Filmas "Nolaupīt Vosu" pirmizrāde

Latvijas valsts Televīzijā (LTV) 2023.gada 21. septembrī pusdokumentālās filmas "Nolaupīt Vosu" pirmizrāde par "Zilberta bandu", kuras darbība notika 20.gs.70.gadu vidū.

Filmas radošā komanda: 

• režisors ir Uģis Kronbergs, 
• scenārija autors – Gundars Rēders,
• redaktore – Odita Krenberga,
• mūzikas autors Jēkabs Rēders,
• galvenais operators Mārtiņš Šalmis,

operatori –

• Lauris Dundurs,
• Mārtiņš Priežkalns,
• Raivo Freimanis,
• Ivans Milovs,
• Sandris Polis,
• Olafs Perševics,
• Oto Ailts.

Aktieru sastāvā –

• Marģers Majors (tēlo Mārtiņu Zilbertu),
• Dante Pecolli (tēlo Arni Kanderu),
• Rihards Romušs (ataino Robertu Tinti).

Filma stāsta par padomju periodu, kad bruņota jauniešu grupa, izdara virkni noziegumus, savu rīcību motivējot ar politiskiem mērķiem, līdz ar to - izmeklēšanas piekritība ir VDK izmeklēšanas nodaļai, kuru tajā laikā vada Nikolajs Ņevickis, prokuratūras uzraudzību īsteno īpaša nodaļa,  kuru vada Viktors Buse. Jauniešus tiesāja par huligānismu, bet soda izciešanas vieta bijusi Sibīrija, kas ir netipiski šādas kategorijas krimināllietām - notiesātie parasti atradās kādā no zonām Latvijas PSR teritorijā. Tas ir vēl viens netiešs pierādījums lietas politiskajam motīvam. 

Klasiska pretošanās kustība padomju varai notika uzreiz pēc kara un vēl bija sastopama 50.gadu sākumā, kad latviešiem noplaka cerība par iespējamu Rietumu palīdzību. Uzturot mītu par iespējamu britu iesaistīšanos, drošībnieki iefiltrējās mežabrāļu rindās un daudzus tā arestēja vai pat fiziski iznīcināja. Mainījās laiks, mainījās arī VDK darbības stils. Pēc t.s. Hruščova atkušņa drošības iestādes, nenoliedzami, turēja roku uz pulsa, rēķinoties gan ar to, ka daudziem ir radi ārzemēs un notiek sarakste, gan to, ka Latvijā, kā pierobežas zonā ar visiem radiotraucējumu torņiem, tomēr ir iespējams klausīties rietumu raidstacijas, darbs noritēja mierīgāk - kabinetos un operatīvā darbā nevis cīnoties ar ieročiem mežos. Personas, kuras uzturēja kontaktus ar Rietumiem bija viens no galvenajiem objektiem, par kuriem interesējās drošībnieki. Sadzīviski apritē bija gan poltiskas anektdotes, gan jaunākie emigrācijas skaņu ieraksti. Nebūs pārspīlēts, ka pašu drošībnieku privātajā dzīvē bija gan Čigākas piecīšu, Ilmāra Dzeņa ieraksti, bet ārēji tika uzturēta noteiktā kārtība. Aizdomīgās personas - savlaicīgi profilaktētas. 

Tiesa spriedumā noteica:

• Mārtiņam Zilbertam (1957)  15 gadus,
• Arnim Kanderam (1956) — 13,
• Robertam Tintem (1959) — deviņus gadus,
• dzejniekam Valdim Atālam (1950) — piecus gadus. 

Jāatzīmē, ka politiski motivētas bruņotas noziedzinieku organizācijas darbojās arī Rietumeiropā. Kā lielākā, bīstamākā un vislabāk organizētā ir jāpiemin Rietumvācijas R.A.F. (Sarkanās armijas frakcija).

Pēc neatkarības atgūšanas, līdzīgi kā ar nodeldēto joku par Īļjiča baļķi, arvien vairāk uzrodas ļaudis, par kuriem pēkšņi uzzinām, ka viņi ir bijuši "nezināmās frontes cīnītāji" pret padomju varu, dienu uzsākot ar kādas izpildkomitejas aizdedzināšanu un vakaru beidzot ar milicijas iecirkņa izdemolēšanu. Jo tālāk no Atmodas laika, jo šādu varoņu vairāk.

Viens no tiem, kurš mēģinājis savas tiesājamības dzēst, pārvēršot par politisku partizāņu kustību, bija arī Mārtiņš Zilberts, kurš, jāatzīst  patiešām aktīvi bija iesaistījies Atmodā, iestājies zemessardzē un pat ieguvis virsnieka dienesta pakāpi.

Par viņa vadītās grupas darbību ir veikuši pētījumu vēstunieki Gints Zelmenis un Rudīte Kalpiņa:

Bandīti vai pretestībnieki? Par vardarbīgu pretošanos padomju stagnācijas gados

Vardarbīga pretošanās okupācijas režīmam stagnācijas periodā tomēr "izkrīt no rāmjiem". Padomju okupācijas laikā masu saziņas līdzekļi Latvijā cītīgi centās uzturēt mītu par "partijas un tautas vienotību". Ja arī laiku pa laikam parādījās informācija par "bandītiem" vai "pretpadomju elementiem", kas dzīvo tepat Latvijā, tad noteikti tikai kā "atsevišķi gadījumi". Turklāt tie noteikti darbojās "Rietumu specdienestu" uzdevumā, bija nokļuvuši "pretpadomju propagandas" kaitīgajā ietekmē vai arī viņiem bija "nepareiza" sociālā izcelšanās.

Tā kā komunistu propaganda uzstāja, ka nekādu politieslodzīto Padomju Savienībā nav, visi šie "pretpadomju elementi", saduroties ar PSRS represīvo sistēmu, protams, tika pasludināti par kriminālnoziedzniekiem.

20. gadsimta 60.—80. gados caurmēra latvietis varēja virtuvē, nelielā draugu lokā izstāstīt kādu anekdoti par Brežņevu, pa kluso uzgriezt "Amerikas Balsi", taču nedaudzi uzdrošinājās iesaistīties nopietnākās "pretpadomju" darbībās vai pat veidot kādas neformālas grupas. Arī šo nelielo grupu aktivitātes bija ļoti atšķirīgas. Vieni propagandēja nacionālās idejas un laiku pa laikam centās kaut kur uzvilkt sarkanbaltsarkano karogu, citi pavairoja un izplatīja "samizdatu", daži iespēju robežās uzturēja sakarus ar paziņām ārzemēs, vēl citi vēlējās reliģisko brīvību. Bieži vien šīs darbības bija savstarpēji saistītas, noteiktu robežu starp tām nemaz nevar novilkt.

60.—70. gados dažādas "nacionālistiskas grupas" VDK aizturēja vai "profilaktēja" samērā bieži. Šīs kustības apjomu noteikt var tikai ļoti aptuveni, taču skaidrs, ka varas institūcijas centās to uzraudzīt. Piemēram, VDK dokumentos rodamas ziņas, ka "1975. gadā republikas teritorijā izgatavotas un izplatītas 1145 pretpadomju un nacionālistiska satura lapiņas, izdarīti 22 nacionālistiska rakstura uzraksti un nosūtītas 28 anonīmas apvainojošas vēstules padomju un partijas iestādēm"1.   

Mežabrāļu jeb nacionālo partizānu bruņotā cīņu pret okupāciju praktiski pilnībā tika apspiesta jau 50. gadu vidū, taču laiku pa laikam kaut kas līdzīgs mežabrāļu darbībai uzplaiksnīja arī vēlākajos gados.

Žurnālista Kaktusa iebiedēšana

Cēsu rajona laikraksta "Padomju Druva" žurnālists Tērmanis vietējā jauno literātu apvienībā bija pazīstams ar pseidonīmu Kaktuss. Avīzes priekšniecība par viņa spējām nebija augstās domās, tomēr šo to Kaktuss bija sadzejojis un avīzē arī nopublicējis. 1978. gada 21. aprīļa vakarā pie viņa atnāca trīs ciemiņi — Valdis, Arvīds un Vitālijs. Negaidītie viesi palīdzēja Kaktusam piemājas dārzā uzrakt dobi, tad kopā ar saimnieku iegāja mājā iemalkot pa glāzītei liķiera. Pēkšņi atskanēja tālruņa zvans, un nepazīstams zvanītājs teica, ka pēc divām stundām būšot Cēsīs, un prasīja, lai Kaktuss ap to laiku aizejot uz kafejnīcu "Lauma". Kaktuss gan iebilda, ka zvanītāju nepazīst, bet tas atsaucās, ka pazīstot viņu tīri labi. Tobrīd Kaktusam likās, ka viņu grib iznerrot kāds draugs.   

Pēc pāris stundām viņš devās uz norunāto tikšanos. Kafejnīcā padzēra kafiju, papļāpāja ar pazīstamu meiteni par mākslas dienu izstādi Cēsīs un atkal izgāja ārā. Ievēroja, ka iepretī kafejnīcai uz ielas stāv gaišas krāsas žigulis. Kaktuss devās uz mašīnas pusi — vēlāk viņš īsti nespēja paskaidrot, kādēļ to darījis. Kad viņš piegāja pie automašīnas, nepazīstams jauneklis aicināja iekāpt. Saņēmis Kaktusa atteikumu, jauneklis saķēra žurnālistu aiz rokas un sāka vilkt uz mašīnas pusi.

Kaktusam saucot palīgā, no mašīnas izlēca vīrietis sejas maskā, un kopīgiem spēkiem žurnālistu iestūma mašīnā. Pamatīgs duncis pie ribām pārliecināja Kaktusu, ka labāk nepretoties. Viņam aizsēja acis un mašīna izkustējās no vietas. Brauciens ilga aptuveni pusotru stundu. Kaktuss noprata, ka sākumā mašīna brauc pa šoseju, taču pēc kāda laika ceļš kļuva arvien nelīdzenāks, līdz beidzot auto iestiga dubļos. Joprojām ar aizsietām acīm, viņu ieveda kādās telpās, kas vēlāk izrādījās lauku māja.

Kad viņam atsēja acis, Kaktusa priekšā atradās ar sarkanu drēbi apklāts galds, uz tā rūtiņu papīra lapas un pildspalva. No aizmugures atskanēja brīdinājums neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi.

Tam sekoja prasība, lai viņš uzraksta savu autobiogrāfiju. Uzrakstītais nolaupītājus neapmierināja. Sākās stīvēšanās par to, kam autobiogrāfijā jābūt. Kaktuss centās iebilst, pēkšņi atskanēja šāviens. Lode viņu neskāra, taču pie Kaktusa muguras ik pa brīdim tika piebikstīts nazis.

Nolaupītāji prasīja, kurus cilvēkus viņš pazīst no rajona partijas komitejas, kurus no rajona VDK nodaļas, laiku pa laikam atskanēja šāvieni, tika šauts arī ārpus mājas. Vēl pēc brīža uz galda tika uzlikts galvaskauss un tam līdzās aizdedzināta svece:

"Redzi, tas kādreiz bija dzīvs cilvēks, pēc kāda laika arī tu tāds kļūsi, ja nestāstīsi patiesību," viens no nolaupītājiem sacīja.

Kaktuss uzrakstīja visu, ko no viņa prasīja, arī to, ka turpmāk sadarbosies ar nolaupītājiem. Bija jau agrs nākamās dienas rīts, kad viņam atkal aizsēja acis un veda uz mašīnu. Izlaida netālu no mājas.

Redaktora Sirmbārža nolaupīšana

1978. gada 24. aprīļa pēcpusdienā izdevniecībā "Liesma" ieradās gados jauns cilvēks un taujāja pēc redaktora Jāņa Sirmbārža (1937—2015). Dzejnieks Sirmbārdis, kurš recenzēja iesniegtos manuskriptus un literātu aprindās baudīja zināmu autoritāti, tolaik bija pusmūžā, un izdevniecībā strādāja jau vairāk nekā 10 gadus.

Sirmbārdim šķita, ka jaunekli, kurš sevi dēvēja par jauno dzejnieku un runāja par konsultēšanās vajadzību, ir jau kaut kur redzējis. Sarunādamies abi izgāja no kabineta. Kāpjot pa kāpnēm, Sirmbārdis painteresējās, kur jauneklis publicējies, un nosauca dažu citu literātu vārdus, pie kuriem atnākušais jauneklis varētu vērsties.

Uz ielas redaktors jau grasījās doties uz trolejbusa pieturas pusi, taču jaunais cilvēks piedāvāja viņu aizvest ar mašīnu, parunāties, varbūt iedzert kādu glāzīti konjaka. Redaktors pamanīja pie izdevniecības stāvam žiguli2, taču no vilinošā priekšlikuma atteicās. Tajā brīdī jaunekļa tonis strauji mainījās, viņš uzrādīja sarkanbrūnu apliecību3 un, sakot, ka ir no Valsts drošības komitejas, pavēlēja sēsties mašīnā. Pēkšņi pienāca vēl divi cilvēki un Sirmbārdi, kurš apjukumā pat nepretojās, ātri iestūma automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Redaktors nedroši painteresējās, par ko tiek aizturēts, un saņēma atbildes, ka "galā paskaidros" un "tu ņem kukuļus".

Sirmbārdis pamanīja, ka mašīna vis nedodas VDK ēkas virzienā, bet izbrauc Komjaunatnes krastmalā4. Viņš kļuva aizdomīgs un prasīja vedējiem vēlreiz uzrādīt dienesta apliecību. Pie stūres sēdošais jauneklis pamāja blakussēdētājam. Tas atvēra diplomātu, izvilka no tā pamatīgu nazi un pavērsa pret Sirmbārdi. Redaktors iekliedzās, mēģināja nazi satvert, sāka saukt pēc palīdzības un centās izkļūt no braucošās automašīnas. Taču pārsvars nebija viņa pusē, un pēc īsa cīniņa redaktors tika "nomierināts". Visā šajā jūklī Sirmbārdis pazaudēja brilles un aiz uztraukuma pat nepamanīja, kurā virzienā viņi brauc. Auto jau ripoja ārpus pilsētas, līkumoja pa šauriem meža celiņiem, līdz apstājās.

Braucēji izkāpa no mašīnas. Kāds izvilka papīra lapu un lika Sirmbārdim uzrakstīt, no kuriem jaunajiem dzejniekiem viņš ņēmis kukuļus. Tobrīd jau nedaudz atguvies pēc pirmā izbīļa, viņš ietiepās — nekādus kukuļus ņēmis neesot.

Kādu brīdi stīvējies, nolaupītais nosprieda, ka dzīvība tomēr ir dārgāka, un piekrita uzrakstīt — atlūgumu no darba. Mašīnas vadītājs draudīgi piekodināja, lai jau nākamajā dienā tāds tiktu iesniegts arī izdevniecībā. Vēl mazliet pabaidījuši Sirmbārdi, visi sakāpa mašīnā un devās atpakaļ uz Rīgu. Redaktoru aizveda gandrīz līdz pašām mājām Sarkandaugavā.

Valdis

Valdis gleznoja un rakstīja dzeju, taču ar publicēšanu negāja gludi. Toties veicās citiem, kuru darbi no mākslinieciskā viedokļa bija pat mazvērtīgāki — publicēšana bija atkarīga no izdevniecības "Liesma" redaktora Jāņa Sirmbārža. Vismaz tā domāja Valdis. Viņš uzskatīja, ka redaktors ļaunprātīgi izmanto savu dienesta stāvokli.

Arī vietējās avīzes žurnālists Kaktuss neraisīja Valdī simpātijas, jo bija stāstījis, ka Valdis nodarbojoties ar pretpadomju aģitāciju, un Valda sievai pat ieteicis sadedzināt vīra literāros sacerējumus. Vēl vairāk — Kaktusu Cēsīs uzskatīja par čekas galveno informatoru.

1978. gada martā Valdis iepazinās ar Mārtiņu un Arni. Jauniegūtie paziņas ieinteresējās par viņa gleznām un dzeju un negaidīti izrādīja arī interesi par Valda ienaidniekiem. Tā Valdis uzzināja, ka viņi nodarbojas ar stukaču pārmācīšanu un "ņemšanu ciet". Tika nolemts Kaktusu mazliet "pabaidīt".

1978. gada 22. aprīlī agri no rīta pie Valda ieradās Mārtiņš un paziņoja, ka viņi ar Kaktusu ir "nostrādājuši" visu nakti. Drošs paliek drošs, visa kompānija aizbrauca pie kādas Valda radinieces uz Valmieru.

Pāris dienu vēlāk nolēma, ka jāķeras klāt Sirmbārdim — jāpanāk viņa aiziešana no darba izdevniecībā. Valdis ieteica kādam uzdoties par jauno literātu. 24. aprīlī puiši ieradās Rīgā, un Valdis parādīja Mārtiņam Sirmbārža darba kabinetu.

1978. gada bilance

Iepriekš minētais ir tieši ar literāro vidi saistītas epizodes no VDK izmeklētas krimināllietas, kuras apjoms sasniedz 32 sējumus. Taču divu cilvēku nolaupīšana nav vienīgais, ar ko nodarbojās tā sauktā Zilberta banda 1976.—1978. gadā. Apsūdzības rakstā un tiesas spriedumā izmeklēšanas rezultāti ir aprakstīti vairāku simtu lappušu garumā.

Daži fragmenti no apsūdzības raksta:

"Naktī uz 1977. gada 7. novembri [..] aizdedzināja Cēsu 2. astoņgadīgās skolas mācību darbnīcu noliktavu." Tā rezultātā šajā noliktavā sadega karogi, vēlēšanu urnas, "uzskatāmās aģitācijas priekšmeti", 30 metru sarkana auduma un citi, "politiski" mazāk svarīgi priekšmeti.

"Naktī uz 1978. gada 11. aprīli [..] nodedzināja Valsts autoinspekcijas kontrolposteņa būdu Jūrmalā."

"1978. gada 23. aprīlī, ap pulksten diviem naktī, [..] Cēsu rajona Līgatnes ciematā pie Rīgas—Valmieras dzelzceļa līnijas [..] 15,9 metru attālumā no tilta, pa kuru Rīgas—Pleskavas šoseja šķērso dzelzceļu, [..] novietoja zem sliežu savienojuma [..] spridzekli, [..] rezultātā notika sprādziens, tika sabojāta sliede, [..] kas varēja novest līdz vilciena katastrofai."

"1978. gada 30. aprīlī [..] izstrādāja plānu izdarīt vilciena katastrofu Cēsīs, [..] sameklēja trīs zirga pakavus, [..] aizveda tos uz Cēsīm, lai tās pašas dienas vakarā [..] plānotā vietā uzmauktu uz sliedes [..] vilciena katastrofas izraisīšanai." Plāns ar zirga pakavu izmantošanu vilciena katastrofas izraisīšanai tā arī netika īstenots, taču 1978. gada augustā veiktā ekspertīze tiešām atzina, ka, "uzmaucot dzelzceļa sliedei trīs zirga pakavus, var izsaukt dzelzceļa ritošā sastāva noiešanu no sliedēm".

Lasot šos faktus, neatstāj šaubas — vai tiešām ar to visu nodarbojās parasti bandīti? Kāda jēga "parastam" bandītam nolaupīt pazīstamu literātu vai mazpazīstamu žurnālistu, patirdīt viņu un pēc tam, neko neatņemot, palaist vaļā? Turklāt izmeklēšanā nepārprotami konstatēts, ka Sirmbārdis nolaupīts nolūkā pārtraukt viņa sabiedrisko darbību, bet Kaktuss "nolūkā pārtraukt arī viņa sabiedrisko darbību, tajā skaitā viņa iespējamos sakarus ar Valsts drošības komiteju".

Tas nepavisam neatbilst neviena "parasta" laupītāja attēlojumam. Tādam vajag naudu, vērtslietas u. c. praktiskas mantas, kuras iespējams ātri pārvērst naudā.

Kāda jēga "parastam" bandītam boļševiku apvērsuma 60. gadadienas priekšvakarā dedzināt noliktavu ar komunistu propagandas materiāliem? Kādēļ lai tāds dedzinātu Valsts autoinspekcijas posteni?

Tiesa, lietā netrūkst arī tādu nodarījumu aprakstu, kuri tomēr jāsauc par krimināliem. Piemēram, "Naktī uz 1978. gada 21. aprīli [..] izdarīja bandītisku uzbrukumu pilsonim [..] viņa dzīves vietā. [..] katrs vairākas reizes izšāva uz šo māju, lai panāktu, ka [..] nodotu bandas rīcībā 10 000 rubļu." Un tas nav vienīgais šāds gadījums.   

Vēl lietā atrodama epizožu virkne ar nozagtām vai apzagtām automašīnām — ne visas piederēja valsts iestādēm, un ne visas bija nozagtas "politiski nozīmīgos" datumos.

Apsūdzības rakstā tas skaidrots stipri dīvaini: apsūdzētie "centās maskēt savu bandītisko darbību ar politiskiem motīviem, lai iedzīvotāji to novērtētu kā politisku darbību". Kā izskaidrot "bandītisku darbību" un "politiskus motīvus", komunistu propagandas materiālu dedzināšanu un parastu laupīšanu?

Lietu "taisīja" 13 VDK izmeklētāji, kuri lepojušies, ka izspieduši grupas puišus "kā citronus". Tiesa Mārtiņam Zilbertam (1957) piesprieda 15 gadus, Arnim Kanderam (1956) — 13, Robertam Tintem (1959) — deviņus gadus, dzejniekam Valdim Atālam (1950) — piecus gadus. Zilbertu nosūtīja uz Sverdlovskas apgabalu, uz VOSTOKURALLAG, Kanderu — uz Komi, Tinti — uz Permas apgabalu. Kā īpaši bīstams, Zilberts nometināts kopā ar slepkavām.

Jautājumi un atbildes pēc 38 gadiem

Mārtiņš Zilberts, kurš minētajos notikumos iesaistīto puišu vidū bija uzņēmies līdera lomu un VDK izmeklēšanas materiālos dēvēts par bandas vadoni, pašlaik ir krietnā pusmūžā un dzīvo Latvijā. Izvaicāts par pagātni, viņš stāsta: "Mūsu darbība 70. gados balstījās mežabrāļu cīņas pieredzē, kuru guvām no bijušiem leģionāriem, kas savulaik slēpušies mežā. Vīri no manis nebaidījās, neuzskatīja par provokatoru un brīvi stāstīja par pēckara laiku. Man bija pieejamas arī Latvijas neatkarības laika vēstures grāmatas. Zināju, kas Latvijas valsts bija, kā tā gāja bojā. No propagandas viedokļa padomju laikā dzimis un audzis cilvēks nevarēja būt "pretpadomju elements", tādēļ mūsu rīcībai vajadzēja skaidrojumu. 1986. gada žurnālā "Zvaigzne", kur publicēts mūsu grupas darbības apraksts čekistu interpretācijā, minēta mana it kā "nepareizā" sociālā izcelšanās — "Zilberta tēvs ir bijis kulaks, aktīvi sadarbojies ar vācu fašistiem". Taču es neatceros tēvu, viņš bija sabeidzis veselību Vorkutas lēģeros un nomira, kad man bija trīs mēneši. Tiešā veidā viņa ietekmes nebija, netiešā — protams."   

Viena no grupas iecerēm bijusi dzelzceļa katastrofas izraisīšana neilgi pirms 1. maija svētkiem, tāpēc 1978. gada 23. aprīļa naktī gatavojušies nolaist no sliedēm vilcienu ar degvielas cisternām. Zilberts stāsta: "Bija svarīgi, lai kravas vilciena katastrofa notiktu ielejā līdzās šosejai. Ielejā ilgāk būtu sastrēgums, augšā garāmbraucēji no mašīnām to redzētu, un katastrofas faktu nevarētu noslēpt — vara pat liela apmēra katastrofas pamanījās totāli noslepenot. Tādēļ gribējām, lai blakus ir šoseja, lai cilvēki redz, lai sākas runas, ka mežabrāļi nolaiduši no sliedēm vilcienu. Tauta bija kaut kā jāuzmundrina." Šis plāns tomēr netika īstenots, jo VDK situācijas kontroli jau bija ņēmusi savā ziņā un trīs puiši tika saslēgti roku dzelžos.

Uz jautājumu, kāda jēga bija nodedzināt autoinspekcijas posteni Jūrmalā, Mārtiņš Zilberts paskaidro, ka tolaik Jūrmalā uzturējies Kosigins5, kuram bijis paredzēts braukt pa šo ceļa posmu. Posteņa gruveši novākti pāris stundu laikā, arī zāle nokrāsota zaļa, lai Kosigins neredzētu nodarītā posta sekas. Vietējiem partijniekiem "nācies pasvīst".   

Taču lietā ir vēl dažas epizodes ar skolas šķūnīšu dedzināšanu, arī datumiem, šķiet, nav bijusi nekāda nozīme — 15. oktobris, 10. februāris. Zilberts atzīst, ka grupai pievienojies cilvēks no malas, kurš neesot kārtīgi pārbaudīts, tāpēc nodedzināts arī tas, "ko nevajadzēja". Principā dedzināšanas akcijas centušies pieskaņot zīmīgiem datumiem un vietām. Viņš arī izskaidro, ar kādu mērķi apšaudījuši preču vilcienus: "Brauc garām vilciens ar saldēšanas iekārtām — tas nozīmē, ka ved gaļu, citus produktus no Latvijas ārā. Domājām — sašausim, lai redz, ka no Latvijas uz Krieviju iet sašauti vilcieni. Kaujas grupai visu laiku jābūt aktīvai. Ja turklāt redzamas arī sašautas ceļazīmes, cilvēki redz un saprot — kaut kas tomēr notiek... gribējām, lai būtu lielāks troksnis un pēc iespējas vairāk cilvēku uzzinātu, ka ir grupa, kas kaut ko dara."

Grupai bijis arī lielāks un skaļāks mērķis — "dabūt Augustu Vosu6 iekšā kukuruzņikā7, aizvest uz Stokholmu un tur uzrīkot preses konferenci, lai pasaulei parādītu, ka latvieši cīnās pret komunistu jūgu". Tikusi ievākta informācija par Vosa uzdzīves vietām, apzināts potenciālais lidaparāta pilots u. c. Taču aktīvās darbības 1978. gada aprīļa beigās (Sirmbārža un Kaktusa nolaupīšana, citas akcijas) raisīja pastiprinātu VDK interesi un rīcību, un, kamēr grupa vēl tikai gādāja ieročus un krāja kaujas pieredzi, tās darbība jau bija apturēta. Ieroči un čekas stukaču kartotēka tikusi savlaicīgi paslēpta mežā, tomēr 400 zaldātu pulks ar duramajiem slēpni uztaustījis.   

Politiskie vai kriminālie motīvi?

Kādam pilsonim puiši zvanījuši un prasījuši naudu, apšaudījuši viņa māju, bijuši uzbrukumi arī tādu cilvēku mājvietām, kuri nebija Komunistiskās partijas nomenklatūras pārstāvji. Kādēļ izvēlēti tieši viņi? Izrādās, grupas rīcībā bijusi nepatiesa informācija — klīdušas runas, ka, piemēram, minētais pilsonis ir negodīgs dārzniecības kooperatīva vadītājs, ka viņam daudz naudas. Puiši domājuši — lai padalās! Taču "iet pa taisno", prasīt naudu mežabrāļu akcijām arī nav varējuši, tādēļ bijis jāņem citādā veidā. Šodien Zilberts atgādina, ka puišiem tolaik bijis tikai 20 gadu un ka šīs konkrētās darbības viņš neuzskata par grupas mērķiem atbilstošām. Tomēr norāda, ka lietot apzīmējumu "krimināls" nav adekvāti.

"Vai vērsties pret okupantiem, masu slepkavām, viņu likumiem ir nelikumīgi? Jāskatās, kādēļ tas viss tika darīts," saka Mārtiņš Zilberts. "Es toreiz uzskatīju, ka nepieciešams nostiprināt materiāli tehnisko bāzi, lai varētu izdarīt lielākas lietas. Apsūdzības rakstā ir teikts: mēģināja maskēties ar politiskiem motīviem. Pieņemsim, ka tiešām bijām bandīti. Ko mēs būtu ieguvuši, savu rīcību aizbildinot ar politiskiem motīviem? Čekisti zināja, ka nedarbojāmies naudas dēļ.   

Kad man konfiscēja mantu, atrada tikai vienas bikses un žaketi. VDK bija ieinteresēta mūsu cīņu nomelnot, mūsu grupas puišus pasludināt par kriminālnoziedzniekiem. Tas arī lielā mērā izdevās, jo arī mūsdienās oficiālās iestādes neiedziļinās notikušajā pēc būtības.

Pēc visām tām grāmatām, ko bērnībā izlasīju par Latvijas neatkarības cīņām, es nespēju pieņemt padomju okupāciju. Nevarēju necīnīties. Tolaik nedomāju, ka izdzīvošu. Ticēju Latvijas valsts idejai, bet neticēju, ka kādreiz sagaidīšu valsts atjaunošanos. Ja būtu zinājis, ka brīva Latvija atnāks tik viegli, tad, iespējams, būtu tikai pretpadomju lapiņas mētājis, rakstījis uzsaukumus vai tamlīdzīgi. Nebūtu ņēmies darīt ko tādu, ko var traktēt kā kriminālu. Viens otrs jau mūs toreiz centās atrunāt — sak, nedariet, puikas, muļķības. Ko jūs ar pieri mūrī skrienat! Mums uz to bija sagatavota atbilde: "Ja katrs skries ar pieri mūrī, tad mūris agri vai vēlu ieplaisās." Tāds tolaik bija mūsu uzstādījums."

Neuzskata par pretestību

Jaunības pārdrošībā paveiktais prasījis divpadsmit Mārtiņa Zilberta mūža gadus, desmit no tiem pavadīti cietuma zonā Krievijā, pēc Gorbačova amnestijas vēl diviarpus gadi nometinājumā, faktiski zonā bez sargposteņiem. Dzimtenē viņš atgriezies tikai 1990. gada maijā, trīs nedēļas pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas pasludināšanas. Visur plīvojuši sarkanbaltsarkanie karogi, un Mārtiņš juties ļoti saviļņots. 1991. gada janvārī jau piedalījies Vecrīgas barikādēs.   

1992. gadā intervijā žurnālā "Liesma" viņš stāsta, ka, jo vecāks kļuvis, jo mazāk ticējis ieroču spēkam. Vēl zonā viņam šķitis, ka PSRS līdz katastrofai novedīs dzeršana, bezsaimnieciskums un dubultā morāle un tā kalpos par impulsu pārmaiņām visā impērijā. Tomēr Latvijā kļuva par vienu no zemessardzes dibinātājiem un ieguva zemessardzes majora pakāpi — vēlāk iepriekš aprakstītās kriminālās sodāmības dēļ viņam nācās no tās aiziet.

2000. gada maijā Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūra Zilbertam atteica piešķirt nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu, norādot, ka par tādām "atzīstamas personas, kas piedalījās bruņotā pretošanās cīņā pret okupācijas režīma militārajiem formējumiem un režīma administrāciju; veicināja bruņotās un pagrīdes pretošanās cīņu, sniedzot cīnītājiem materiālu pabalstu un citādu palīdzību, riskējot ar savu brīvību un dzīvību; propagandēja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas ideju, izplatot nelegālo presi, uzsaukumus vai citus izdevumus, kā arī atklāti vēršoties pret okupācijas režīmu, tā iedibināto kārtību un ideoloģiju, kā arī tie, kas notiesāti par politisko darbību vai pārliecību un ir reabilitēti". Mārtiņa Zilberta un viņa bruņotās grupas noziegumos neesot neviena no pretošanās kustības darbībām un pazīmēm — tā raksta prokurore Inta Upmace.   

Gadu iepriekš Augstākā tiesa atteica Zilbertam reabilitāciju, pamatojoties uz Kriminālkodeksa pantiem, uz kuriem neattiecas Latvijas Republikas 1990. gada likums "Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju". Lai arī Zilberts iesniegumā bija norādījis, ka visa viņa darbība līdz notiesāšanai bijusi vērsta uz pagrīdes pretokupācijas organizācijas izveidi un vienīgi šī iemesla dēļ izdarīti padomju likumu pārkāpumi, par kuriem tiesāts, Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks Pāvels Gruziņš savā atbildē norāda, ka arhīva krimināllietas materiālos neesot apstiprinājuma šādiem apgalvojumiem. Izdarīt secinājumus par viņa rīcības motīviem bez papildu pārbaudes neesot iespējams. Tāda nesekoja.

Šodienas skatpunkts?

Pēc šī stāsta izlasīšanas daudzi, iespējams, izjutīs zināmu apmulsumu. Vai tiešām daudzējādā ziņā bargi ierobežotajos, tomēr mietpilsoniski mierīgajos stagnācijas gados bijusi arī bruņota pretestība režīmam? Kā uz to raudzīties, kā to vērtēt šodien?

Pēc valsts atjaunošanas latviešu sabiedrības vēsturiskā atmiņa ir stipri mainījusies. Padomju uzspiestā vēstures skatījuma un tam pretējo, pusčukstus tālāk izplatīto individuālo atmiņu kamols ir daļēji atšķetinājies, tomēr tikai daļēji. Ja salīdzinām ar 80. gadu beigām un 90. gadu sākumu, tad no demokrātiskās Latvijas valsts viedokļa daudzi okupācijas perioda procesi, notikumi, cilvēki ir "uzņemti" mūsdienu vēsturiskajā atmiņā, bet citi no tās "izsviesti ārā". Savukārt vēl vairāk ir to, kas mainījuši savu vietu Latvijas vēstures izpratnē un ieguvuši citu vērtējumu.   

Būtisks piemērs ir pēckara nacionālie partizāni, kuriem ir netiešs sakars arī ar šo stāstu. Tie — vardarbīgi! — cīnījās pret okupācijas varu līdz pat 50. gadu vidum. Saprotams, ka padomju režīms mežabrāļus uzskatīja un sauca par bandītiem. Līdzīgas bruņotas pretestības kustības padomju režīmam pēckara gados pastāvēja arī Igaunijā, Lietuvā, Ukrainā. Šai traģiskajai, izmisīgajai cīņai nebija ne mazāko izredžu gūt panākumus, un līdz Atmodai tā sabiedrības vēsturiskajā atmiņā bija ielikta pavisam tālā atvilktnē, kuru nemaz nevēra vaļā. Mežabrāļi latviešu vēsturiskajā atmiņā 90. gados ieguva pienācīgu vietu: vēl dzīvos oficiāli reabilitēja, tiem piešķīra pretestības kustības dalībnieku statusu, tiem pienākas sabiedrības atzinība un cieņa.

Okupācijas varas masu represiju posmam kopš 50. gadu vidus sekoja ilgstošs relatīvs miers — sākotnēji Hruščova "atkusnis", tad "sasalums", tad vairāk nekā 20 gadu ilga "stagnācija".

Lai arī tas bija "miers okupantu gaumē", tomēr varēja pamazām uzelpot — vairs nebija jābaidās par savu dzīvību un brīvību. Tikai ar vienu nosacījumu: ja cilvēks rīkojās saskaņā ar režīma prasībām un "turēja muti".   

Lielākā sabiedrības daļa, demonstrējot vismaz ārēju padevību, pieņēma šos nosacījumus, pretī saņemot individuālo drošību, vēlākos gados pat pieticīgu labklājību. Tajā pašā laikā jebkāda individuāla politiska nepaklausība tika sodīta, sākot ar tādiem neformāliem sodiem kā profesionālas karjeras nepieļaušana vai atskaitīšana no dzīvokļu saņemšanas rindas, līdz pat formālai notiesāšanai par kriminālu nodarījumu (it sevišķi par Latvijas PSR Kriminālkodeksa 65. panta pārkāpumu — pretpadomju aģitācija un propaganda).

Tomēr, ilgstoši dzīvojot saskaņā ar šiem nosacījumiem, arvien grūtāk kļuva nosargāt alternatīvu domu, iekšējo pretestības izjūtu — līdz viena tautas daļa to zaudēja pavisam. Tādēļ ar laiku notika zināma apspiedēju un daļas apspiesto "saaugšana" — to var uzskatīt par ko līdzīgu masveida Stokholmas sindromam. Tam ir sekas arī mūsdienās — politiskajā elitē joprojām ir virkne vidēja līmeņa komunistu funkcionāru, kuri nav nedz skaidrojuši savas kādreizējās darbības, nedz atvainojušies par piederību okupācijas režīma varas kodolam. Kolaborācijas tēma latviešu vēstures apziņā joprojām nav izrunāta, un, šķiet, tā īsti nav saprotams, ko ar to iesākt. Par to liecina kaut vai peripetijas ap VDK zinātniskās izpētes komisijas izveidi un darbību.   

Protams, bija arī cita sabiedrības daļa, kas, ārēji iztopot padomju režīmam, tomēr mēģināja uzturēt sevī neatkarīgu domu, zināmu suverenitāti un mēģināja to varai grūti tveramā veidā nodemonstrēt. Tomēr disidentu — precīzāk būtu viņus apzīmēt kā pretestībniekus —, kuri riskēja atklāti konfliktēt ar režīmu, nebija daudz. Arī viņi pēc valsts atjaunošanas ir pamatoti cienīti un respektēti kā aktīvi mūs nācijas sirdsapziņas uzturētāji okupācijas laikā.

Iepriekš aprakstītais palīdz labāk saprast, kādēļ Zilberta lieta daudziem arī šodien šķiet grūti vērtējama. Vardarbīga pretošanās okupācijas režīmam smacīgajā, bet principā mierīgajā stagnācijas periodā, kad lielākā daļa cilvēku bija iekārtojušies režīma noteiktajās struktūrās un darbojās pēc tā noteikumiem (arī ja liela daļa no tiem sevī uzturēja iekšēju distanci), tomēr "izkrīt no rāmjiem".

Līdzīgi acīmredzot domāja arī atjaunotās Latvijas prokuratūra un Augstākā tiesa, kas 2000. gadā Zilbertam atteica reabilitāciju. Tolaik tur vēl strādāja daudzi padomju režīma prokurori un tiesneši, kuri, domājams, uzskatīja, ka padomju likuma pārkāpums politisku iemeslu dēļ, lietojot vardarbību, ir jāvērtē tāpat kā demokrātiskas valsts likuma vardarbīgs pārkāpums (kas ir pilnīgi atšķirīgas lietas, jo demokrātijā par saviem politiskajiem mērķiem ikviens principā var cīnīties nevardarbīgā veidā). Tādējādi viņi, droši vien paši to nemaz neapzinoties, turpināja sargāt iepriekšminēto "mieru okupantu gaumē". Protams, Zilberta grupas vardarbīgā rīcība pret padomju varai lojāliem vai pat tuvu stāvošiem cilvēkiem (epizodēs, kurās netika apdraudēta to dzīvība un manta) režīma uztverē bija krimināla. Un tā to varēja uztvert arī sabiedrības daļa, kas vairāk vai mazāk bija saaugusi ar režīmu.

Vai šodien, ņemot vērā neapšaubāmi politiskos motīvus grupas rīcībā, kas vērsti pret okupācijas režīmu, būtu jādomā tāpat? To, ka motīvi bija politiski, pierāda kaut vai fakts, ka grupas dalībnieki tiesas procesā uzsvēra savas rīcības politisko motivāciju, zinot, ka sodu tāpēc tikai vēl vairāk pastiprinās. Jautājumu var uzdot vēl konkrētāk — vai mums šodien joprojām ar pietāti jāizturas pret bijušās okupācijas varas (uzspiesto!) likumību?

Interesanti, ko par to tiesībsargājošās iestādes teiktu tagad, pusotru gadu desmitu vēlāk, kura laikā mūsu vēstures priekšstati un vērtējumi ir evolucionējuši, daļēji atbrīvojoties no padomju varas veidotā uzslāņojuma.

Šādu fiziskās pretošanās gadījumu PSRS pastāvēšanas nākamajos 35 gados pēc mežabrāļu kustības beigām bija ļoti maz, tādēļ Zilberta grupa varētu būt diezgan unikāla. Katrā ziņā, domājot par latviešu tautas pretestību okupantiem, par pretestības vietu un lomu nācijas vēsturiskajā atmiņā, par dažādajiem slēptās un atklātās pretestības veidiem, arī savdabīgajai Zilberta grupai būtu jāieņem pienācīga vieta.

[1] LVA PA, 101. f., 43. apr., 75. l., 22., 26.—29. lapa

2 Automašīnas ar nosaukumu Žigulis (Жигули) ražoja Toljati autorūpnīca. Žigulis bija viens no izplatītākajiem vieglo automašīnu veidiem Padomju Savienībā 20. gs. 70.—80. gados

3 Uzrādīta tika elektriķa, nevis VDK darbinieka apliecība

4 Tagad 11. novembra krastmala

5 Aleksejs Kosigins (1904—1980), PSRS valsts un Komunistiskās partijas darbinieks, 1964.—1980. g. bija PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs un PSKP CK Politbiroja loceklis

6 Augusts Voss (1919—1994), LPSR valsts un Komunistiskās partijas darbinieks, 1966.—1984. g. bija LKP CK pirmais sekretārs

7 Par "kukuruzņikiem" (Кукурузник) PSRS pastāvēšanas laikā neoficiāli dēvēja nelielas biplāna tipa lidmašīnas, kuras parasti izmantoja lauksaimniecībā vai arī pasažieru pārvadāšanai salīdzinoši nelielā attālumā

Raksts tapis, izmantojot bijušās Valsts drošības komitejas arhīva 1978. gada krimināllietas nr. 88 materiālus, kas uzkrāti Latvijas Valsts arhīvā, žurnālu "Zvaigzne", "Liesma" un "Mājas Viesis" rakstus, kā arī Mārtiņa Zilberta stāstīto.

Par raksta autoriem:

Gints Zelmenis (1975) ir vēstures zinātņu doktors, strādā Latvijas Nacionālajā arhīvā. Latvijas PSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadošais viespētnieks. Vairāku arhīva dokumentu digitalizācijas projektu idejas autors un vadītājs: www.archiv.org.lv/astra/, www.archiv.org.lv/1983/, www.archiv.org.lv/velesanas1940/

Rudīte Kalpiņa (1966) ir vēstures zinātņu maģistre, redaktore un publiciste.