A.Krastkalna runa 22.decembrī 1917.g Rīgas Latviešu Biedrībā latviešu organizēšanās lietā uz valstisku pašnoteikšanos
1917. gada beigās Rīgu un lielu daļu Latvijas teritorijas jau no septembra bija okupējis Vācijas karaspēks. Krievijā pēc īsa demokrātijas perioda, bija noticis apvērsums, kura rezultātā varu bija pārņēmuši lielinieki Ļeņina vadībā. Lai arī savas varas nostiprināšanai Ļeņina vadītajiem lieliniekiem bija nepieciešams kara pārtraukums, un tie bija uzsākuši sarunas ar vāciešiem, vienlaikus krievi cerēja uz "pasaules revolūciju". Vācijas (Centrālo valstu) miera līguma noteikumos Krievijai tika pieprasīts atzīt tautu pašnoteikšanās tiesības (sarunas notika dembra sākumā), taču krievu lieliniekiem un Ļeņinam tas nebija , pieņemams, tāpēc vācieši turpināja savas armijas virzību tālāk austrumu virzienā.
A.Krastkalna runa 22.decembrī 1917.g Rīgas Latviešu Biedrībā latviešu organizēšanās lietā uz valstisku pašnoteikšanos.
“Augsti cienījamie tautieši! Katrs no mums sajutis šīs stundas vēsturisko nozīmi, kur mums jāsaka svarīgs un ļoti apsvērts vārds, kam var būt izšķiroša nozīme priekš visas mūsu tēvijas, Latvijas. Apziņa, ka no mūsu pareiza vai nepareiza lēmuma atkarāsies, vai šo dienu ierakstīs mūsu tēvijas vēstures baltajā vai melnajā lapas pusē, vairāk apspiež nekā pacilā mūsu sirdis. Bet viena apziņa mūs atkal apmierina un dod mums stiprumu, tā ir apziņa, ka mēs visi un no visas sirds vēlamies tikai savas tēvijas labklājību. No šīs apziņas lai lai liekamies vadīties savos lēmumos. Runājot par mūsu tēvijas labklājību, mums gribot negribot jāskatās atpakaļ pagātnē un jāiznes no tās dažas atbildes priekš tagadnes un nākotnes jautājumiem. Mūsu tēvijas politiskā pagātne bijusi drūma, skatoties no latviešu stāvokļa un tikai reti tanī atspīdējis kāds saules stars.
Pēc tam, kad mūsu valoda bija izraidīta no skolām un visām oficiālām iestādēm un pēc tam, kad mēs gadusimteņiem bijām tikai otrās šķiras pilsoņi, mums likās, ka ar Krievijas revolūciju arī mums atsp[īdēs brīvības saule, zem kuras stariem uzplauks Latvijas labklājība.
Bet brīvības saule drīz aptumšojās un brīvības dievietes vietā tika nostādīts kāds nebrīvības elks, kuram nesām neskaitāmus upurus. Dejojot ap šo elku, mūsu tēvijas sargi aizmirsa sargāt savu tēvzemi. Lielgabalu lodēm krītot, šis elks steidzīgi aizvirzījās uz Krieviju atpakaļ, kur ap viņu līdz šaī baltai dienai turpinās elka deja. Tur elkam jānes liekākie upuri pēc noteiktas programas: zeme un meži, muižas un nami, pļavas un druvas, dzīvs un nedzīvs inventārs. Ja jautājam, vai mēs gribam, ka šis elks pie mums atgrieztos, tad laikam gan atskanēs viena vienīga atbilde un šī atbilde būs – dusmīgs “ne”. Patlaban gan pie mums apklusušas tā sauktās brīvības orģijas un to vietā iestājies drūms klusums.
Bet šinī klusumā mēs izdzirdam kādu saucienu arvien stiprāk un skaņāk un šis sauciens ir: “tautas pašnoteikšanās tiesība.” Šo saucienu pabalsta visas valstis un arī Vācija, zem kuras mēs atrodamies. Visas apkārt mums dzīvojošās tautas ir atsaukušās uz šo saucienu, tikai latviešu balss vēl nav atskanējusi.
Mēs redzam un dzirdam, ka gandrīz katru nedēļu še pat Rīgā taisa nepārprotamus lēmumus, bet ne no latviešu puses. Mēs zinām, ka arī rītu taisīs kādus lēmumus, bet ne no latviešiem.
Vai mums būs klusu ciest?
Vai varbūt mēs gribam, ka pašnoteikšanās lēmumi no nelatviešu puses tiktu uzskatīti arī par latviešu nolēmumiem?
Klusu ciešana arī zināma piekrišanas zīme. Es domāju, ka klusu ciešana mums jāpārtrauc skaļiem nepārprotamiem vārdiem. Šais vārdos mums jāietērpj tas, kas ir bijis visas latviešu tautas cerība, kura nu var piepildīties. Mums latviešiem jāsaka, ka mēs gribam nostāties uz patstāvīgām kājām patstāvīgā valstī, kurā ietilpst visa latviešu zeme viņas etnogrāfiskās robežās. Mums jāizteic, ka turpmāk mēs gribam būt savas pašas labklājības kalēji un noteicēji.
Jā, mēs gribam vēl uzsvērt, ka mēs nepieglaužamies ne pie vienas, ne pie otras zemes, bet ka mēs pieglaužamies tikai pie mūsu mīļās tēvijas un Latvijas. To mēs varam teikt bez bailēm un ar pilnu drosmi, bet pieklājīgā un cienīgā valodā pašai Vācijai, zem kuras varas mēs tagad atrodamies. Mēs drīkstam pat viņu lūgt līdzīgi mūsu brāļiem lietaviešiem pabalstīt arī mūsu pirmo patstāvīgo politisko soli. Mūsu pašnoteikšanās lēmums nebūs sauciens tuksnesī, bet atradīs atskaņu arī pie citām valstīm, ar kurām mēs tagad nevaram sakarā stāties. Ja mēs to godam būsim izteikuši, tad mēs varēsim mierīgi no šīs vietas šķirties, zinādami ka esam izpildījuši savu pienākumu tautai un tēvijai pretim, bet visiem tiem, kas mums stājas naidīgi ceļā un mēģināja pat mums godu laupīt, būs kaunīgi acis jānolaiž dzirdot mūsu atklātos, nepārprotamos vārdus par brīvo tēviju.”
————————
Austrumu apgabala Virspavēlniekam, viņa karaliskai augstībai Ģenerālfeldmaršalam Bavārijas princim Leopoldam.
Jūsu karaliskā augstība! Apakšā parakstījušies padevīgi pasniedzam Jūsu karaliskai augstībai sekošo labvēlīgai pārbaudīšanai:
Kopš gadu simteņiem zem mainošos valdību kundzības latviešu tauta pratusi uzturēt savu tautību, attīstīt un veicināt savu kultūru, neraugoties uz neskaitāmām grūtībām. Pēc tam, kad Krievijas valsts valdīšana izsludināja neaprobežotu pašnoteikšanās tiesību Krievijas tautām, latviešu tauta domā atnākušu laiku, izlietot savu tiesību un likt pamatus nākamai valsts kārtības izbūvei, nodrošinot zemes tautu minoritātēm viņu kulturelu un nacionelu īpatnību uz līdztiesības principiem.
Lai šos uzdevumus varētu apmierinoši izpildīt, latviešu tauta cenšas pēc patstāvīgas Baltijas valsts nodibināšanas, kura būtu atsvabināta no līdzšinējām valsts saitēm un nedalīta aptvertu latviešu zemes viņas etnogrāfiskās robežās. Līdzīgi latviešiem radniecīgai leišu tautai, mēs lūdzam vācu valsts atbalstu un ceram uz vācu pārvaldes atbalstu. Mēs lūdzam Jūsu karalisko atbalstu, atļaut no visām tautas aprindām sastādīt zemes aizstāvību un viņai dot tiesību, jau pa kara laiku līdzstrādāt pie jaunās valsts iekārtas izbūves.”
=============================================================================
Viņa ķēnišķai augstībai, ģenerālfeldmaršalam Bavārijas princim Leopoldam
advokāta Andreja Krastkalna vispadevīgs
lūgums.
Ar Jūsu ķēnišķās augstības atvēli lai man būtu atļauts še celt priekšā latviešu tautas tagadējos galvenos vēlējumos:
1) No Baltijas provincēm un no trim latviešu apdzīvotiem Vitebskas guberņas apriņķiem dibināma patstāvīga valstiska vienība.
2) Dibināma zemes padome ar latviešiem pienācīgu priekšstāvību.
3) Kādai latviešu deputācijai dodama atļauja, Jūsu ķēnišķai augstībai un vācu valdībai Berlīnē celt priekšā latviešu tautas vēlēšanos attiecībā uz zemes priekšstāvības turpmāko izveidošanu.
Cieši paļaudamies uz šī lūguma labvēlīgu ievērošanu, zīmējos kā Jūsu ķēnišķās augstības padevīgs
Andrejs Krastkalns.
Saistītie notikumi
Karte
Personas
| Nosaukums | ||
|---|---|---|
| 1 |  | Andrejs Krastkalns |