Velga Krile

Dzimusi Valkas pagagasta Strautiņos - pedagogu ģimenē. 

1964. Beigusi Valkas 1. vidusskolu.

1964.-67. Mācījusies LU Vēstures un filoloģijas fakultātē Latviešu valodas un literatūras nodaļā.

1967.-69. Strādājusi par kluba vadītāju Valkas rajona kolhozā "Ļeņina ceļš",

1969. strādājusi par bibliotekāri Valmieras ciemā,

1970 . un 1973.-76. strādājusi par korektori izdevniecībā "Liesma",

1972.-73. strādājusi par bibliotekāri Zinātniski tehniskajā bibliotēkā.

No 1977. gada algotu darbu nestrādāja slimības dēļ.

Kopš 1977. gada Rakstnieku Savienības biedre. 

Pirmā publikācija dzejolis "Runča grēksūdze mazajai" Valkas rajona laikrakstā "Darba Karogs" 1959.23.07.

Izdotie dzejoļu krājumi:

• "Dzeltenās palodzes" (1966.), 
• "Bērzi" (1976.). 
• "Gaismēna" (1979.) 
• "Es diennakti esmu" (1982.), 
• "Nepiekrāp mani" (1985.), 
• "Uz zāles fona" (1989.), 
• "Uz tālā ceļa" ( 1991.), 
• "Sikspārnis" ( 1994.), 
• "Debesu akrobāts" ( 1995.). 

Krile ir romantiskās dzejas tradīciju turpinātāja. Dzejā dominē smalka garīga realitāte , altruisms, pietāte pret pasauli, iekšējās stabilitātes rašana transcendentālā sfērā, centieni izzināt cilvēka eksistences jēgu, arī garīgu saskares punktu un dvēseliskās saderības meklējumi līdzcilvēku vidū. Kriles dzejas poētika ir polistilistiska. 

Sarakstījusi 16 lugas (1968.-90.),

• piecas no tām iekļautas lugu krājumā "Svētlaimīgo sala" (1999.),
• farss "Asaras" (sar.1976.) publicēts žurnālā "Karogs" (1992., 12).

Amatieru teātros iestudētas Kriles lugas "Manā zemē ir tādi vārdi" (1995. periodikā 1992.), " Vai jūs baiļojaties jūs, mazticīgie !" ( 1997., sar. 1980. grāmatās abas 1999.). "Kains" (1998.). 

Beigusi dzīvi pašnāvībā Valkas pagasta "Strautiņos".

Avots: Valmieras bibliotēka

 

Dzejnieces atziņas, interesanti dzīves fakti un viņas laikabiedru teiktais : 

Runča grēksūdze mazajai 

Es zinu nevajag skapī līst, 
 Jo tur ir arī trauki, kas plīst, 
 Bet gribēju ļoti pienu lakt, 
 Nevis, kā tu saki, gribēju zagt. 
 Un trauks tikai nedaudz nošķiebās, 
 Tas nokrita zemē un sasitās. 
 Es vainīgs jūtos un saku kā vīrs, 
 Es laizīšu pienu un viss drīz būs tīrs. 
 Tu tikai lauskas salasi, 
 Un mātei gan nekā nesaki. 
 
Laikraksta “Darba Karogs” redakcijas piezīme: Jaunā autore Velga Krile ir patiesi jauna – viņai tikai vēl 13 gadi, tādēļ novēlēsim izturību un labas sekmes, apgūstot dzejniecei nepieciešamās 
zināšanas. 

~ Krājuma “Dzeltenās palodzes” ievadvārdos 
Velga raksta:  

“Man ir divdesmit gadu. Tas ir maz un daudz. Maz – trūkst konkrētās dzīves pieredzes, kas dzejai dod domu briedumu un dziļumu. Daudz – otrreiz mūžā droši vien nekad nebūs tāda optimisma, tādas ticības citu cilvēku un saviem spēkiem." 

~Studentu kopmītnēs Velga neievācās, droši vien tā izpaudās viņas vēlme pēc 
nošķirtības. Noīrēt istabu neizdevās, un viņa iepazina itin kā citiem laikiem piederīgo jēdzienu “gultasvieta”, vieta nevis dzīvei, bet pārgulēšanai, un darba vietas Rīgā – izdzīvošanai. 

~Filoloģijas fakultātes gaitenī kolēģis, jaunais literāts Osvalds Kravalis bija piedāvājis Velgai pirmo cigareti viņas mūžā, un kopš tās dienas viņa kļuva par kaismīgu smēķētāju. Omulīgās vakara sarunās ar dzīvokļa īpašnieci iemācījās, kā elegantā žestā atliekt plaukstu ar cigareti starp slaidajiem pirkstiem. 

~Kaut arī topošo dzejnieku filologos nekad nav trūcis, Velgai jau toreiz bija tāda kā izredzētības zīme. Citādība izpaudās arī kontrastos: ārējais veidols un izturēšanās, cigarete trauslajos, nervozajos pirkstos lekciju starpbrīžos vedināja domāt par pozu, turpretī viņas dzejoļi apliecināja pretējo – tajos nebija ārišķību, pat jauna cilvēka rindās par nāvi… dzejā bija pat neparasti liels miers un apskaidrotība, neticama līdzsvarotība… 
Biruta Krone 

~Žurnāliste Ineta Meimane apraksta Velgas rakstītos vēstuļu kalnus: “Milzum daudz rindu slīpinātā tekstā. Lasu un sajūsminos par dziļumu, lielisko pašironiju: “Dzīvoju vienā mierā ar saviem suņiem un kaķiem kā daudzas citas vecmeitas Latvijā.

– Pa pagalmu klaiņo kaimiņu buļļi, un tu, cilvēks, savās mājās jūties kā toreadors. – Skumjas ir mana būtība, un es to vairs nenoliedzu. Cenšos sagremot pati savu traģēdiju.”

~Velgas personība labi atklājas viņas rakstītajās vēstulēs. Fragments no Valdim 
Ķikānam adresētajām rindām:

“Pat krājumu sakārtošanu es paciešu kā zobu sāpes, jo man 
nepatīk nodoties vakardienai, un katrā šodienā es esmu jau citāda.”

~Velgas Kriles motīvs 

Kā sērkociņi, rokas gaidīdami, 
Tik balti un tik salti mēs līdz ugunij. 
Vienalga, rokas nopietnas vai pajoko, 
Ņem, visu gribēdamas, vai neko. 
Čukst sena gudrība – vēl laiks, var bēgt, 
Šo uguni nevienā lugā, 
Nevienā pantā neieslēgt. 
Čukst sena gudrība.

Vēl senāka tai pretī – 
Lai notiek ugunsprāts.

Lai notiek, tēvs un māt, 
Vien sadegot – var sevi saglabāt. 
***

“Kā allaž daudz dzejoju,” gandrīz vienmēr uz jautājumu “

Kā klājas?” atbild Velga Krile.

Dzejnieka ikdiena, par kuru tik maz zinām un arī negribam zināt. Bet viņa savā lietišķumā nevairās samīt daudzas ieceres. “Strautiņu” mālainā pagalmā un dārzā viņas soļi itin labi saklausāmi. Sūrst vakarā delnas, naktī dzejoļi sūrst. Uz zāles tik dzīvā, mainīgā un mūžīgā fona uzzied un novīst puķes, šalc ābeļziedu lietus, nodun āboli, ar jaunām sēkliņām pilni, un ikdiena brien ar putekļainām un 
smagām kājām.

Anda Līce 

~Velga Krile – brīnišķīgs cilvēks un laba dzejniece. Var sacīt arī otrādi – labs cilvēks un brīnišķīga dzejniece, un neviens vārds nebūs samelots. Velgas dzeja ir fantastiska savā bagātumā un dažādajās jūtu vibrācijās. Man šķiet, viņa nekad neliekuļo. Velgas dzeju daudzi mīl. Ar dzejnieces pašas cienīšanu un mīlēšanu ir grūtāk. Viņa ir ierāvusies savā stūrītī, kur tāpat gūst daudz iespaidu, kā tas mēdz būt dziļām, ar daudzdimensiju domāšanu apveltītām personībām. Un tāda Velga ir.
Ieva Roze

~Velgai Krilei. Aizejot 

Mēs nesatiksimies. 
Un tu mums piedosi 
Kā piedod akmens uzbāzīgai sūnai, 
kā upes gultne piedod viļņiem, 
kad tie, pat nepiestājot, pāri skrej… 
Mēs ar Tevi satikāmies tikai dzejā. Un arī 
turpmāk satiksimies tikai tā. Tagad sakām: Tu biji 
pārāk tālu sevī, lai mēs būtu pietiekami tuvu Tev. 
Varbūt. Bet katrā no mums mīt divi spēki. Tu, 
nerodot līdzsvaru, 31.jūlija rītā padevies vienam 
no tiem, nesagaidot savu 46. rudeni… 

Marika Svīķe 

~Vēl viens gaismu izstarojošs sāpju loks noslēdzies… Velga, Tava dzīve bija Tava dzeja, un tai Tu atdevi Sevi Visu bez mazākā atlikuma. Tava dzejas dzīve ritēja ar tādu spriegumu, ar tādu dvēseles intensitāti, kas lika nepārtraukti balansēt uz bezdibeņa (bezgalības) malas. Kam tas viss?

– norūks modē nākušais banānu latvietis. Lai domā katrs pats – kam tas viss. Tu pēdējā laikā biji ļoti vientuļa, tagad daudz vientuļāki esam kļuvuši mēs. Mums paliek Tavi dzejoļi, lugas, vēstules… Tu tagad esi tur, kur Tev tik tuvais Egils Plaudis un Ojārs Vācietis. 
Pēters Brūveris
 

~Citiem ticis vairāk goda un veiksmes. Tev – vairāk dzejas. Tev – brīvāka laime un dzidrāks izmisums. Pirms Tevis vēl nebija pastāvējusi tā zeme, no kuras mums pienāca Tavas vēstules. Tās lasot, varēja pabīdīt apvārsni sāņus un iekļūt citā realitātē. Cilvēki turpinās saņemt Tavas vēstules, un viss vēl tūkstoškārt notiks ar Tavu dzejoļu rindām. Par aiziešanu jau Tu pati esi uzrakstījusi, ka īsteni bijušais vairs nevar pa īstam aiziet. “Es skatos uz tavu tukšo krēslu. Viņš ziedošām kājām pretī man sēd.” Mūsu krēslainajā, pusnodegušajā dzejas namā – mūžam ziedošs Tavs krēsls, Velga. 
Amanda Aizpuriete 

~“Iedvesma ir skaistākais, kas dzīvē ir. Kad Tu pacelies spārnos un aizlido no visa… un pie 
visa,” – to Tu rakstīji savā pēdējā vēstulē , un es tā arī nepaguvu atbildēt. Tagad domu 
apmaiņa var turpināties pavisam citos plānos, jo Tu esi aizlidojusi… pie visa – mūžīgās iedvesmas naktsvijoļu dārzos. 
Dagnija Dreika

~Krājuma “Sikspārnis. Rekviēms” pēcvārdā Imants Auziņš Velgu Krili dēvē par “mūsu 
dzejas Pelnrušķīti”. Viņa nav “spīdējusi” ballēs, saietos, konferencēs, nav saņēmusi 
ziedu klēpjus Dzejas dienās, viņas dzīve ritējusi tēva mājās “Strautiņos”. Tas, ka 
dzejnieces dzīve bijusi grūta un tās augstākā nots bijusi vientulība, nemazina viņas gara dzīves intensitāti.

~Velga Krile bija no tām dzejniecēm, kurai dzejas vārds ir viss – gan elpa, gan ausma, 
gan miegs. Vai tāds mūžs ir traģisks vai laimīgs – šāds jautājums nav apspriežams. 
Šādu mūžu viņa dzīvoja savā vārdā un – sāpīgi, gaidīti, neizbēgami? – mums. 
Edvīns Raups 

Avots : vpb.valka.lv