Vladimirs Etušs

Vladimirs Etušs Abrama d.  (dzimis 1922. gada 6. maijā, Maskavā, Krievijā - 2019. gada 9. martā, miris arī - Maskavā, Krievijā) - padomju un krievu teātra un kino aktieris, izcils komiķis un raksturlomu izpildītājs, teātra pasniedzējs vairākām aktieru paaudzēm, profesors.

Ščukina vārdā nosauktā Teātra institūta mākslinieciskais vadītājs. (kopš 2003). PSRS Tautas mākslinieks (1984). Lielā Tēvijas kara dalībnieks. 

Pēc Vladimira Zeldina nāves bija vecākais PSRS Tautas mākslinieks.

Biogrāfija

Vladimirs Etušs dzimis 1922. gada 6. maijā Maskavā par ebreju ģimeni. Par savu dzimšanas gadu aktieris saka:
„Tas viss sākās ar faktu, ka divreiz parādījos šajā pasaulē. Pirmo reizi ir 1922. gada 6. maij\a. Un otrais - tajā pašā datumā, bet gadu vēlāk. Tas ir ļoti vienkārši izskaidrojams. Tajā laikā ebreju ģimenēs tika pieņemts reģistrēt jaundzimušu zēnu gadu vēlāk. Nākot iesaukuma gadiem - zēns būs vairāk nobriedis, pieaugušāks. Tā viņi izdarīja ari manā gadījumā. Un tā - oficiāli pēc papīriem esmu dzimis 1923. gadā, faktiski - gadu vēlāk".

Tēvs - Abrams Šakhnovičs Etushs (Savelyevich, 1888-1967), nāk no Gluskas, Bobruiskas rajona, Minskas provinces, Krievijas impērijas, pirms oktobra revolūcijas bija ceļojošs pārdevējs, NEP laikā - neliela galantērijas veikala īpašnieks, tad strādāja būvniecībā.

Māte - Raisa Konstantinovna Etush (nee Shmulian, 1900-1954), līdz viņas vīra pirmajam arestam bija mājsaimniece (Abram Šakhnovičs tika arestēts divas reizes), pēc tam strādāja kā kasiere foto veikalā. Etuši dzīvoja četrās plašās telpās, kuras tajos laikos uzskatīja par lielu un nepieļaujamu greznību. Beidzās NEP, un Etušu ģimenei tika ierādīta mazāka dzīves telpa - daļa no istabām tika atdota kaiņiem, pārvēršot dzīvokli par īstu komunālu saimniecību. 

Vladimirs Etushs atgādina:
„Pirmā lieta, ko es atcerējos kā bērns, bija skats uz Sv. Andreja baznīcu Serebraņičeskajas škērsielā. Baznīcā joprojām kalpoja mūķenes. Tad templis tika pārvērsts par kaut kādu noliktavu, un mūsu skaistā mazā šķērsieliņa, uz kuru iznāca manas istabas logi, kļuva putekļaina un netīra. Mūki un visi baznīcas kalpotāji, protams, tika padzīti. Vēlāk, būdams lepns par to, es uzzināju, ka Aleksandrs Nikolajevičs Ostrovskis dzīvoja ļoti tuvu Nikolovorobinskai, kur mēs devāmies vizināties ar kamaniņām.

Kopš 1953. Etušs filmējas. Filmas ar viņa dalību uzskaitītas krievu versijā.  Pirmā loma bija Mihaila Romma vēsturiskajā filmā „Admirālis Ušakovs”.

Vladimirs Etušs bija spilgtu rakstura un komēdijas lomu meistars. Skatītājiem atmiņā noteikti ir lieliskie darbiu Leonīda Gaidaja komēdijās - biedrs Saakhovs no leģendārās „Kaukāza gūsteknes” (1966), inženieris Andrejs Bruns no filmas “12 krēsli” (1971) un zobārsts Antons Semjonovičs Špaks no komēdijas  “Ivans Vasiljevičs maina profesiju” (1973).

Pēc “Kaukāza ieslodzījuma”, Etush kļuva par nacionālo varoni gan Kaukāzā, gan Transkaukāzijā. Viņš stāsta:
“Pēc attēla iznākšanas ekrānos, paziņojumi mani brīdināja, ka esiet uzmanīgi - viņi saka, ka kaukāzieši var tos pārspēt. Bet tas izrādījās gluži pretējs. Kaut kā viņš atnāca uz bazāru, tāpēc viņi sāka mani tur gandrīz uz rokām. Viņi bija ieskauj no visām pusēm, sāka izklaidēt viens otru. Tas ir, pieņemts kā māte. Lai gan, kā es sapratu, Azerbaidžānas iedzīvotāji uzskatīja, ka Saakhovs bija armēņu, armēņi domāja, ka viņš ir Azerbaidžānas iedzīvotājs, arī gruzīni to nepārprotami neņēma par savu ... Un visi bija apmierināti. Īpaši mani "