Kultūras darbinieka vaimanas

Sākšu ar klasiķiem. Šonedēļ LSM.lv bija sižets par jauno Kristiana Brektes izstādi "Bada spēles", kur mākslinieks gleznojis bezpajumtniekus un mumificējis kaķus, kas paši nolīduši kaut kur pažobelē klusi nomirt. ""Bada spēles" ir par kultūras jomu, jo mums visur ir tāda kā bišķiņ nabagmāja. Mākslinieki knapi velk dzīvību, mūziķi arī. Tām pašām filmām raksta projektus, tur kaut kam neiedod, un tad viņi "Vēeee, nav!" (izjusti to attēlo), un, kā nav projekta, tā nedara. Man liekas, ka vajag vienkārši ņemt un darīt!" saka Brekte.

Pagājušonedēļ uzzināju, ka muzejam, kurā strādāju, Kultūras ministrija ar nākamo gadu noņem finansējumu, ko bijām saņēmuši kopš 2013. gada, un mēs vairs neesam KM bāzes budžetā. Tas attiecas ne vien uz Žaņa Lipkes memoriālu, bet uz vēl trim privātajiem, sabiedrības veidotajiem, akreditētajiem muzejiem. Kad muzeja dibinātājs man teica, ka gan jau darbu atradīšu un muzeju nāksies slēgt, sāku apsvērt dažādus darbus, ko esmu darījusi. Varbūt kādam noder tāda dzīves skola. Šis nav CV, tāpēc aprakstu darītos darbus jauktā secībā, bet to "Vēeee, vē!" jūs paši piedomājiet piedziedājumā.

• Reiz es biju mūziķa un mācītāja Kaspara Dimitera dēla privātskolotāja. Šis darbs man īsti nederēs, jo dēls ir izaudzis, bet Kaspars sagājis Aizzilupes garīgumā un pievienojies citam, savādam karaspēkam, turklāt viņam aiz katra pakša uzglūn pa gejam. Šovasar biju lesbiešu kāzās, es domāju, ka tas man slēdz jebkādas durvis tādai karjerai.
• Reiz es dziedāju pareizticīgo korī kāzās un bērēs. Kapā gan es ieslīdēju tikai vienreiz, turklāt tās bija luterāņu bēres netālu no Krimuldas. Atkāpjoties atpakaļ, lai tuvinieki varētu nākt atvadīties, aiz krūmiem nepamanīju nesen iesāktos kapa rakšanas darbus un klusi ieslīdēju tajā kopā ar vēsām, dzeltenām smiltīm. Aiz smiekliem nevarēju padziedāt, bet mani izglāba krūmi. Vienreiz tēvs Nils mums ar Līziņu teica, ka mēs esot tik skaisti un žēlabaini dziedājušas, ka aizgājēja ģimene noziedojusi baznīcai prāvu naudas summu. Tagad, kad es to apdomāju, šis darbs kultūras darbiniekam vismaz varētu nest naudu. Man žēl, ka trūkst ticības dziedāt dievvārdus cilvēkiem, kuri patiešām ir dziļās sērās. Tad atceros pāris reizes, kad baznīcā vasaras vidū stāvēja slīkoņu zārki. Protams, ka atvērti, jo man neizprotamu iemeslu dēļ cilvēki grib aizgājējus vēlreiz ieraudzīt vaigā. Man joprojām ir smaržu halucinācijas pie vīstošiem ziediem – šķiet, ka cauri puķēm saožu dārgo aizgājēju.
• Es varētu dziedāt tikai laulībās, bet tad jāiet uz baznīcu un jaunie pāri ir daiļi, tomēr tik garlaicīgi. Turklāt es savu Teikas "zagsa" tautumeitas darba karjeru pabeidzu jau vidusskolā. Man pavisam noteikti vairs neietu ciet ne tautastērpa ņieburs, ne brunči.
• Strādājot muzejā, man ir bijis jāmeklē meistars darvotajam žogam, jo apmeklētājs uzvārdā Pārups, būdams krietnā žvingulī, to salauza. Vēl, muzejā strādājot, esmu joņojusi pa visu Ķīpsalu, ķērcošā balsī klaigājot: "Zefīriņ, Zefīriņ!" Pa Balasta dambi aiz manis brauca automašīna, tur iekšā sēdēja muzeja meistars un teica, ka šis skats viņu krietni izklaidējis. Zefīriņš, kurš stāsta skaidrībai ir kaimiņu suns, nevis saldums, bija aizmucis, ieskrējis Ķīpsalas baseinā un vispār uzvedies kā Napoleons līksmā uzvaras gājienā. Vēl esmu braukusi uz Mežaparku, lai Muzeju naktij no gādīgiem vīna entuziastiem savāktu korķus, no kuriem mēs taisījām laivas, plostus un kuģus. Kad Muzeju nakts bija laimīgi beigusies, priekšnieks mani lūdza novākt lielo stikla trauku ar simtiem korķu, jo citādi izskatās, ka esam dzērāju muzejs un plostojam. Es gan zinu, kādu cauraudzīti un degvīnu svinībās atnest Jansona kungam, pilnīgi noteikti nevajag nest norvēģu kartupeļu šnabi. Vēl es muzejā esmu stāvējusi ūdenī līdz puslieliem, lai izsmeltu kanalizācijas ūdeni un sūdus. Tā nebija mana mīļākā diena, bet vismaz nekas necieta, tikai mūsu inteliģentu pašapziņa un tupeles, kas nebija glābjamas.
• Esmu tulkojusi filmu scenārijus, filmu titrus, filmu pieteikumus. Ja tā padomā, tas izklausās kā labs, bet ne pārāk pastāvīgs darbs. Un es zinu, kādā mākslinieka askēzē dzīvo mana vismīļākā un stiprākā animatore un režisore Signe Baumane. Bet viņa nesūdzas un dara, strādā galvu nepacēlusi. Reizi piecos gados viņa to paceļ, kad filma pabeigta un jāsaņem dažādas starptautiskas balvas. Tās gan arī nav lietojamas uzturā un pārkaļamas naudās.
• Esmu gatavojusi košerus ēdienus šabata svētkiem un ebreju Jaungada mielastus, māku būt krietns "šabes – gojs", kas var ieslēgt gaismu, siltumu un ledusskapi, kurš tieši sabata vidū ir izslēdzies un kūst kā sniegotās virsotnes mūsu visu vainas dēļ. Māku pagatavot čolentu, gefilte-fiš un cimes pat nepagaršojot, jo neēdu gaļu. Par to maksā pieklājīgu naudu, bet es nezinu, cik šobrīd droša būtu jau tāpat šaubīga karjera Izraēlā. Tuvie Austrumi ir kārtējā erekcijas stadijā, un notiek pamatīga mērīšanās ar raķetēm: kuram lielākas, kuram tālāk aizlidos. Man ir aizdomas, ka Latvijā šādas prasmes varētu nebūt aktuālas.
• Soctīklu vadīšana ir diezgan nervoza padarīšana, ja neesi pamanījis, ka tavā feisbuka ierakstā "saka" vietā stāv "kaka", beļģu filmas vietā ir "bļeģu filma" un "dzīves saulainā puse" pārvērtusies par "saulaino pisi", kur visapkārt ir draudīgi cilvēki, jo tev atkal ir pazudis Z burts. Tas ir atbildīgs darbs un paredz arī to, ka visaizraujošākās sarunas vidū "Aleponijā" tu blenz telefonā, lai spētu uzrakstīt vārdu "valdes loceklis" bez burta R.
• Par intervijām neko nemaksā, turklāt reizēm žurnāla fotosesijā kāds vēl mēģina tev uzstiept sinepju krāsas atlasa kleitu ar lielu banti uz krūtīm. Tieši tādu banti es biju gaidījusi visu mūžu, jo ar krūtīm, skaidrs, ka ir par maz. Esmu gan intervējusi cilvēkus, gan šifrējusi intervijas un nevienam ar bantēm neuzbāztos. Tā ir vismaz iespēja samaksāt par silto ūdeni.
• Esmu taisījusi reportāžas "Brīvajai Eiropai" no Jeruzalemes, kad visapkārt lidoja autobusi, kafejnīcas un cilvēku ķermeņi. Tolaik ļoti baidījos no nāves un varbūt tagad tādiem skatiem būtu vairāk gatava, bet šobrīd būt par korespondentu ir daudz bīstamāk un dārgāk. Turklāt, ja godīgi, kuru gan interesē tie nolāpītie Tuvie Austrumi? Tie, kurus šī tēma aizrauj un tracina, tāpat jau visu zina un skaļi to pauž vai raud spilvenā. Abas opcijas ir saprotamas.
• Atliek pieteikumu rakstīšana dažādiem fondiem. Visādu pieteikumu aizpildīšana ir līdzīga mīlas vēstules rakstīšanai kādam, kurš nezina, ka jūs vispār eksistējat, vai kādam, kas jūs tikko ar dramatisku žestu ir pametis. Tu ieliec dvēseli un savu skaistāko fotokartīti iesmaržotā aploksnē, bet izrādās, ka to citu muzeju vai NVO solījumi ir vilinošāki, bet pārliecināšanas spējas tādas, ar ko varētu nošarmēt pat tabureti. Šie pieteikumi ir īpašs moku rīks – kā profila apraksts tindera aklajam randiņam, kad tik ļoti centies atstāt satriecoši labu un elegantu iespaidu. Projektu rakstīšana ir kā randiņš – daudz cerību, mazliet izmisuma, un tu nekad nezini, vai tevi neatraidīs. Pēc desmitā tāda randiņa tu jau vairs neļaujies izmisumam, tikai salīdzini VKKF rezultātus un raudi no laimes vai bēdām vietā, kur neviens tevi neredz. Sēras pēc nedabūta projekta kultūras nozarē šeit ir gandrīz vai olimpiskais sporta veids – tas ir nopietni, cienīgi un beidzas ar traumām. Taču tev par godu Smiltēns neizsludinās brīvdienu, kamēr tu, kultūras darbiniek un muzejniek, atkārto vienu un to pašu mantru: "Winners train, losers complain!" 

Un sēro ar arvien labākiem un labākiem panākumiem.

Lolita Tomsone

Lolita Tomsone ir Žaņa Lipkes memoriāla direktore, daudzus gadus dzīvojusi Jeruzālemē, rakstījusi žurnālam "Rīgas Laiks".
Dzimtajā Rīgā ilgojas pēc Jeruzālemes. 

Avots: Satori.lv

Indra Valeniece: Interesanti, ka šo muzeju slēdz pie varas esošie Progresivie, kas zināmi kā pieņemoši un liberāli, iekļaujoši, tautu draudzību apsveicoši, ne ļaunie "nacionāļi" (citāts no kāda raidījuma reklāmas).

Vienlaicīgi jāatzīmē, ka Progresīvo partijas vadoši pārstāvji, kā piemēram, Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Zane Pūpola asi nosoda Izraēlu un publiski to nodēvējusi par teroristisku valsti, nosaucot Progresīvo partijas līdzpriekšsēdētāju Andri Šuvajevu par politisku grūpiju. No partijas publiski ar skaļiem paziņojumiem un skandālu izstājusies viena no šīs partijas publiskajām sejām Selma Lavrence. Pēkšņais muzeja finansējuma pārtraukšanas paziņojums iespējams korelē ar partijas atbalstu palestīnas centieniem dibināt savu valsti. Parasti Latvijas oficiālā vara un valdošās partijas tika ļoti respektējušas Izraēlas viedokli. Kas notiek šobrīd?