Vilnis Eglītis

Liepājā dzimušais gleznotājs Vilnis Eglītis bija spilgts un ekspresīvs ainavists, portretists un aktu meistars, kurš uzskatīja, ka gleznotājam savas emocijas un domas jāizsaka caur krāsu un formu, nevis sižetu. Viņa mākslinieka rokrakstu vēl divas dienas var iepazīt piemiņas izstādē "Ir jādzīvo" Liepājas muzejā. Bet mākslinieka personībā un dzīves epizodēs varam ielūkoties caur viņa otrās sievas Ilzes Verhāges un V. Eglīša pirmās ģimenes draudzenes Lidijas Gūtmanes atmiņām.

"Vilnis bija ļoti pretrunīgs. Sabiedrībā atklāts, runīgs, bet personiskajā dzīvē sagaidīja, ka daudz kas tiks nojausts, uzminēts. Varēja būt gan kautrīgs, gan diezgan agresīvs, ja vajadzēja pastāvēt par savu taisnību. Neatlaidīgi gāja uz mērķi – un bija arī viegli ievainojams," Liepājā dzimušo mākslinieku Vilni Eglīti raksturo viņa atraitne Ilze Lāce-Eglīte (tagad Verhāge), kas ir juriste un tulkotāja, tagad dzīvo Briselē.

"Raksturs viņam bija pasmags. Kā cilvēks viņš bija paskarbs, bet ļoti taisnīgs un laipns. Viņš bija diezgan liels bohēmists, daudz smēķēja," mākslinieku raksturo liepājniece Lidija Gūtmane, kas draudzējās ar Eglīšu ģimeni Viļņa pirmās laulības laikā. "Viņš bija mākslinieks ar plašu vērienu. Tāds kā zvejnieka dēls Oskars, tikai glezniecībā."

Visu dzīvi mākslinieks bija savā ziņā nepilnvērtīgs bērnībā savainotās rokas dēļ. Roku V. Eglītis savainoja 1944. gadā, kad krievu kara lidmašīnas bombardēja Liepāju. Mamma Anna viņu bija paņēmusi līdzi uz veikalu, puikas dauzījušies, sievietes, kas stāvējušas rindā, teikušas, lai iet taču ārā. Tur šķemba trāpījusi labās rokas elkonī. Ārsti sākumā gribējuši zēnam roku amputēt pavisam, bet viens tomēr ieteicis pamēģināt kaut ko saglābt. Pēc vairākām operācijām roku, kaut krietni īsāku par kreiso, izdevās paturēt. "Lai arī viņš visu darīja ar kreiso roku, tomēr tā otra, cietusī, arī noderēja, kaut vai lai kaut ko pieturētu, lai uzbūvētu laivu un pierādītu tēvam, ka viņš to var. Darinātu mēbeles, gleznu rāmjus, būvētu māju Klapkalnciemā (kas gan palika nepabeigta, un tagad tur saglabājies tikai Viļņa būvētais šķūnis)," stāsta Ilze. "Viņš bija neiecietīgs pret citu nevarīgu gaušanos, jo zināja, ka vesels cilvēks var izdarīt daudz vairāk." Savukārt Lidijas kundze saka: "Saspridzinātā roka viņam bija psihisks pārdzīvojums, un es domāju, ka tas atstāja iespaidu uz visu mūžu."

Bijusī sieva – mākslas  zinātniece Edvarda Šmite. 

           *****

No 1959. līdz 1964.gadam mācījies Liepājas Mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļā.

1972.gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļu.

No 1976.gada – piedalījās  izstādēs. 1986.gadā personālizstāde Liepājā. 2016.gadā piemiņas izstāde Liepājā.