Velta Dindonis

Precējusies ar Aleksandru Dindoni 1948.gadā Zviedrijā. Meitas - horeogrāfe Dace un veterinārārste Liene.

1956.gadā ar ģimeni pārceļas uz ASV.

---

No piecdesmito gadu sākuma līdz apmēram septiņdesmito gadu beigām Čikāgas tuvumā - Džolietā - dzīvoja Dindoņu ģimene: vīrs Aleksandrs, saukts Saša, ar sievu Veltu un divām meitām - Daci un Lieni. Abas meitas apmeklēja latviešu skolu Čikāgā, bet vecāki līdzdarbojās daudzos latviešu pasākumos. Saša, pēc profesijas agronoms, strādāja par laborantu Stepāna ķimiskās laboratorijās un Velta, izmācījusies par medicīnas māsu - St. Joseph slimnīcas bērnu nodaļā. Mīlestība uz bērniem, uz latviešu valodu, literatūru un it sevišķi dzeju vienmēr un visur ir spēlējusi lielu lomu Veltas dzīvē. Samērā stabilo stāvokli sagrāva Sašas pēkšņā nāve 1975. gadā. Veltai bija lielas rūpes ģimenes pārkārtošanā, lai meitenēm nebūtu jāpārtrauc izglītošanās. Rezultātā Dace pārcēlās uz Indianapoli, kur studēja baleta mākslu. Liene studēja veterinārmedicīnu Mičiganas universitātē. Tur viņa iepazinās ar studentu Jāni Grantu, apprecējās un abi nodibināja patstāvīgu dzīvi Kalamazū pilsētā. Jāņa un Lienes dzīve tika svētīta ar diviem dēliem - Matīsu un Kaldi. Velta, kas sākumā dzīvoja pie Daces, pārnāca uz Kalamazū, lai palīdzētu kopt un audzināt mazdēlus. Šajā laikā Liene uzņēmās bērnu žurnāla "Mazputniņš" redaktores pienākumus, un turpināja šo darbu vairāk kā piecus gadus. Žurnāla tapšanā piedalījās visa ģimene. Velta meklēja autorus un ilustratorus un, ja to nepietika, tad papildināja žurnālu ar pašas sacerētām pasakām, tēlojumiem un dzeju. Materiālu sakārtošana, iespiešana un ekspedīcija, ar nedaudziem palīgiem, notika Grantu-Dindoņu mājā. Žurnāla kvalitāte un tirāža pieauga, un to lietoja latviešu valodas mācīšanai gandrīz visās latviešu skolās Amerikā. Ar trimdas latviešu palīdzību izkārtoja arī brīveksemplāru sūtīšanu uz Latviju. Ik mēnesi uz turieni aizlidoja simtiem "Mazputniņu", kur tos ļoti gaidīja bērni un skolotāji. Veltas rakstus ģimene sakopoja, un drīzumā tie iznāks grāmatiņā Latvijā. Žēl, ka Velta pati tos vairs neredzēs. Interese par Latviju un latviešu tautas likteni aizveda Veltu kopā ar mazdēlu Matīsu uz vienu no pirmajām 2x2 no metnēm, kas notika Latgalē (Višķos). Viņa pati gribēja redzēt un izvērtēt turienes problēmas, sevišķi skolu un izglītības lietās. Viņu dziļi skāra jautājums, kāpēc latviešu bērniem ir jāiet komunistu okupācijas laika nodibinātās krievu skolās un kāpēc nevar noorganizēt to vietā latviešu skolas. 1994. vai 1995. gadu visa ģimene pavadīja Latvijā. Abi mazbērni apmeklēja skolu Rīgā. Jānis mācījās gan pats, gan lasīja lekcijas par psiholoģiskiem jautājumiem, pat atvēra privātu kliniku Rīgā. Arī Dace pavadīja kādu pusgadu kā horeografe Rīgā, iestudēdama savu baletu operā. Galveno lomu tajā dejoja baletmeistare Zita Ersa. Velta ne vien audzināja savus mazdēlus šī vārda parastā nozīmē, bet mēģināja viņus ievadīt latviešu kultūrā. Veda tos uz teātra izrādēm, dzeju vakariem, izstādēm un mākslas un vēstures retumu krātuvēm. Liene savukārt jau Amerikā bija savākusi aparātus, instrumentus un zāles apmēram pusmiljona dolāru vērtībā, ko izdalīja universitātei Jelgavā (kur viņa bija docente) un veterinārmedicīnas klinikām. Viņa apbraukāja tās visas savā, šim nolūkam nopirktā mašīnā, novērojot un novērtējot klīniku darbību. Viņa, un arī Jānis, deva daudzas intervijas, kā arī rakstīja par saviem pieredzējumiem presē. 1995. gadā Velta atgriezās Indianapolē. Drīz pēc tam sākās lēns, pakāpenisks viņas veselības sabrukums. 1998. gada 19. novembrī ļaundabīgais audzējs izbeidza Veltas šīs zemes gaitas. Viņas pelnu urniņu aizveda uz Kalamazū, kur māc. Leons Vīksne 1. novembrī vadīja sēru aizlūgumu. Uz to bija ieradušies ģimenes locekļi, Veltas draugi un tie, kas viņu saprata un mīlēja. Atvadu brīdī nolasīja dažus viņai veltītus dzejoļus, izjustas sēru mūzikas pavadībā. Urniņu ir nolemts vēlāk aizvest uz Latviju, un Veltas mirstīgās atliekas guldīt blakus vīram Dindoņu dzimtas nodalījumā Rīgas Meža kapos. Paldies, Velta, ka Tu biji un kā saulīte apgaismoji daudzas dzīves! Lai Tev nu miers un vieglas smiltis mīļajā dzimtenē! (Čikāgas ziņas, 01.02.1999)