Es baidos - itāļu režisora Damiano Damiani krimināldrāma

I'm Afraid (itāļu: Io ho paura) ir 1977. gada krimināldrāma, kuras režisors ir itāļu kinorežisors Damiano Damiani. 
Spilgts itāļu neoreālisma kinoparaugs.

Filma "Es baidos" tās asiņaino un cietsirdības ainu dēļ padomju kinoteātros tika izlaista melnbaltā versijā un filmai tika sagatavots īpašs piefilmēts apmēram 5 minūšu garš ievads. Bezprecedenta gadījums Padomju Savienības kino gadījumā. Šajā priekšvārdā slavenais politikiskais komentētājs Aleksandrs Kaverzņevs, uzrunājot skatītājus, skaidroja filmas politisko kontekstu, īpaši uzsverot itāļu mafijas visvarenību, tās caurstrāvojošo ietekmi uz visām dzīves jomām.

Viņš skaidroja, ka Itālijā tobrīd bija izveidjusies situācija, ka jebkurš cilvēks, sastopoties ar nelikumībām, ierēdniecības un politisko patvaļu, aiz kuras stāvēja itāļu mafija ar savām visur aizsniedzošajām rokām, nokļūst pilnīgi bezcerīgi bezpalīdzīgā izolētā stāvoklī - nav, kur meklēt palīdzību vai aizsardzību, nav kam sūdzēties, neviens nevar palīdzēt. Paliek tikai un vienīgi bailes par sevi un savu tuvinieku drošību un dzīvību. Šis priekšvārds, nenoliedzami, pirmām kārtām ideoloģiski demonstrēja un uzsvēra Rietumu sabiedrības bailes un bezspēcību organizētās noziedzīgās priekšā. Tolaik joprojām PSRS šāda kriminālā realitāte oficiāli tika uzskatīta par neiespējamu. 

Brežņeva laika oficiālā nostāja organizēto noziedzību deklarēja, kā pūstošo Rietumu parādību un “kapitālistiskās sabiedrības slimību”, kurai PSRS, pateicoties sociālisma sistēmai un likumdošanai, neesot nekādu priekšnoteikumu, lai varētu pastāvēt. Tas bija laiks, kad pārmaiņas sabiedrībā sāka virmot arī PSRS. Arvien vairāk sabiedrība saprata un vairs nebija noslēpjams, ka patiesībā pastāv labi organizēti, ar valsts politisko nomenklatūru un tiesībsargājošajām iestādēm saauguši noziedzīgi grupējumi, ēnu bizness, nelegāli rūpali, pagrīdes rūpniecības uzņēmumi, korupcijas un mafijas struktūras.

Pēc Brežņeva, īpaši ar Jurija Andropova nākšanu pie varas par šo tēmu arvien aktīvāk sāka runāt arī oficiālie varas rupori. Plašsaziņas līdzekļos parādījās atmaskojoši materiāli, sabiedrība uzzināja par organizētās noziedzības milzīgajiem apmēriem, tostarp, par tā saukto “padomju mafiju”, kas pastāvēja padomju un partijas nomenklatūras augstāko struktūru aizsegā. Daudz tika runāts par atklātiem korupcijas skandāliem Uzbekistānā, Kazahstānā, Krasnodaras apgabalā, Ļeņingradā un Maskavā, parādot, ka "visi ceļi ved uz Kremli".

Tādas filmas kā Es baidos uz padomju kino ekrāniem bija kā brīdinājums, ar ko padomju sabiedrība arvien vairāk sāka sastapties savā ikdienā.

Sižets

Pēc kārtējās apšaudes parasts policijas seržants Ludoviko Graciano nolemj pamest policiju. Drīz vien, padevies sava komisāra pārliecināšanai, viņš tomēr piekrīt palikt, mainot savu iepriekšējo darbu pret mierīgāku un drošāku – apsargājot gados vecu tiesnesi vārdā Kančeda. Taču izvēle bija droša tikai no pirmā acu uzmetiena, jo pēc kāda laika, izmeklējot “parasto” noliktavas slepkavību ostā, Ludoviko, sekojot līdzi Kančedai, nonāk pie skumja secinājuma: terora akti valstī ir cieši saistīti ar cilvēkiem no augstākajiem varas ešeloniem. Kad Kančeda kļūst par slepkavības upuri, Ludoviko saprot, ka viņi drīz var nākt arī pēc viņa.

Lomās

Džans Marija Volonte - Ludoviko Graciāno
Erlands Džozefsons kā tiesnesis Canchedda
Mario Adorfs kā tiesnesis Mozers
Andželika Ipolito - Glorija
Bruno Koracari komisāra La Rosa amatā
Džordžo Cerioni par galveno komisāru Masēriju
Laura de Marki - Elza Meroni
Paolo Malko - Kaligari
Rafaels di Mario pulkveža Ruisa lomā
Pirmizrāde dažādās valstīs
Itālija - 1977. gada 6. oktobris
Francija - 1978. gada 17. maijs
Somija - 1978. gada 29. jūlijs
Norvēģija - 1978. gada 5. septembris
Zviedrija - 1978. gada 11. septembris
Ungārija – 1980. gada 10. jūlijs
Portugāle - 1980. gada 7. novembris
PSRS – 1981. gada jūlijs