Rihards Vāgners

Vilhelms Rihards Vāgners  bija vācu komponists, mūzikas teorētiķis un esejists, galvenokārt pazīstams ar savām operām. Operas reformators, nozīmīgi ietekmējis Eiropas, īpaši vāciešu, muzikālo kultūru.

Vāgners ir dzimis ierēdņa Karla Frīdriha Vāgnera ģimenē, kurš mira no drudža franču okupācijas laikā. Sava patēva, aktiera Ludviga Geijera, ietekmē, Vāgners, mācoties Leipcigas Svētā Toma skolā, no 1828. gada sāka apgūt mūzikas mācību pie Svēta Toma baznīcas kantora Teodora Vainlinga, bet 1831. gadā sāka apgūt mūziku Leipcigas universitātē.

No sava īstā tēva, iespējams, Vāgners mantojis arī mīlestību uz teātri. Vāgnera tēvs bija viens no pirmajiem, kas apmeklējis Šillera "Orleānas jaunava" izrādi. Tāpat mazajam Rihardam interesi par teātri varēja radīt tēvocis Ādolfs Vāgners, kurš rakstījis esejas par teātri, arī viņa māsas bijušas saistītas ar teātri, īpaši Luīze, Klāra ieprecējusies ar enciklopēdiju izdošanu saistītajā Brokhausu ģimenē, pats nozīmīgākais, ka Vāgners ieguva krusttēvu, profesionālu aktieri, Ludvigu Geieru, kas vēlāk kļuva par Vāgnera patēvu.

Nedaudz pārsteidzoši, bet Vāgnera māte, neskatoties uz lielo ģimeni un trūcīgumu, bija simpātiska īpaši mākslas pasaules vīriešiem, kā operas pārveidotājam Karlam Marijai Vēberam, kurš ir viens no tiem, kas spēcīgi ietekmējis Vāgnera muzikālos uzskatus.

Ar māti viņam bijušas tuvas attiecības, mākslinieks cienījis viņu līdz pat mūža izskaņai, iespējams, ka tas ietekmējis Zīgfrīda mātes tēla izveidi darbā "Zīgfrīds". Geiers, kurš apprecēja atraitni ar septiņiem bērniem, nebija vienīgi aktieris. Viņam bija daudz talantu, kā komēdiju rakstīšana, viņš lieliski pārvaldīja balsi, ko parādījis operas iestudējumā "Jāzeps Ēģiptē".

15 gadu vecumā Vāgneram bija otra lielākā agrīnā muzikālā ietekme no Ludviga van Bēthovena, kuru dzird Gevandhaus koncertā Leipcigā, īpaši viņu ietekmēja "Egmonta" mūzika. Tas lielā mērā koncentrēja viņa dažādās intereses vairāk uz vienu mūziku. Sākotnējos mēģinājumus Vāgnera ģimene uzņēma vairāk kā kaprīzes, jo viņš atstāja novārtā skolas zinības. Vāgners gan jau agrā vecumā parādījis spītīgo raksturu, neatkāpjoties no iecerēm un turpinot mēģinājumus, iespaidojoties no Bēthovena simfoniju rakstīšanā, runājot par kompozīcijas metodēm. Jaunais skaņradis bija nobriedis nopietnākiem komponēšanas mēģinājumiem, tobrīd gan nepārzinot kompozīcijas pamatus.

1828.—1832. gados bija pirmie nopietnie komponēšanas mēģinājumi, sākta rakstīt uvertīra "Fausts". Straujš radošs uzplaukums, tikpat aktīvi formējas viņa sociālpolitiskie, estētiskie uzskati. Viņu aizrāvušas revolucionāras idejas, atbrīvošanas kustības, īpaši poļu atbrīvošanās kustība, līdzjūtība pret viņiem uvertīrā "Polija", naids pret mietpilsonisko Vācijas sabiedrību, savām idejām tuvas saskatīja dzejnieka Heines darbos.

Vāgners darbojas vairākos Vācijas operteātros kā kapelmeistars, kam bija pozitīva nozīme, jo nonāca tiešā saskarē ar teātri, praktiskā darbā izstudēja tā laika populāras dažādu skolu un virzienu operas, apguva operdziedoņu prasības. Šajā laikā top pirmā opera "Fejas" (1833). Runājot par uzskatiem, nostājas pret galējo vācu reakcionāro romantismu, kas atspoguļojās 30. gadu operā un nebija Vāgneram tuvs. Nostiprinās aizrautības ar "Jaunās Vācijas" idejām līdz ar to viduslaiku idealizāciju un citā iezīmēm.

Drīzumā Vāgners dabūja diriģenta vietu Kēnigsbergā, bet sakarā ar teātra slikto materiālo stāvokli un bankrotu, kā arī paša augošajām materiālajām grūtībām bija spiests meklēt jaunas darbības vietas.

No 1833. līdz 1842. gadam Vāgners ceļoja pa Eiropu darbojoties dažādās vietās. Vircburgā viņš strādāja par teātra kormeistaru, Magdeburgā, Kēnigsbergā un Rīgā viņš bija muzikālo teātru diriģents, vēlāk kā diriģents viņš darbojās arī Norvēģijā, Londonā un Parīzē, kur viņš sarakstīja uvertīru "Fausts" un operu "Klīstošais holandietis". Kēnigsbergā apprecējās ar aktrisi Minnu Plāneri un kopā ar viņu devās uz Rīgu.

Vāgners Rīgā strādāja, no 1837. gada augusta līdz 1839. gada jūlijam, par operteātra galveno diriģentu. Aizsācis darbu pie operas "Rienci", bet bija neapmierināts ar vietējo publiku un sakarā ar iepriekšējo gadu parādiem ticis iesaistīts tiesas procesos. Lai uzlabotu finansiālo stāvokli, komponists ik pa laikam rīkoja simfoniskus koncertus Melngalvju namā, bet ienākumi tikai reizēm attaisnojuši cerības un nepacietīgo kreditoru vajāšanas Rīgā turpinājās.

Kad 1838. gadā no Pēterburgas pieņemtais tenors Hofmanis pārņēma teātra vadību, viņš, zinot par Vāgnera parādiem, uzteica darbu, kas arī pārtrauca viņa gaitas Rīgā. Vāgneram kopumā bija pārāk noraidoša attieksme pret iespējām provincē nodoties nopietnai komponēšanai. Rīgā kopumā uzvestas 20 viņa lugas. Vēl pirms Vāgneram radās konflikti ar fon Holteju un Dornu sakarā ar kredītu atmaksu, viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Rīgā nepastāv iespēja uzvest tik lielu operu kā "Rienci".

Neraugoties uz Vāgnera vispārējo nepatiku pret Rīgas muzikālo dzīvi, piemēram, grāmatā "Mana dzīve" komponists par to izsakās pozitīvi. Tas izpaudās arī Baireitas teātra arhitektoniskajā veidojumā, kur redzamas konsekventas līdzības ar Rīgas teātra uzbūvi. Tomēr īpaši Rīga veicināja mitoloģisko tēlu izmantojumu Vāgnera operās, arī citos darbos, kā "Krusts pie Baltijas jūras", kur parādās tādi dievību tēli kā Pīkols, Pērkons un Potrimps.

Šai laikā vācu avīzes aktīvi interesējas par vēsture pētīšanas sēdēm un Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības sanāksmēm, kas noteikti varēja iespaidot komponista interesi par vēsturi.

Secinājums par Rīgas posmu, ka praktiskais darbs operteātrī pozitīvi ietekmēja jaunā Vāgnera daiļrades izaugsmi. Viņš ieguva reālu diriģenta pieredzi, kas ļāva kļūt par vienu no nākotnes izcilākajiem diriģentiem. Tāpat komponistam bija iespēja iepazīties ar provinces mūzikas dzīvi, kas bija progresīvāka nekā skaņradis uzskatīja. Galu galā arī doma par "Rienci", kas viena no publikas iemīļotākajām operām, izauklēta tieši Rīgā. Redzama arī interese par vēsturiskiem sižetiem, komponists parāda lielu izpratni par tiem.

Vāgners dzīvoja Brīvibas ielā 33.
Līdz 20. gs. sākumam šī nama vietā atradās koka ēka, kurā 1837.-1839.g. dzīvoja komponists Rihards Vāgners, tolaik kapelmeistars Rīgas pilsētas teātrī.
R. Vāgners apdzīvoja divstāvu koka ēkas augšējo stāvu vēlākajā Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, palikdams tur līdz pat 1839. gada vasarai, kad aizbrauca no Rīgas uz visiem laikiem.

Triumfālā operas "Rienci" pirmizrāde Drēzdenē 1842. gadā padarīja komponistu plaši pazīstamu. Pēc gada viņš kļuva par galma kapelmeistaru Saksijas karalistē.

1849. gadā Vāgners piedalījās Drēzdenes maija sacelšanās akcijā un pēc sakāves bēga uz Cīrihi, kur sarakstīja libretu tetraloģijai "Nībelunga gredzens", mūziku tās pirmajām divām daļām un operu "Tristans un Izolde". 1

1858. gadā Vāgners ar īslaicīgām vizītēm pabija Venēcijā, Lucernā, Vīnē, Parīzē un Berlīnē.

1864. gadā ieguvis Bavārijas karaļa Ludviga II labvēlību, kurš apmaksāja viņa parādus un atbalstīja komponistu arī turpmāk, Vāgners pārcēlās uz Minheni, kur sarakstīja komisko operu "Nirnbergas meistardziedoņi" un divas noslēdzošās daļas "Nībelunga gradzenam": "Zigfrīds" un "Dievu mijkrēslis".

1872. gadā Baireitā notika Festivāla nama pamatakmens ielikšana, kas durvis atvēra 1876. gadā. Šeit arī notika tetraloģijas "Nībelunga gredzens" pirmizrāde.

1882. gada Baireitā tika uzvesta opera mistērija "Parsifāls". Tajā pašā gadā pasliktinoties Vāgnera veselībai, viņš devās uz Venēciju, kur viņš 1883. gadā mira no sirdslēkmes.

Operas

Agrīnās operas

• (1832) Kāzas (Die Hochzeit)
• (1834) Fejas (Die Feen)
• (1836) Mīlas aizliegums (Das Liebesverbot)
• (1837) Rienci (Rienzi, der letzte der Tribunen)

Centrālā perioda operas

• (1843) Klīstošais holandietis (Der fliegende Holländer)
• (1845) Tannheizers (Tannhäuser)
• (1848) Loengrīns' (Lohengrin)

Vēlīnās operas

• (1859) Tristans un Izolde (Tristan und Isolde)
• (1867) Nirnbergas meistardziedoņi (Die Meistersinger von Nürnberg)
• operu tetraloģija Nībelunga gredzens (Der Ring des Nibelungen):
  • (1854) Reinas zelts(Das Rheingold)
  • (1856) Valkīra (Die Walküre)
  • (1871) Zīgfrīds(Siegfried
  • (1874) Dievu mijkrēslis(Götterdämmerung)
• (1882) Parsifāls (Parsifal)

Atsauces

• ↑ Leviks B. Ārzemju mūzikas literatūra: Rīga, Zvaigzne, 1987, 159.lpp
• ↑ Bekker P. Wagner and his work: the story of life, p. 66.
• ↑ Bekker P. Wagner and his work: the story of life, p. 148.
• ↑ Westerhagen von C. Wagner: a biography CUP Archive, 1981- p.63.
• ↑ Sadie S. The New Groove Dictionary of music Vol. IV: London, Macmillan, 2001- p. 106
• ↑ Grūms B. Anekdotiski stāsti par dižajiem mūziķiem, R.: Norden AB,2001- 200.lpp.
• ↑ Bekker P. Wagner and his work: the story of life- p.126
• ↑ Grūms B. Anekdotiski stāsti par dižajiem mūziķiem, R.: Norden AB,2001- 201.lpp.
• ↑ Cmo beликих ломпозитoроb Москbа: ВЕЧУ 1999- 216. Lpp.
• ↑ Westernhagen C. fon Wagner: a biography, CUP, 1981-p.76
• ↑ 11,0 11,1 11,2 Sadie S. The New Groove Dictionary of music Vol. IV
• ↑ Westerhagen von C. Wagner: a biography, p. 78
• ↑ 13,0 13,1 S. Sadie The New Grove dictionary of Music and Musicians, Macmillan,1980, p. 128.