Valerija Mundure

Dzimusi 1915. gada 5. jūlijā Neretas pagasta "Bērziņu" mājās lietuviešu tautības zemnieka Romāna Galvanovska ģimenē.

Mācijusies Jaunaglonas ģimnāzijā (1928 - 1933), Latvijas Universitātē.

Strādājusi par ticības mācības skolotāju Rīgas pamatskolās.

Pirmās dzejoļu publikācijas 1937. gadā.

1939. g. (citviet minēts 1940.g.) laulības ar rakstnieku Viktoru Munduru.

1940. g. piedzima meita Silvija.

1941. g. 14. jūnijā vīrs izsūtīts uz Sibīriju.

Otrā pasaules kara laikā dzīvoja Daugavpilī, kur strādāja par tulku un korektori V. Lāča apgādā (1943-1944), vēlāk par skolotāju Vārkavas Neicinieku pamatskolā (1944).

Rakstīja stāstus, kā arī dzejoļus, kas izdoti krājumā „Naziņā” (1944, atkārtots izdevums 2012. g.). Literārais pseidonīms - Marta Skuja.

1945. gada sākumā pēc Līvānu pagasta izpildkomitejas sekretāra Jāņa Zelčāna (segvārds Zeltiņš) uzaicinājuma viņa iestājās nacionālo partizānu organizācijā „Tēvijas sargi”, bet 1945. gada 24. augustā tika ievēlēta par Tēvzemes Sargu (partizānu) Apvienības (LTS(p)A) prezidija priekšsēdētāja Antona Juhneviča vietnieci un nelegālā laikraksta „Tēvzemes Sargs” atbildīgo redaktori.

Apvienības statūtos bija teikts, ka LTS(p)A mērķis ir demokrātiskas Latvijas valsts neatkarības atgūšana un tās starptautiskā stāvokļa nodrošināšana.

LTS(p)A uzsaukumā viņa rakstīja

"Mēs, Latvijas Tēvzemes sargi - partizāni, redzot stāvam visus Latvijas iedzīvotājus, pat sirmgalvjus un bērnus un tos tūkstošus cietējus tālajā Sibīrijā, (..) svēti zvēram ne mazāk varonīgi cīnīties ar sarkano drakonu - komunismu, kā cīnījās mūsu tēvi un brāļi 1918., 19. un 20. gadā, līdz tā galīgai padzīšanai no mūsu zemes. Bet, ja Visuvarenais būtu lēmis mirt pārspēka priekšā, tad mirsim, lai mūsu asinis uzsūc mūsu Tēvu zeme, tā svētā zeme, kas mums tās ir devusi".

1945. gada decembrī VDK V. Munduri arestēja.

Pēc vairāku mēnešu pratināšanām 1946. gada 18. jūnijā kara tribunāls viņai piesprieda nāvessodu, kuru 17. oktobrī (dažviet literatūrā minēts arī cits datums - 12. novembris) izpildīja Rīgas Centrālcietumā.

Reabilitēta 1991. gada 17. decembrī.