms. Neskatoties uz milzīgo konkurenci un slodzi, fizikas students atrod laiku gan spēlēt orķestrī, gan dejot. Vienā no universitātes ballēm Valdis satiek Aliju, kuru apņem par sievu 1968. gadā.

Valdis Pumpurs pabeidz Maskavas Valsts universitāti, arī aspirantūru, bet atsakās no piedāvājumiem palikt Maskavā. No Stenfordas Universitātes nācis piedāvājums braukt turpināt pēc-dokturantūras mācības un pētniecības darbus tur, bet PSRS sistēma nepieļauj un neakceptē, ka zinātnieks no Latvijas PSR, nebūdams Kompartijas biedrs, izceļotu. Valdis Pumpurs nolemj atgriezties dzimtenē un vairāk par 25 gadiem velta darbam Latvijas Universitāte. Uz Latviju līdz brauc arī sieva Alija.

Laimīgā laulībā piedzimst dēli 1970. gadā Aivars un 1976. gadā Andrejs. Fiziķis ģimeni licis pirmajā vietā, neko un nekad tai nežēlojot. Abi dēli ieguva augstāko izglītību pabeidzot LU Fizikas un matemātikas fakultāti.

Atgriežoties no Maskavas 1968. gadā, ir jānokāpj no metropoles augstumiem un jaunais fizikas doktors rod iespēju iesaistīties Latvijas zinātnē. Viņš vadīja paša izveidoto laboratoriju un pasniedza fiziku. Lasīja lekcijas daudzu fakultāšu studentiem. Lekcijas klausījās gan bijušie Latvijas premjeri, gan tagad sabiedrībā pazīstamie zinātnieki, garīdznieki, politiķi. Daudzi, daudzi, kas veido mūsu valsti vēl šodien.

Pēdējie darba mūža gadi sakrīt ar Padomju Savienības pakāpenisku sabrukšanu. Valdis Pumpurs tiek ievēlēts Latvijas Universitātē par atbildīgo uzņemšanas komisijas sekretāru / vadītāju. Komisiju vada bez aizspriedumiem, nesavtīgi un pēc labākas apziņas, vērtējot tikai un vienīgi studentu spējas un zināšanas.

Tas ir laiks, kad parādās jau jauno laiku strāvojums, bet vēl valda vecā kārtība. Studentu sarakstus ir jāiet apstiprināt gan Kompartijas Komitejā gan citās kontrolējošās iestādēs.

Tieši tāds sīksts kurzemnieks, kurš nav nekad bijis partijas biedrs, bet ir ar spēcīgu akadēmisku pamatu, mugurkaulu un pārliecību ir nepieciešams pārmaiņu laikos. Valdis Pumpurs strādā Latvijas Universitātē līdz 1993. gadam, precīzi 60 gados dodas pensijā, pārliecināts ka vecam vīram ir kauns turēties pie krēsla un tāda ir lietu kārtība, ka ir jādod ir iespēja sevi pierādīt jauniem cilvēkiem.

Atskatoties uz savu dzīves gājumu, Valdis Pumpurs mēdza teikt ka “Dieviņš nav mazais bērns”. Dzīve ir bijusi interesanta! Fiziķim paticis gan jūrā braukt, gan zinātniekam būt, gan studentus mācīt, gan aizrautīgi diskutēt ar draugiem un veltīt savu dvēseles siltumu savai ģimenei. Valda Pumpura dzīvesstāsts parāda, kā vienkāršs lauku puika ar spēcīgu apņemšanos un plašu sirdi sasniedza dzīvē to ko vēlējās!

Sit tibi terra levis!