Jānis Matulis: Patiesība no manas atmiņas

Es un Patiesībā Bija Tā Ir dažas lietas, kas pie manis atgriežas kaut es tā nemaz negribētu. Arī šie divi stāsti ar maniem kolēģiem ir tie, kas atgriežas.

#Kādā no komandējumiem, kad starp hokeja spēlēm ir pat brīva diena, ar kolēģi spriedām par visu ko un, protams, arī par izglītību. Nu ir man tāds grēks, ka piecus gadus esmu studējis (vairāk gan skaitījies!) Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kur man ar Valsts eksamēnu komisijas 1978. gada 22. jūnija lēmumu piešķirta filozofa, pasniedzēja kvalifikācija. Kolēģis Aivars, protams, necentās apstrīdēt Valsts eksāmenu komisijas lēmumu, bet viņam bija pilnīgi skaidrs, ka “jums jau zinātniskos komunismus” vien mācīja. Principā s šad tad esmu gana kašķīgs, bet toreiz šos vārdus mierīgi noriju kā tādu dienišķo austeri. Jo filozofijas speciālitātē šī obligātā piedeva – PSKP vēsture, zinātniskais komunisms, dialektiskais un vēsturiskais materiālisms bija tikpat obligāts kā jebkurā padomjlaiku augstskolā, ieskaitot Lauksaimniecības akadēmiju Jelgavā un Mākslas akadēmiju Rīgā.

#Ļoti iespējams, ka t.s. zinātniskais komunisms mums Ļeņina ielā 32 bija pat “šķidrāks”, jo ne jau visi lektori ar lielu prieku nāca pie filozofiem, kuri varēja un arī atļāvās oponēt šiem lektoriem. Ne nu gluži kā disidenti, bet tagad itin bieži piesauktā kritiskā domāšana nebija aizliegta. No t.s. zinātniskā komunisma lekcijām atmiņā spilgti iespiedies kādas lektores stāstītais, ka “komunismā visi cilvēki būs vientiesīgi” (droši vien domāts bija – ar vienādām tiesībām). Tāpat sajūsmināja kādas citas lektores, dzejnieka sievas murgojums, ka komunismā cilvēki brīvi izvēlēsies savu darbu (nodarbošanos): no rīta pāris stundas vadot trolejbusu, pēc tam gleznojot, bet pēcpusdienā darot vēl ko citu. Skaļi par to visu, protams, nerēcām, bet smaids pēc šādiem un līdzīgiem murgiem bija gana plats.

#Viņdien, meklējot kaut kādus dokumentus, pavisam netīšām uzdūros Izrakstam no sekmju lapas. Kur uzskaitīti mācību priekšmeti, kurus (it kā?) esmu apguvis. Secībā, kā lapā tie rindoti.

1.PSKP vēsture
2.Politiskā ekonomija
3.Zinātniskais komunisms
4.Padomju tiesības
5.Psiholoģija
6.Pedagoģija
7.Filozofofijas mācīšanas metodika
8.Svešvaloda (vācu)
9.Dialektiskais materialisms
10.Vēsturiskais meteriālisms
11.Marksistiski-ļeņiniskās filozofijas vēsture
12.Pirmsmarksistiskās filozofijas vēsture
13.PSRS tautu filozofijas vēsture
14.Mūsdienu buržuāziskās filozofijas vēsture
15. Ateisma vēsture un teorija
16. Ētika
17.Estētika
18.Dabaszinātņu filozofiskās problēmas
19.Loģika
21.Augstākās matemātikas pamati
22.Fzikas pamati
24.Augstākās nervu darbības fizioloģija
25.Fiziskā audzināšana

3 dažādi speckursi un specsemināri
a) Vispārējā statistika
b) Socioloģijas pētījumu metodika
c) Sociālās prognozēšanas pamati d)

Sociālā psiholoģija
e) Matemātisko metožu lietošana socioloģijā
f) Mūsdienu buržuāziskās socioloģijas kritika.

4 kursa darbi un diplomdarbs.
4 prakses – pedagoģiskā, socioloģiskā, pirmsdiploma, sabiedriski polititiskā.  

#Nu man kaut kā neiznāk, ka viens pliks zinātniskais komunisms vien bijis… Brīvdomības Ļenina ielā 32 bija daudz, vairāk varbūt tikai Mākslas akadēmijā.
Loģiski, ka profesori no Oksfordas un Sorbonas mums vieslekcijas nelasīja, bet

• Marja Lauristena (Tartu) tad bija viena no labākajām socioloģijas speciālisitēm PSRS,
• atceros Kogana (Sverdlovska),
• Jadova (Ļeņingrada),
• Bestuževa-Ladas (Maskava) lekcijas.

Bija arī tukšmuldētāji, tā 1.kursā (1973) kāds maskavietis izmisīgi stāstīja, ka tuvojas sociālisma uzvara visa pasaulē…

#Arī otrā “disputā” man liekas, ka tā nu gluži nebija, ka padomju laikos nevienā ēdnīcā nebija gaļas ēdienu. Tā vismaz par Varkļāniem zināja man stāstīt Uģis. Skaidrs, ka visu Latviju līdz 1990. gadam apceļojis nebiju, taču Cēsīs bija (un ir!) gaļas kombināts. Un ēdnīcā “Cēsis” (zem restorāna, otrajā stāvā) gaļas ēdieni bija vienmēr. Man garšoja azū (nebija pārāk bieži), Kurzemes strogonovs, nekādas vainas nebija arī maltās gaļas mērcei.
Šad tad vidusskolas gados uzkāpu arī uz trešo stāvu, bet manai draugu grupai iecienītāks bija “Tērvetes” pagrabiņš, kur mazliet pēc izskata pāraugušiem vidusskolniekiem ielēja arī vīnu un šampanieti. No 1973. gada esmu rīdzinieks un arī Rīgā pašā centrā – pretī Izglītības ministrijai – bija ēdnīca “Pulvertonis”, kur pat vidrūmakajos padomju laikos bija dabūjama karbonāde (ne ceturtdienās) un par 1,10 rbļ. varēja paēst gana sātīgi. Kā studenti starp lekcijām vairāk skrējām uz kafejnīcu “Sigulda”, kur gaļas salātu porcija maksāja 34 kapeikas, kafija laikam – 9 kapeikas.
Par 10 rubļiem divatā (ar pudeli liķiera!) varēja labi iekost “Kristīnē” Blaumaņa ielā, kur bija tādas rudens lapiņas. Ekstraklase, protams, bija “Jūras pērle” un “Cabourg” Jūrmalā, “Ruse” (līdz 2 naktī!) Maskavas forštatē un, protams, “Sēnīte”. Es laikam 1. vietu tomēr dotu “Cabourg”.