Dainis Lemešonoks - par čekas maisiem

Neskatoties uz tautai atzītiem pagātnes grēkiem, neiztaisos par baigo ekspertu čekas lietās. Ne katrs, kas dabūjis pa pirkstiem ar elektrību, pratīs kompetenti izskaidrot Daugavas HES kaskādes darbību. Tomēr nesenā traģikomikkais skečs ar četriem "pašpieteiktiem VDK izpalīgiem" manā galvā sāka raisīt dažas nevajadzīgas domiņas.

Negribas ticēt, ka šie kandidāti bija tik stulbi, lai cirstu sev kājā un atzītos esam tie, kas viņi droši vien nav. Vēl jo vairāk – ja starp tiem tiešām būtu kāds "maisos" neatrastais. Mums drīzāk jāsatraucas, ka četrus "viltusstukačus" būs radījusi Centrālās vēlēšanu komisijas lietotajā programmatūrā tās veidotāju garām palaista "blusa".

Varbūt šie ir tikai politiski pareizās IT rosības ziediņi? Dzirdēju partejiskas sūdzības, ka kandidātu reģistrēšanā kaklu varot lauzt ne tikai sarakstu iesniedzēji, bet arī to pieņēmēji. Viņi jāšanas prasmi apgūstot, vēlēšanu kumeļam auļojot pilnā sparā.

Taču notikušais atgādina: kaut kas mums īsti nav lāgā ar čekistu un stukaču uzskaiti. Ja vien kāds no viņiem pats neatzīstas – noticot, ka runāt patiesību ir viegli un patīkami –, tad dusmīgie soģi neko pierādīt nevar pat "no maisa izbirušajiem". Sanāk tāda savdabīga pikantērija. Turklāt kāda mums, trīsarpus desmitgades dzīvojot neatkarībā, vispār ir skaidrība par pašiem čekistiem?

Ne jau visi no viņiem uzskaitīti publiskotajā LPSR VDK dienesta telefonu grāmatā. Atļaušos pieļaut, ka daļa tās darbinieku bija ar piesegamatiem izvietojušies dažādās padomju pārvaldes un citās struktūrās, vervējuši tur sev ziņotājus. Arī kompartijā, kaut oficiāli tā politiski kontrolēja čeku. Kādam taču bija jāuzrauga partijas biedru un tās amatpersonu morālā vai politiskā stāja. (Nomenklatūrai piederīgos gan vervēt nedrīkstēja, taču tad bijušas citas sadarbības formas.)

Īpaša interese VDK bijusi par arodbiedrībām – tās dalīja ārzemju tūrisma ceļojumus! – un radošām savienībām. Šos Stūra mājas deleģētos pārstāvjus zinājusi katras attiecīgās iestādes vai struktūras augstākā vadība, un tai nācies viņiem piemeklēt vai veidot piesegamatus. Tacu Preses nama uzraudzītājus un viņu kabinetu, šķiet, zināja katrs augstceltnē strādājošais.

Tāpat – līdz pat 1991.gada rudenim – VDK centusies iefiltrēties Tautas frontē un citos valsts neatkarības atjaunotājos. (Protams, daudzos prātos – bet ne manējā! – valda stipri putriotisks uzskats, ka LTF un LNNK pilnībā ir «čekas projekti».) Savā samaitātība pat atļaušos pieļaut, ka arī patlaban Normunda Mežvieta un Egila Zviedra vadītie nacionālie "speckantori" varētu censties iespēju robežās piekopt līdzīgu praksi.

Kompartijas vadība jau sen lielāko tiesu ir zem zemes, tāpat padomju arodbiedrību priekšniecība. Nekādas liecības viņi vairs nesniegs. Taču iefiltrējušies ziņu vācēji vienkārši nevarēja nebūt komjaunatnē. Vai kāds respektabls medijs nevarētu par viņiem pavaicāt Jānim Urbanovičam (SC)? Viņš taču bija Latvijas Ļeņina Komunistiskā jaunatnes savienības pēdējais priekšsēdētājs un tās pārveidotājs Latvijas Jaunatnes progresa savienībā. Šis politiķis ar savas pagātnes aizmiršanu īpaši neaizraujas. Tāpat savas alternatīvās komjaunatnes (un VDK intereses objekti) bija Alfrēdam Rubikam un Albertam Kaulam.

Vai nevajadzētu vienreiz krietni izpurināt arī šos «maisus», pilnus ar pavisam reāliem čekas darbiniekiem? Citādi mums joprojām "vienīgais čekists" ir Arnolds Babris, kurš pieteicās pats. Ak jā – vēl arī Juris Bojārs. Gluži tāpat kā «vienīgais komunists" mūsu safrizētajā vēsturē paliks Rubiks? Ja pagātnes skapis netiek kārtīgi izvēdināts un izvētīts, tad skeleti tajā kādā izdevīgā brīdī sāks rosīties.