Filmas "Asiņu un medus zemē" pirmizrāde

Filmas "Asiņu un medus zemē" pirmizrāde. Andželikas Džolijas scenārijs un debija režijā. Uzņemta Ungārijā.

Drāma par mīlestību, kura varētu būt, ja nebūtu kara. Darbība notiek Balkanos, kur serbu puisis Daniels un bosniešu jauna talantīga gleznotāja Aila viens otru iemīl. Bet sākas karš, kas noliek viņus katru savā pusē. Neskatoties uz to, ka tā ir amerikāņu filma ar visai pieticīgu (priekš Holivudas) 13 miljonu budžetu, tā nav ar specefektiem vai uzspēlēto monovaroņu glorificētiem tēliem. Redzam dzīvu cilvēku ciešanas un neiedomājamu traģēdiju, uz kuru pasaule vienaldzīigi noraudzījās. Šī filma ir kā intīma izrāde kamerzālē - ar mazākiem līdzekļiem parādot konkrētus varoņus tuvplānā. Tam nevajag milzu vērienu vai plašumu. Tieši šis apstāklis ļauj filmā saskatīt jo skaudrāk divu cilvēku likteņus asiņainajā traģēdijā. 

Kritiķi, īpaši serbi un arī Emīrs Kusturica, par filmu izteikušies visai kritiski, vainojot to vienpusējā skatījumā uz šo nenormālo Eiropas karu 20.gs. beigās. Taču der atcerēties, ka šis nav dokumentāls kino, bet mākslas filma, drāma, kuras uzdevums ir uzrunāt cilvēkus, aicinot domāt par to sarkano līniju, aiz kuras zaudējam cilvēcību. Destruktīvs naids, kurš nogalina mīlestību, visu gaišo un cerīgo.

Filma atgādina, ka jebkurš karš tikai sākumā ir vienpusējs. Pēc tam tas ir metodisks, ieroču ražotājiem peļņu nesošs, process, apmierinot politisku vadoņu ambīcijas. Sākumā jebkurš bruņots konflikts ir notikums, kas baro medijus, bet pēc tam dod pasaulei bezpersonisku statistiku par nogalinātajiem. Filma uzrunā tieši ar to drausmīgo apziņu, ka joprojām ir iespēja izveidot, izprovocēt situācijas, kurās cilvēki, kuri gadiem dzīvojuši blakus vienā valstī, pilsētā un pat ielā, bijuši labi kaimiņi, kolēģi un pat draugi, runājuši vienā valodā - sāk slepkavot viens otru. 

Ikvienā sabiedrībā var atrast indivīdus, kuri savas neveiksmes vai egoismu ir gatavi kompenesēt ar vēlmi nogalināt. Taču tādi noteikti ir mazākumā. Bīstami, ja šādas kategorijās sāk būvēt savu ideoloģiju un uzrunāt savus sekotājus politiķi. Ja šādiem ekstrēmiem un radikāliem spēkiem izdodas nokļūt pie varas, destruktīvā pašiznīcināšanas procesā tiek ievilkta visa sabiedrība tik tālu, kad pat malā vairs nevar palikt. To nepieļauj. Un tad ir jautājums - tu ar mums vai pret. CItas izvēles nav.

Dienvidslāvijas karš parādīja cik tukšas ir valodas par mistiskām Eiropas vērtībām vai kaut kādu starptautisku spēku spēju pasargāt kādu tautu, nāciju, valsti. Eiropa šo karu pieļāva un gandrīz četrus gadus bezpalīdzīgi noskatījās, kā tiek slepkavoti civiliedzīvotāji, notiek masveida izvarošanas un etniskas tīrīšanas.

Serbi, protams, varētu noteikti uzņemt filmu arī par bosniešu darbību šajā karā. Bet, kā jau minēts iepriekš - kara laikā tas zaudē nozīmi. CIlvēki savas izdzīvošanas vārdā nogalina citus. 

Galveno sieviešu lomu atveido jaunā bosniešu aktrise Zana Marjanovića (dzim.31.5.1983), kura ir arī pazīstama sabiedriska darbiniece un arī Bosnijas parlamenta deputāte.
Galveno vīriešu lomu atveido bosniešu aktieris Gorans Kostičs.

Filma netieši dod norādi, ka galvenā varoņa tēva, serbu komandiera- ģenerāļa Neboiša Vukojeviča  prototips, ir bosnijas serbu komandieris Ratko Mladičs, kurš pēcāk tika izdots Hāgas starptautiskajam kara tribunālam un atzīts par kara noziedzinieku.