Pēdējais ar giljotīnu izpildītais nāves sods

Tā tika nocirsta galva jaunās meitenes slepkavam, Tunisijas dzimušaam vīrietim.

Lai gan giljotīna šķiet senatnes soda rīks, Francijā to izmantoja arī 20. gadsimtā. Tomēr tas bija Otrā pasaules kara laikā. Giljotīna (no franču guillotine) ir nāvessoda mašīna, ko galvenokārt lietoja Lielās franču revolūcijas laikā. Dzelzs cirvis ar slīpu asmeni nocērt notiesātā galvu. Cirvja svars kopā ar atsvaru - aptuveni 70 kilogrami - nodrošināja spēcīgu sitienu un garantētu galvas atdalīšanu no sodāmā ķermeņa. Pateicoties nonāvēšnas ātrumam un drošajam rezultātam, to uzskatīja par daudz humānāku veidu nekā sodīšanu cērtot ar zobenu. Savu nosaukumu tā ieguva no sava propagandētāja, franču ārsta Žozefa Ignasa Gijotēna (1738–1814).

Tomēr viņš nebija tās tiešais izgudrotājs: līdzīga principa soda mašīnas jau pirms 1300. gada tika lietotas Vācijā, Britānijā un Itālijā.

1977. gada 10. septembrī Marseļas cietuma Les Baumettes (Bomēta) pagalmā pulksten 4:40 no rīta giljotinēja Hamidu Džandubi (Hamida Djandoubi). Tā bija pēdējā giljotinēšanas soda izpilde Francijā, Rietumeiropā un vispār pēdējā oficiālā šāda veida nāvessoda izpilde pasaulē.

Hamida Džandubi piedzima 1949. gada 22. septembrī Tunisijā. 1968. gadā viņš ieradās Francijā, dzīvoja Marseļā un strādāja par strādnieku. Pēc darba traumas (zaudēja kāju) staigāja ar kājas protēzi. Nodarbojās ar sutenerismu.
1973. gadā viņš piespieda prostitūcijai savu toreizējo draudzeni Elizabeti Buskē (21 gads). Viņa vērsās policijā. Atriebjoties 1974. gada jūlijā Džandubi viņu nolaupīja, turēja ieslodzījumā, mocīja un izvaroja citu meiteņu priekšā, kuras viņš «vadīja», pēc tam aizveda ārpus pilsētas (Lanson-de-Provansa) un nožņaudza.
Aizturēts 1974. gada 11. augustā.

1977. gada 25. februārī zvērināto tiesa piesprieda viņam nāves sodu par slepkavību ar pastiprinošiem apstākļiem, spīdzināšanu, barbarismu un izvarošanām. Kasācija noraidīta 1977.gada 9. jūnijā. Prezidents Valerī Žiskārs d’Estēns atteica apžēlošanu (tāpat kā iepriekš Kristiāna Ranuci un Žeroma Karēna gadījumos).

Bende bija Marsels Ševaljē.

Džandubi pamodināja ap pulksten 4.oo. Viņš uzvilka kājas protēzi, izdzēra rumu, izsmēķēja divas cigaretes; trešo bende viņam nedeva. Kreklu pārgrieza pie apkakles un pleciem, rokas sasēja, protēzi noņēma. Giljotīnu uzstādīja cietuma iekšpagalmā.
No iziešananas brīža no kameras līdz sodam pagāja apmēram 40 minūtes.

Aculieciniece, saskaņā ar noteikto procedūru, bija tiesnese Monika Mabelī. Viņa aprakstīja ainu: dobjš troksnis, daudz spilgti sarkanu asinu, ķermenis iekrita grozā. «Vienā sekundē dzīve tika pārcirsta.»

Pēc Džandubi nāves sodus vēl piesprieda (apmēram 15–18 cilvēkiem), bet nevienu vairs nesodīja.
1981. gada 9. oktobrī Fransuā Miterāna un tieslietu ministra Robēra Badentēra laikā nāvessods Francijā tika atcelts. Giljotīna vairs nekur pasaulē netika lietota kā valsts soda rīks.

Šis notikums notika gandrīz 185 gadus pēc pirmās giljotīnas sodīšanas Francijā (1792. gadā).

Tieslietu ministra Robēra Badentēra loma

Robērs Badentērs (1928–2024) neaizstāvēja Hamidu Džandubi un nebija tieši saistīts ar viņa lietu 1977. gadā. Viņa advokāts bija Emīls Polaks. Tomēr tieši Badentērs kļuva par galveno nāvessoda atcelšanas arhitektu Francijā četrus gadus vēlāk un par visas cīņas pret giljotīnu simbolu.

Pagrieziena punkts bija viņa klienta Rožē Bontēma sodīšana 1972. gadā. Bontēms bija līdzdalībnieks slepkavībā Klervo cietumā, bet pats nevienu nenogalināja. Badentērs bija klāt giljotinēšanā un pēc tam no intelektuālas nāvessoda izpildes noraidīšanas pārgāja uz aktīvu cīņu. Viņš teica: «Sodīt nozīmē pārcirst dzīvu cilvēku uz pusēm.»

1977. gadā (tajā pašā gadā, kad sodīja Džandubi)vēl kā advokāts Badentērs aizstāvēja Patriku Anrī, kurš bija nolaupījis un nogalinājis septiņus gadus vecu bērnu. Viņš pārvērta procesu par paša nāvessoda tiesu un pārliecināja zvērinātos nepiemērot nāves sodu. Pēc tam viņš izglāba vēl vairākus notiesātos. Kopumā advokāta prakses gados viņš palīdzēja izvairīties no giljotīnas sešiem cilvēkiem.

Džandubi Badentērs pieminēja savā slavenajā 1981. gada runā kā piemēru: vienkājains cilvēks ar psihiskiem traucējumiem, kuru «nesa uz ešafotu, noņemot protēzi». Vēlāk viņš arī nolasīja Le Monde tiesneses Monikas Mabelī liecības par Džandubi pēdējām dzīves minūtēm.

Pēc Fransuā Miterāna uzvaras 1981. gadā Badentēru iecēla par tieslietu ministru (zīmoga glabātāju). Viens no pirmajiem jaunās valdības soļiem bija nāvessoda atcelšana — pretēji sabiedrības viedoklim (toreiz apmēram 63 % franču bija par tā saglabāšanu).

1981. gada 17. septembrī Badentērs uzstājās Nacionālajā asamblejā ar vēsturisku runu:

«Rīt pateicoties jums franču tiesiskums vairs nebūs tiesiskums, kas nogalina. Rīt pateicoties jums vairs nebūs, uz mūsu kopējo kaunu, slepenu sodu rītausmā zem melna pārsega Francijas cietumos.»

Likumu pieņēma 18. septembrī apakšpalātā (363 pret 117) un 30. septembrī Senātā. 1981. gada 9. oktobrī to izsludināja. Francija kļuva par pēdējo Rietumeiropas valsti, kas atteicās no nāvessoda.

Pēc tam vēl apmēram pusotrs desmits jau uz nāvi notiesāto izvairījās no soda: viņu spriedumus aizstāja ar mūža ieslodzījumu.

Badentērs palika ministrs līdz 1986. gadam, pēc tam vadīja Konstitucionālo padomi. 2007. gadā nāvessoda aizliegumu iekļāva Konstitūcijā. Viņš nomira 2024. gada 9. februārī 95 gadu vecumā; 2025. gada oktobrī viņu simboliski godināja Panteonā likuma pieņemšanas gadadienā.

Viņa loma nebija konkrētā Džandubi glābšanā, bet gan tajā, ka pēc pēdējās sodīšanas 1977. gadā viņš noveda politisko un juridisko cīņu līdz pilnīgam aizliegumam. Giljotīnu vairs nekad nelietoja.

Francijas galvenais bende — Marsels Ševaljē

Marsels Šarls Ševaljē (Marcel Chevalier, 1921. gada 28. februāris — 2008. gada 8. oktobris) bija pēdējais Francijas galvenais bende («kriminālo spriedumu izpildītājs», oficiāli exécuteur en chef des arrêts criminels, neoficiāli «mesjē de Parī»). Tieši viņš giljotinēja Hamidu Džandubi 1977. gada 10. septembrī Bomēta cietumā Marseļā.

Pamatprofesijā Ševaljē bija salicējs-tipogrāfs Monružā (Parīzes priekšpilsētā) un pat ieguva Francijas labākā strādnieka nosaukumu šajā specialitātē. Kā bende viņš piestrādāja papildus.
1948. gadā viņš apprecējās ar Marselu Obrehtu — iepriekšējā galvenā bendes Andrē Obrehta brāļameitu. Bendes amats Francijā tradicionāli tika nodots ģimenēs - dinastijās.

1958. gadā sievas tēvocis ņēma viņu par palīgu. Līdz 1976. gadam Ševaljē piedalījās aptuveni 40 sodīšanās: sagatavoja notiesāto, sasēja, novietoja uz giljotīnas.

1958. gada 1. oktobrī pēc Obrehta aiziešanas Parkinsona slimības dēļ viņš pats kļuva par galveno bendi.

Šajā amatā viņš veica tikai divas sodīšanas — abas 1977. gadā, pēdējās Francijā:

• 1977. gada 23.jūnijā - Žeroms Karēns Duē cietumā (8 gadus vecas meitenes izvarošana un slepkavība);
• 1977.gada 10. septembrī - Hamida Džandubi Marseļā.

Uz abām sodīšanām viņš ņēma līdz savu dēlu Ēriku, lai sagatavotu viņu iespējamai amata pārmantošanai. Pēc nāvessoda atcelšanas 1981. gadā dinastijas nodarbinātība šajā ampluā pārtrūka.

Nāvessoda atcelšanas likums viņu nosūtīja pirmstermiņa pensijā (paziņojums atnāca vēstulē, kas viņam ļoti nepatika). Izmaksāja kompensāciju 30 000 franku (tajā laikā - ievērojama naudas summa). Viņš atgriezās pie tipogrāfa darba, dzīvoja klusi Šarrē (Ēras un Luāras departaments), nomira 2008. gadā Vandomā 87 gadu vecumā. Apbedīts blakus sievai un dēlam.

Ševaljē bija pēdējais cilvēks Francijā, kuram bija likumīgas tiesības iedarbināt giljotīnu. Pēc viņa šis amats vairs nepastāvēja.