Viktors Cojs

Viktors Cojs bija pazīstams padomju mūziķis un rokgrupas Kino līderis. Filmējies arī vairākās populārās kinofilmās. 

Viktors Cojs piedzima 1962. gada 21. jūnijā Ļeņingradā (tagadēja Sanktpēterburga), sporta skolotājas un korejiešu inženiera ģimenē. Viņš bija vienīgais bērns.

No 1974. gada līdz 1977. gadam apmeklēja mākslas vidusskolu, kur arī iestājās grupā „Палата № 6”, ieņemot basģitārista lomu. Vēlāk no skolas tika izslēgts par nesekmību un devās uz profesionālo vidusskolu СГПТУ-61 apgūt galdnieka specialitāti.

Jaunībā bija Mihaila Bojarska un Vladimira Visocka daiļrades cienītājs. Vēlāk Brūss Lī kļuva par viņa elku un Cojs sāka nodarboties ar austrumu cīņām, kā arī no koka grebt neckes (japāņu koka figūriņas).

1981. gadā vasarā Viktors Cojs, Aleksejs Ribins un Oļegs Balinskis izveido grupu „Гарин и Гиперболоиды”, kura jau rudenī uzstājas Ļeņingradas rokklubā. Drīzumā Oļegu iesauc armijā, grupa nomaina nosaukumu uz „KINO” un ķeras pie pirmā albuma ierakstīšanas. Dziesmas tiek ierakstītas Andreja Tropillo studijā. Dziesmu ierakstīšanā piedalās arī grupa „Akvarium”. Drīz KINO uzstājās ar savām dziesmām rokkluba festivālā. Grupa vēl nebija bundzinieka, tādēļ to uzstāšanās laikā aizvietoja bungu mašīna.

Ap 1982. gada vasaru 45 minūšu ilgais albums tiek pabeigts, no kā arī rodas nosaukums „45”. Nepaiet ilgs laiks, kā no albuma izņēma dziesmu „Я — асфальт”. Rudenī, kopā ar „Зоопарк” grupas bundzinieku KINO ieraksta pāris dziesmas, tostarp „Весна” un „Последний герой”. Tajos laikos ieraksti tiek izbrāķēti un netiek izplatīti.

1983. gadā grupā nomainās ģitārists. Mēģinājumos ar jauno ģitāristu rodas nākamais albums „46”. Rudenī Viktors, izvairoties no iesaukšanas armijā, nonāk uz psihiatriskajā slimnīcā. Pēc pusotra mēneša Viktors atgriežas un uzraksta jaunu dziesmu „Транквилизатор”. 1984. gadā pavasarī uzstājās rokkluba festivālā, atklājot to ar jaunu dziesmu „Я объявляю свой дом безъядерной зоной”, kura kļūst par festivāla populārāko dziesmu.

Otrais grupas KINO sastāvs

1984. gada Andreja Tropilo studijā „Антроп” sākās jauna albuma „Начальник Камчатки” ierakstīšana. Drīzumā Viktoram Cojam ar vien cītīgāk sāk sekot KGB darbinieki, uzskatot viņu par nopietnu draudu komunistiskajai ideologijai un partijai. 1985. gadā februārī Viktors Cojs apprecas ar Mariannu. Pavasarī KINO kļūst par kārtējiem laureātiem un ķeras pie albuma „Ночь” ierakstīšanas. Process ieilgst, jo grupa cenšas pamainīt skanējumu un izveidot jaunu ģitārspēles paņēmienu. Taču ieraksts nekādi neiet uz priekšu, un tādēļ Viktors Cojs pamet šo albumu, iesākot jauno „Это не любовь”. Jaunais albums drīz vien tiek pabeigts un gūst komerciālus panākumus.

1986. gada vasarā Viktors sāk strādāt pirtī. Viņam katru dienu nācās mazgāt tikai grīdas tieši no 22:00 līdz 23:00, laikā, ko viņš parasti pavadīja ar grupu. Vasarā grupas dalībnieki dodas uz Kijevu, lai piedalītos filmā, taču ar vienu filmu stāsts nebeidzās, Coju sāk aicināt piedalīties arī citās filmās. Tikai 1987. gads bija „bagāts” ar koncertiem. Studijā Yamaha MT44 KINO sāk ierakstīt jauno albumu „Группа крови”. Tajā pašā gadā Viktors aizlido uz jaunas filmas „Игла” filmēšanu. Pēc filmēšanas Viktors Cojs sniedz daudzus koncertus Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, katrā koncertā pulcējot pilnas zāles. 1989. gada sakumā KINO aizbrauc uz Franciju, kur ieraksta albumu „Последний герой”.

Vasarā Viktors dodas uz ASV. 1990. gadā 24. jūnijā notiek pēdējais Viktora Coja koncerts Maskavā Lužņiku Lielajā sporta arēnā. Šajā stadionā pirmo reizi pēc 1980. gada olimpiādes tiek iededzināta olimpiskā uguns lāpa. Šajā koncertā top materiāls jaunajam albumam, kuru grupa ieraksta vien pēc Viktora nāves, nosaucot to ļoti simboliski – „Чёрный альбом”.

Nāve

1990. gadā 15. augustā 12:28 Viktors Cojs iet bojā autokatastrofā. Ceļa negadījums notika netālu no Latvijas pilsētas Tukuma, pāris desmitu kilometrus no Rīgas. Vispārpieņemtā versija pieņem, ka Cojs vienkārši aizmiga pie stūres, pēc kā viņa Moskvičs-2141, iebrauca pretējā braukšanas joslā un sadūrās ar autobusu Ikarus-250. Tomēr klīst daudz citu teoriju un baumu par viņa nāvi.