Visvaldis Strautiņš

Skolotājs, sporta vingrotājs un akrobāts, ūdenstūrisma un tūrisma tradīciju kopējs

1936 (7).gadā 25. novembrī, kad aiz loga vējš dzenā baltās sniegpārslas, Liepājā Augustes un Rūdolfa Strautiņu ģimenē ar pirmo kliedzienu sevi piesaka mazais Visvaldis. Līdz skolas laikam dzīvo Priekules pusē. Dienas rit bezbēdīgi, bet tad Latviju pāršķeļ ļauna vēsts – sākas karš. Septiņgadīgais zēns kopā ar vecākiem dodas bēgļu gaitās. Tajās pieredzētais tik spilgti palicis atmiņā, ka vēl tagad, aizverot acis, acu priekšā parādās šausmu ainas – kā lidmašīna nogāžas uz koka galotnēm un koku zaros redzams tas, kas atlicis no saplosītajiem cilvēku ķermeņiem, zābaks, kurā spīd cilvēka kāja… “Kurzemes katlā” ar kājām aiziets līdz Kuldīgai.

Priekule 8 reizes bija “gājusi no rokas rokā”, tādēļ atgriezties tajā nav vērts. Dzīvesvietas meklējumos ģimene dodas uz Kazdangu.

Dzīve turpinās Kazdangas septiņgadīgajā skolā. Skolas laikā, sāk slēpot, uz Kazdangas ezera slidot. Pēc Kazdangas skolas beigšanas pārceļas uz Aizputi, mācās Aizputes vidusskolā, kur par fizkultūras skolotāju atnāk strādāt skolotājs Lipinskis.

Viņš ir sporta fanātiķis, akrobāts,un, tā kā tajā laikā nav TV un cilvēki neko tādu nav redzējuši, visi kā lielā brīnumā skatās, kā skolotājs lec atmuguriski salto uz novilktas troses. Arī Visvaldi tas aizrauj. Viņš ir augumā sīks un slimīgs, bet nopietni pievēršas sportam: slido, nodarbojas ar akrobātiku, iegūst 2.sporta klasi slēpošanā.

1955. gadā absolvē Aizputes vidusskolu. Viņš ir sportisks, fiziski attīstīts, norūdījies peldoties ezerā līdz vēlam rudenim. Tā kā naudas studijām nav (māte mirst 1955.gadā, tēvs – invalids), viņš nolemj stāties Liepājas jūrskolā. Eksāmenus nokārto, bet medicīniskā komisija uzņemšanu atsaka, jo esot palielinātas mandeles. Par to bijis ļoti pārsteigts. Tikai šodien viņš saprot, ka patiesais atteikuma iemesls varētu būt tas, ka viena tēvamāsa 40.gados emigrējusi uz Austrāliju, otra - uz Ameriku.

Pateicoties klasesbiedrenēm, kas kārto eksāmenus Liepājas pedagoģiskajā institūtā, arī Visvaldis iestājas institūtā. Lai nopelnītu iztiku, strādā sporta zālē, kurina krāsnis. Studiju laikā turpina nodarboties ar sporta vingrošanu, akrobātiku, svarcelšanu un boksu. No rīta pirms nodarbībām individuālie treniņi, 800 iet uz nodarbībām. Sestdienās, svētdienās dodas pie tēva, jo tēvam ir gotiņa, sanes lopbarību uz nedēļu, lai tēvs, pieturoties pie spieķīša, varētu to pabarot. Slauc kaimiņi, kuriem Visvaldis par to vasarā atstrādā.

1961.gadā, pēc institūta beigšanas, sadales komisija nozīmē darbā uz Kandavas internātskolu. Studiju laikā iesācis trenēties pāru akrobātikā, šajos treniņos iepazīstas ar savu nākamo sievu Maiju.

1962.gadā viņa atnāk strādāt uz Kandavu. Šeit piedzimst viņu dēls Valdis. Sākas aizraušanās ar tūrismu. Kandavā viņš iepazīstas ar mūziķi, kordiriģentu un komponistu Ziedoni Lindi, ar kuru kopā tiek veikti daudzi tūrisma pārgājieni.

Z. Linde Dz. Žuravskas atmiņu grāmatā “Pusvārdā pārtraukta dziesma” kopējās gaitas apcerot, sacījis: “Šeit vietā būtu bilst dažus vārdus par Visvaldi Strautiņu, sauktu vienkārši par Valdi. Tūrisma iesauka – Lielais jeb Lielais Despots, kā dažā vietā nogodāts. Tā dēvēts ne tikai pajokojot nelielā auguma dēļ, bet arī tādēļ, ka bijis visu šo pārgājienu organizators un instruktors, un kā tāds prasīja no visiem bezierunu pakļaušanos.”

Ziedoņa atmiņās Visvaldim veltīta vesela nodaļa. Kopā ar Z. Lindi Visvaldis un Maija kā akrobātikas pāris uzstājas estrādes žanrā.

Vēlāk Visvaldis ir arī konferansjē.

1966.g. Strautiņu ģimene pārcēlās uz Roju. Visvaldis Rojas vidusskolā māca vairākus priekšmetus, arī fizkultūru.

70.gadu sākumā kļūst par direktora O. Veinberga vietnieku. Šeit sākas “īstā” tūrisma lieta, viņš organizē tūristu nometnes, 2 reizes gadā (pavasara un rudens brīvdienās) dodas kalnos.

Sāk nodarboties ar ūdenstūrismu, 1966. un 1967.gadā kopā ar Māri Fominu iegūst republikā 2. vietu ūdenstūrisma sacensībās Amatas upē.

Arī skolēni aizraujas ar šo sporta veidu. Rojas vidusskolas komanda laikposmā no 1967.–1982.g. republikas sacensībās tūrisma tehnikā parasti ieguva 1.vietu.

Citi, atbraucot uz mačiem, esot teikuši: “Ja piedalās Roja, tad nav uz ko cerēt.”

Republikā ir 3 tādi tūrisma fanātiķi Strautiņš – Rojā, Jansons – Apē, Asariņš – Jēkabpilī. Rojas bērni tiek republikas izlasē, un 1973.gadā kopā ar Asariņu startē Vissavienības mačos.

Latvijas komanda iegūst 2.vietu (aiz Ukrainas). Tūrisma pārgājienu maršruti uzsākti Latvijā. Viens no tiem - 450 km (20 dienas jūnijā) pa Latvijas dienvidu robežu; pārējie maršruti - visa Lietuva no Možaiķiem līdz Tauragei; viss Kaļiņingradas apgabals līdz Polijas robežai; Karpati.

Visvaldis pats saka, ka Karpatos ir “būts tikai 26 reizes”.

1986.gadā pārceļas uz dzīvi Kalnciemā. Strādā Kalnciema vidusskolā, māca skolēniem auto apmācību. Arī Kalnciema vidusskolā skolēni tiek iesaistīti tūrismā - komandā Guna Vilka (Bērziņa), Jānis Strautnieks, Edgars Kārkls, Sandra Bačauska u.c. Labākie sasniegumi - rajona tūrisma sacensībās 1.vieta, republikā 6.vieta.

1987. - 1991.g. strādā Limbažos par autoapmācības un darbmācības skolotāju. Šajā laikā iegādājas nelielu saimniecību, un kļūst par zemnieku, audzē aitas, govis, ir savs zirgs.

1993.gadā saņem piedāvājumu strādāt Kandavas novadā, tūrisma bāzē “Plosti” par tūrisma instruktoru. Kopā ar domubiedriem sāk organizēt bērnu tūrisma nometnes “Baltā klints”, tur māca bērniem kalnu un ūdens tūrisma elementus, tūrisma tehniku.

Visvaldis turpina savu aktīvo tūrisma dzīvi. Pēdējo piecu gadu laikā Visvaldis ir 2 reizes bijis Tatros, Norvēģijā, un Alpos.

Katru gadu 18. novembrī notiek tūrisma pārgājiens tepat Latvijā, vasarā organizē ģimeņu ūdenstūrisma pasākumus. Katru gadu marta beigās Abavā notiek ūdenstūrisma mači, kas veltīti ūdens tūristiem Henrikam Vorkalim un Vilnim Kanenbergam, kuri 1978. gada 30.martā noslīka nelaimes gadījumā. Mači parasti iesākas ar klusuma brīdi pie piemiņas akmens.

PSRS pastāvēšanas laikā Visvaldis tūrisma gaitās ir bijis Karēlijā, Armēnijā, Moldāvijā, Krimā, Kaukāzā (12 reizes), Kopetdagā, Karakuma tuksnesī, Fanu kalnos, Altajā, Baikālā, Kolas un Kamčatkas pussalās.

Ar katru vietu ir saistītas kādas atmiņas. Spilgtākās - baiļu nakts, kas pavadīta pie ugunskura 30 vilku aplenkumā; izglābšanās no nāves pie Altaja augstākās virsotnes Beluhas (tur tūristi šķērsojuši pļavu, kurā pēc viņu aiziešanas nogāzušies vairākas tonnas smagi atlūzušie ledus gabali). Altajā bijušas arī tikšanās ar melno odzi, kura kož tikai vienu reizi, un - nāvējoši.

1975.gadā, kad tika veidota jauna tūristu trase, viņš izcirta krūmus ar lielu (zobenveida) dunci, un, kā Visvaldis pats saka: “Savā mūžā neesmu redzējis tik daudz čūsku vienkopus”. Ilgajos tūrisma gados nereti traģiski zaudēti draugi.

To atceroties, Visvaldis, brīdi paklusē, tad pasmaida un saka: “Tik uz priekšu, nedrīkst apstāties!” Pēc šīs savas devīzes viņš arī dzīvo.

2002. gada aprīlis Kalnciema pamatskola Sagatavoja 7.klases skolniece Kristīne Tračuma

Darba vadītāja: Lilita Viļuma e- mail: [email protected]