Vitauts Ļūdēns

Ļūdēns dzimis 1937. gadā Jelgavā ierēdņa ģimenē. Mācījies Bērzes septiņgadīgajā skolā un Bauskas 1. Vidusskolā, studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē.

Publicējies kopš 1966. gada, pievērsies lirikai un liroepikai, īpašu uzmanību veltījis vēsturei un senvēsturei.

Strādājis par klubu darba metodiķi, no 1967. g. – žurnālā „Liesma”, vēlāk – laikrakstā „Literatūra un Māksla”.

 Dzejā paustas bažas par ētisko un estētisko vērtību saglabāšanu, par tautas un cilvēces likteni. Rakstījis bērniem – dzejoļus un lugas. Sakārtojis E. Virzas un E. Stērstes krājumus.

Ļūdēns savulaik apbalvots gan ar Ojāra Vācieša prēmiju bērnu dzejā, gan ar Viļa Plūdoņa prēmiju, liecina Latvijas Radošo savienību padomes mājaslapā pieejamā informācija.

Ļūdēns apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, 1991. gada barikāžu dalībnieku Piemiņas zīmi, Nacionālo bruņoto spēku goda zīmi "Par nopelniem", Nacionālās aizsardzības akadēmijas Atzinības zīmi.

Daži no Ļūdēna dzejoļu krājumiem:

• Saules lidlauki,
• Pulksteņi,
• Trīsdesmitgadīgas acis,
• Rudzu putenī,
• Tāšu raksti,
• Usmas un Mežotnes sonetas,
• Vairogi,
• Vara vārtos,
• Laiva,
• Savās mājās,
• Ziemeļzeme,
• Sudraba aplis.

Ļūdēns rakstījis dzeju, prozu un lugas. Viņš veicis arī atdzejojumus. Autoram ir arī daudz publikāciju presē, antoloģijās un izlasēs gan Latvijā, gan ārzemēs.

Dzīvesbiedre- agronome Velta Ļūdēna (dz. Freimane)

Vitauts, kas bija Edvarta Virzas māsas dēls, cienīja cilvēkus, kas mīlēja Latvijas valsti, un veltīja viņiem daudz dzejas rindu.

Dzejnieks guldīts Usmas kapos, kur vienkāršajā piemiņas akmenī iekalti sieviņai veltītie vārdi: Visas manas dzejas siltums ir no tavām mīļām rokām.

==

Avots: Rakstnieku savienības u.c. materiāli

Viņam bija studiju biedri - Māris Čaklaais, Aldis Ermanbriks.