Verners fon Brauns

Dr. Verners Magnuss Maksimiliāns brīvkungs fon Brauns (Dr. Wernher Magnus Maximilian Freiherr von Braun) bija vācu raķešu konstruktors, viens no svarīgākajām personām nacistiskās Vācijas un vēlāk arī ASV raķešu tehnoloģiju attīstībā.

Bērnība

Verners fon Brauns dzimis Virzicā (tagad Vižiska Polijā), Pozenas provincē, Vācijas impērijā. Viņš bija otrais no trim dēliem.

Tēvs Magnuss fon Brauns (Magnus Freiherr von Braun, 1877. — 1972.) bija ietekmīga persona Vācijas sabiedriskajā dzīvē un, lai gan nebija nevienā partijā, viņš bija lauksaimniecības ministrs federālajā kabinetā Veimāras republikas laikā.

Mātes Emmijas fon Kvištorpas (Emmy von Quistorp, 1886. — 1959) senči piederējuši viduslaiku Eiropas karaliskajām dinastijām.

Vernera jaunākais brālis Magnuss fon Brauns dzimis 1919. gadā.

Kad pēc 1918. gada Virzica nonāca Polijas pārvaldē, Braunu ģimenei, līdzīgi ka citiem vāciešiem, nācās pārcelties. Pēc ierašanās Berlīnē 10 gadu veco Verneru nodeva Franču ģimnāzijā, kur viņam slikti padevās matemātika un fizika, kā dēļ viņš palika uz otru gadu. Viņu vairāk interesēja konstruēšana. 12 gadu vecumā zēns, iedvesmojies no Maksa Falīra (Max Valier) un Friča fon Opeļa ātrumu rekordiem, izgatavoja "raķešmašīnu", augļu kastei ar ritentiņiem piestiprinot salūta raķetes, bet tajā gan nebija vietas cilvēkam. Kad viņš raķetes aizdedzināja, braucamais aiztraucās kā komēta. Verneru arestēja policists, līdz tēvs viņam atnāca pakaļ.

1925. gadā tēvs Verneru nosūtīja uz internātskolu Etersburgas pilī netālu no Veimāras. Tur viņa sekmes uzlabojās, tomēr vakaros viņš ar skolas biedriem konstruēja dažādas tehniskas lietas.

14 gadu vecumā Verners fon Brauns sāka nopietni aizrauties ar kosmosu un astronomiju. Viņam luterāņu iesvētībās māte uzdāvināja teleskopu, ar kuru pirms gulētiešanas viņš pētīja zvaigznes. Kad Vernera rokās nonāca Hermaņa Oberta grāmata "Die Rakete zu den Planetenräumen" ("Raķete starpplanētu telpā"), viņš nevarēja to izlasīt, jo lapas bija nosētas ar matemātiskiem simboliem un formulām. Tas mudināja zēnu padziļināti pievērsties matemātikai un fizikai. Viņš pat pabeidza skolu gadu ātrāk neka pārējā klase.

Studijas

Pēc skolas pabeigšanas Verners fon Brauns strādāja Berlīnes mašīnu fabrikā par mācekli. 1930. gadā iestājās Berlīnes tehnoloģiskajā institūtā. Tajā laikā Verners iepazinās ar Hermani Obertu, kurš nodarbojās ar ideju, ka šķidrās degvielas raķetes ir vairāk piemērotas kosmiskajiem lidojumiem nekā cietās degvielas.

Brauns iestājās Kosmisko lidojumu biedrībā (Verein für Raumschiffahrt) pie Klausa Rīdela un Rūdolfa Nebela, kuri bija Oberta asistenti. Drīz pēc pirmā veiksmīgā šķidrās degvielas raķešdzinēja izmēģinājuma Oberts devās uz Rumāniju veikt pasniedzēja darbu. Pēc Oberta aizbraukšanas bija jāmeklē jauna raķešu izmēģinājumu vieta. Tāda tika atrasta Berlīnes pievārtē pamestās munīcijas noliktavās.

1931. gadā vienu semestri fon Brauns studēja Cīrihes Federālajā tehnoloģiju institūtā. 1932. gadā viņš absolvēja Berlīnes Tehnoloģisko institūtu ar bakalaura grādu aeronautikas inženierijā. Pirms tam vasaras brīvlaika Verners fon Brauns izgāja planiera kursus. 1933. gadā viņš ieguva motorlidmašīnas pilota licenci. 1934. gada 27. jūlijā Berlīnes universitātē Brauns ieguva fizikas doktora grādu. Viņa tēžu nosaukums bija "Par degšanas testiem". Tā bija tikai publiskā daļa no fon Brauna īstā darba "Šķidrās degvielas raķetes problēmas konstruktīvais, teorētiskais un eksperimentalais risinājums" ("Konstruktive, theoretische und experimentelle Beiträge zu dem Problem der Flüssigkeitsrakete"), kuru armija turēja slepenu. Tikai 1960. gadā šis darbs tika atslepenots.

Darbs pie vācu raķetēm

Lai atrastu finansējumu raķešbūvei, Verners fon Brauns meklēja atbalstu pie armijas. 1932. gadā VfR komanda Reihsvēra artilērijas kapteinim Valteram Dornbergeram demonstrēja pašu konstruēto raķeti, bet tā eksplodēja. Neskatoties uz neveiksmi, Dornbergers viņu uzaicināja vadīt raķešu izstrādi armijas cietas degvielas raķešu izmēģinājumu poligonā Kumersdorfā pie Berlīnes.

1933. gadā sākās darbs pie Aggregate sērijas raķetēm. Brauns to konstrukcijās izmantoja arī ASV zinātnieka Roberta Godarda risinājumus, kas bija publicēti dažādos žurnālos. 1934. gadā tika veiksmīgi izmēģinātas A2 raķetes.

Tā kā raķetes tika projektētas lielākas, Berlīnes pievārtē kļuva par šauru. Jaunais poligons un pētnieciskā stacija tika izvēlēta Baltijas jūras piekrastē Pēnemindē, kuru atklāja 1937. gada maijā. Verners fon Brauns kļuva par centra tehnisko vadītāju un raķešu galveno konstruktoru, bet Dornbergers bija militārais komandieris. Bez ballistiskajām raķetēm šeit tika konstruēti arī šķidrās degvielas raķešdzinēji lidmašīnām, ka arī starta paātrinātājus lidmašīnām.

1938. gadā Pēnemindes grupa sāka izstrādāt raķeti A4. 1942. gada 22. decembrī Ādolfs Hitlers parakstīja rīkojumu sākt ražot A4 kā "atmaksas ieroci", lai apšaudītu Londonu. Pēc 1943. gada 7. jūlijā krāsu filmas demonstrācijas Hitleram ar A4 startu, fīrers bija tik pacilāts, ka īsi pēc tam Verneram fon Braunam piešķīra profesora grādu. Vācijā tajā laikā tas bija ļoti neparasti, ka 31 gadu jauns inženieris varētu kļūt par profesoru. 1943. gada 17. un 18. augustā Apvienotās Karalistes gaisa spēki veica masīvus uzlidojumus Pēnemindei, kuros tika sagrautas daudzas ēkas, gāja bojā vairāki inženieri un strādnieki, to skaitā arī raķešdzinēja galvenais konstruktors Valters Tīls. Raķetes izlaišana tika aizkavēta. A4 (V-2) pirmoreiz karadarbībā izmantoja 1944. gada 7. septembrī, palaižot to uz Angliju.

Vairākus projektus Brauns nepaspēja realizēt. Bija paredzēta A4 modifikācija palaišanai no zemūdenes. Savukārt divpakāpju starpkontinentālā ballistiskā raķete A9/A10 ar lidojuma tālumu 5000 km spētu sasniegt ASV austrumu piekrasti. Tai bija vairākas reizes izmēģināta augšējā pakāpe A4b — A4 spārnots variants.

Attiecības ar nacistisko režīmu

Verners fon Brauns bija NSDAP biedrs kopš 1937. gada (pēc citiem datiem — kopš 1932. gada). Kopš 1940. gada bija Waffen-SS virsnieks.

1944. gada 15. martā Braunu arestēja Gestapo, un divas nedēļas pavadīja cietumā Štetinā. Apsūdzības bija par to, ka viņš skeptiski esot atsaucies par kara gaitu, kosmisko lidojumu mērķus stādījis augstāk par A4 attīstīšanu militārām vajadzībām, arī ka gatavojies bēgt uz Angliju. Tikai ar Alberta Špēra, Kara ražošanas un munīcijas ministra, atbalstu izdevās Braunu atbrīvot.

Padošanās amerikāņiem

1945. gada pavasarī, tuvojoties Sarkanajai armijai, Verners fon Brauns ar citiem inženieriem nolēma padoties amerikāņiem.

Hanss Kammlers, SS virsnieks, kas uzraudzīja V-2 projektu, izdeva pavēli Braunam un viņa komandai pārcelties uz Vācijas iekšieni. Tai pašā laikā no Vērmahta vadības atnāca pavēle Braunam pievienoties armijai un cīnīties frontē. Viņš saprata, ka Kammlera pavēle ir labāks veids, kā nokļūt pie amerikāņiem, un kopā ar 500 Pēnemindes darbniekiem devās uz Mitelverku, kur turpināja darbu. Martā Brauns lauza kreiso roku un plecu autoavārijā, kad šoferis iemiga pie stūres. Ievainojums bija nopietns, bet viņš pēc ieģipsēšanas nepalika slimnīcā. Pēc mēneša izrādījās, ka kauli saauguši nepareizi, un tos vajadzēja pārlauzt un no jauna savienot.

Aprīlī, Sabiedrotajiem virzoties dziļāk Vācijas teritorijā, Kammlers pavēlēja inženierus ar vilcienu pārvietot uz Oberammergavu Bavārijas Alpos. Tur viņus apsargātu SS ar pavēli nogalināt komandu, ja tie kristu ienaidnieka rokās. Braunam izdevās pārliecināt Kammleru izvietot grupu tuvējos ciemos, lai viņi nekļūtu par vieglu mērķi ASV bumbvedējiem.

1945. gada 2. maijā Verners fon Brauns padevās ASV 44. kājnieku divīzijai.

Amerikas Savienotajās Valstīs

1945. gada vasarā ASV tika pieņemta Paperclip operācija, kurā Vācijā meklēka un vervēja zinātniekus, kurus varētu izmantot ieroču un citu militāro tehnoloģiju izstrādei.1945. gada 20. septembrī no Vācijas uz ASV tika pārvesta pirmā raķešu konstruktoru septiņu cilvēku grupa, kuru starpā bija arī Verners fon Brauns. Viņi tika pārvesti uz Bostonu, Fortstrongu, kur atradās Armijas izlūkošanas dienests. Pēc tam Braunu un viņa komandu pārvietoja uz armijas poligonu Fortblisā Teksasā. Tur viņš apmācīja militāro, rūpniecības un augstskolu personālu darbam ar raķetēm. Hermes projekta ietvaros fon Brauns palīdzēja samontēt un palaist vairākas V-2 raķetes, kuras no Vācijas bija nogādātas Vaitsendsas izmēģinājumu poligonā Ņūmeksikā. Viņš arī turpināja pētīt raķešu nākotnes potenciālu militārajam un pētnieciskajam pielietojumam.

Atrodoties Fortblisā, Verners fon Brauns pa pastu nosūtīja bildinājumu 18 gadu vecajai Marijai Luīzei fon Kuištorpai (Maria Luise von Quistorp), savai māsicai no mātes puses. Saņēmis rakstisku atļauju doties atpakaļ uz Vāciju un atgriezties ar līgavu, 1947. gada 1. martā Verners salaulājās luterāņu baznīcā Landshutā. Viņš ar sievu un vecākiem ieradās Ņujorkā 1947. gada 26. martā.

1948. gada 9. decembrī Fortblisas armijas hospitālī Brauniem piedzima meita Irisa Karīna Brauna. Vēl divi bērni Margrita Cecile Brauna un Peters Konstantins Brauns piedzima 1952. gada 8. maijā un 1960. gada 2. jūnijā.

1955. gada 15. aprīlī Verners fon Brauns kļuva par ASV pilsoni.

1950. gadā, sākoties Korejas karam, fon Braunu un viņa grupu pārvietoja uz Hantsvilu Alabamā. No 1950. līdz 1956. gadam viņš vadīja armijas raķešu attīstības grupu Redstonas Arsenālā. Rezultātā tika izveidota Redstone raķete, kuru ASV izmantoja pirmajiem raķešu atombumbu izmēģinājumiem.

Kopš 1956. gada vadīja Armijas ballistisko raķešu aģentūras Attīstības operāciju nodaļu, kur tika konstruēta raķete Jupiter-C. Ar tās nedaudz modificētu versiju Juno 1 1958. gada 31. janvārī tika palaists pirmais ASV Zemes mākslīgais pavadonis Explorer 1.

Karjera NASA

Divus gadus pēc Nacionālās aeronautikas un kosmosa aģentūras izveidošanas, 1960. gadā Redstonas Arsenālā Alabamā tika izveidots Māršala kosmisko lidojumu centrs. Līdz ar to Brauns ar savu konstruktoru komandu tika pārcelts uz NASA. Verners fon Brauns kļuva par NASA valdes locekli un NASA Māršala kosmisko lidojumu centra direktoru (no 1960. gada jūlija līdz 1970. gada februārim).

Māršala centra pirmais lielākais projekts bija Saturn raķete lielu kravu nogādāšanai Zemes orbītā un tālāk. Ar to tika realizēta Apollo programma. Fon Brauns bija Saturn un kosmosa kuģa Apollo izstrādes vadītājs. Šis projekts sasniedza kulmināciju 1969. gada 21. jūlijā, kad Apollo 11 astronauti Nīls Ārmstrongs un Edvins Oldrins pirmoreiz cilveces vēsturē izkāpa uz Mēness. — cilvēka lidojumi un izkāpšana uz Mēness.

1960. gadu beigās pēc fon Brauna idejas un ar viņa palīdzību tika izveidots ASV kosmosa un raķešu centrs Hantsvilā: muzejs, kurā tika saglabātas raķetes un kosmiskie aparāti.

Pēc cilvēka izkāpšanas uz Mēness fon Brauns vēlējās turpināt attīstīt Saturn-5 nesējsistēmu un sagatavot pilotējamu ekspedīciju uz Marsu 1980. gados, bet tas viņam neizdevās.

1970. gada 1. martā Verners fon Brauns un viņa ģimene tika pārcelts uz Vašingtonu, kur viņu iecēla par NASA administratora vietnieku plānošanā. Pēc Apollo programmas pārtraukšanas un budžeta samazinājumiem 1972. gada 26. maijā Brauns atstāja NASA.

Darbība pēc NASA

Pēc aiziešanas no NASA Verners fon Brauns 1972. gada 1. jūlijā kļuva par aerokosmiskās kompānijas Fairchild Industries inženierijas un attīstības viceprezidentu.

1973. gadā fon Braunam atklāja nieru vēzi, bet tas nākamajos gados netika kontrolēts ar ķirurģisku iejaukšanos.