Žaņa Lipkes muzejs

Par memoriālu

Lipkes ģimene dzīvoja un joprojām dzīvo Ķīpsalā, Mazajā Balasta dambī 8. Balasta dambis 8 ir sīka, akla ieliņa, kas līdzinās oderē iešutai, aizpogātai kabatiņai. To nevar pamanīt ne no upes, ne salas lielās artērijas – Ķīpsalas ielas – puses, un pilsētas kartēs tā bieži nav iezīmēta. Kad Lipkes memoriāla ēka svinēja spāru svētkus, daudzi lūgtie viesi svētku tērpos maldījās pa Balasta dambja izdangāto bruģi un klauvēja pie kaimiņiem, meklējot šo nezināmo vietu. Lipkes memoriāls, kurš izmēros nemaz nav tik mazs, iespējams, kļūs par Rīgas vislabāk paslēpto muzeju, un memoriāla apslēptība ir ne tikai reāla, bet arī simboliska, jo šajā vietā gan kaut ko slēpa, gan slēpās.

Pagalmā, kur atduras aklā ieliņa, zem malkas šķūņa bija izrakts pazemes bunkurs. Tur Žanis Lipke bija iekārtojis patversmi no ebreju geto izglābtajiem cilvēkiem. Viena izeja no bunkura esot bijusi zem suņu būdas, otra – ziemeļu puses nogāzē. Otrā pasaules kara laikā 3 x 3 metrus lielajā bedrē uzturējās 8 līdz 12 cilvēki – bieži ļoti ilgu laiku. Lai apmeklētājs nepārprot un netop maldināts – tieši virs īstā bunkura memoriālu uzcelt nebija iespējams, jo tad tas atrastos Lipkes ģimenes pagalmā. Virs šobrīd aizraktās bedres, kuru Žanis pēc kara izmantoja savas mašīnas labošanai, ģimene joprojām glabā malku. Ir svarīgi uzsvērt, ka šo patversmi vācu kārtībsargi tā arī neatrada. Lipki nepieķēra un neviens no glābšanā iesaistītajiem cilvēkiem netika nodots. Ja tas tā būtu noticis, ģimenes šeit vairs nebūtu.

Lipkes piemiņas memoriāls ir uzcelts blakus viņa sētai tukšajā vietā uz Daugavas pusi. Askētiskā tumšpelēkā koka ēka bez logiem atgādina uz mutes apgāztu krastā izvilktu laivu – kā pārcēlāja laivu, kas savu pārcelšanas uzdevumu ir izpildījusi.

Arhitekte Zaiga Gaile memoriāla ēku ir projektējusi tā, ka ceļš pa noslēgto tuneli, kas sākas pie lielajiem ieejas vārtiem, neļauj izjust ēkas patieso mērogu un uzbūvi, un paiet zināms laiks, kamēr apmeklētājs atrod tās centru. Tas ir pārsteigums, aptverot, ka viengabalainajai būvei kopā ar pazemi patiesībā ir trīs stāvi, kurus centrā savieno atvērta šahta, ļaujot no bēniņiem redzēt pagrabu. Pagraba stāvā izbūvēts betonēts bunkurs oriģinālajos izmēros ar deviņām no sienas atvāžamām lāvām. Šajā bunkurā viesis nevar nokāpt un ieiet, tikai ieskatīties no bēniņu stāva. Taču mūsdienu cilvēkā diez vai ir iespējams radīt reālu priekšstatu, kā bija iespējams ilgtoši dzīvot tik ārkārtējos apstākļos – tumšā, šaurā, aukstā, bezgaisa telpā, bez ūdens un labierīcībām. Padarot šo bunkuru apmeklētājiem nepieejamu, tikai apskatāmu no attāluma, memoriāls uzsver, ka tā mērķis nav meklēt identificēšanos ar kādreizējiem bunkura iemītniekiem un censties stiprināt vēsturisko apziņu šādiem vienkāršiem un nedaudz bērnišķīgiem līdzekļiem.

Slēpšanas, cerības, glābiņa un drosmes jēdzieniem, par kuriem runāts šajā vietā, vajadzētu spēt transcendēt konkrētā vēsturiskā notikuma piemiņu un iegūt plašāku un dziļāku nozīmi.

Tieši virs bunkura pirmajā stāvā atrodas tā sauktā sukka – sastatnēm līdzīga trausla koka konstrukcija bez jumta ar caurspīdīgām papīra iekšsienām. No ārpuses tā apšūta ar melniem dēļiem, lai atgādinātu Lipkes malkas šķūni. Jūdaismā par sukku (sukkah) sauc pagaidu patvērumu vai būdu, kuras reliģiskā nozīme tiek atzīmēta tā sauktajos Būdiņu svētkos, jeb Sukotā. Ebrejiem sukka atgādina par seno israēļu teltīm un trauslajiem mitekļiem, kuros tie pavadīja 40 gadus pēc tam, kad Dievs ar Mozus palīdzību tos bija izvedis no verdzības Ēģiptē, bet vēl nebija aizvedis uz Apsolīto zemi.

Arhitektūra

Memoriāla celtne ir MELNAIS ŠĶŪNIS – kā simboliskais šķūnis, kura pagraba bunkurā tika slēpti cilvēki. Ēkas tēls aizgūts no Ķīpsalas zvejnieku un jūrnieku darvotajiem šķūņiem, kas celti no strūgu kokiem ar raksturīgo krāsu un smaržu. Muzeja veidols idejiski un vizuāli sasaucas ar Noasa šķirstu, arī apgāztu laivu, ko tāpat var uzskatīt par dzīvības patvērumu.

Lipkes memoriāls ir skaidras un attīrītas idejas realizācija, ļoti askētisks un lakonisks projekts. Tas darbojas uz visām maņām, redzi, dzirdi, smaržu. Šķūņa iekšpuse ir ceļš pa labirintu un apslēptās bedres meklēšana. Apmeklētājs tiek emocionāli virzīts pa šķūņa perimetra ejām, tad kāpj bēniņos un nonāk pie lūkas, kur var ieskatīties bedrē pagraba dziļumā, kas izbūvēta 3x3x3 m platībā ar koka lāvām un atbilst vēsturiskā bunkura telpai. Bēniņu telpa ir muzeja galvenā ekspozīcijas zāle ar vizuāli cauru jumtu, pa kuru puskrēslā iespīd saules stari no ilgotās un kārotās ārpasaules – brīvības.

Ēkas pirmajā stāvā ap bedri ir vēl viens apkārtceļš un virs bedres uzbūvēta sukka – ebreju simbolisks dievišķīgais patvērums uz laiku no ārpasaules skarbuma un nežēlības, ilgotā māja ar apgleznotām sienām. Tajā apmeklētājam ļauts ieskatīties tikai pa lodziņiem. Ieeja šķūni ir no gala, izeja – otrā galā. Tikai izejot no šķūņa, apmeklētājs beidzot to ierauga no ārpuses un novērtē tā apjomu nelielā Ķīpsalas klusā un intīmā dārzā, kur saglabātas esošās vecās ābeles. Tumšās iekštelpas labirinta un āra gaismas kontrasts atgriež no meditatīvā ceļojuma transa šodienas realitātē. Atšķirībā no citiem pasaulē slaveniem ebreju muzejiem, šī Memoriāla galvenā koncepcija un pamatideja tikai nosacīti balstās uz vietas autentiskumu un ar to saistītām konkrētām liecībām un atmiņām par izglābšanos. Filosofiskās koncepcijas un arhitektūras valodā Memoriāla apmeklējums ir veidots kā cilvēka simbolisks ceļojums pa krēslainām ejām uz gaismu, brīvību, cerību, ticību cilvēcības vērtību saglabāšanai laikā, kad draud iznīcība un bezpalīdzība.

Avots: lipke.lv