Ināra Egle: Atstāt? Neatstāt? Atstāt..

Piektdien, 4. janvārī, Preses nama ļaudīm vajadzēja izvēlēties turpmāko rīcību. To tipogrāfijas strādnieki un žurnālisti, klātesot parlamenta un valdības pārstāvjiem — Dainim Īvānam, Ilmāram Bišeram, Aloizam Vaznim un Kārlim Līcim —, apsprieda Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Iespējams, radioklausītājus, kas sekoja līdzi pasākuma pārraidei, neapmierināja Preses nama darbinieku neizlēmība un nespēja operatīvi noteikt turpmāko rīcību. Bet notikušais Preses namā ir tikai epizode daudz lielākā politiskajā spēlē. Šīs ķēdes apmērus šodien grūti noteikt, tāpat kā prognozēt katras nākamās dienas notikumus un paredzēt, kurš viedoklis būs izrādījies īstais.

Preses nama darbinieku kopsapulce beidzās ar vienošanos — ēku Balasta dambī atstāt ar cerību (ne visai pārliecinošu) — tajā kādreiz vēl atgriezties. Tas notika 4. janvārī pulksten četros pēcpusdienā, vēlreiz izejot pazemojošo personisko lietu caurskati un uz "melno berešu" darbagalda noliekot savas caurlaides.

Sapulcē par nama atstāšanu izteicās gan valdības pārstāvji, nespēdami garantēt strādnieku un žurnālistu neaizskaramību, gan arī LR Augstākās Padomes deputāts Vladlens Dozorcevs, kuru atbalstīja daudzi klātesošie, kā galveno uzsverot nepieciešamību rūpēties par cilvēku drošību.

Vai republikā tiešām nav spēka, kas varētu pretoties "melnajām beretēm"? Ir. Bet tad nav izbēgama asinsizliešana, kas nav pieņemama ne tikai humānu apsvērumu dēļ. Aivars Borovkovs (Juristu biedrība,  žurnāls "Liesma") atgādināja, kā izveidota "melno berešu" apvienība. Tas bija 1978. gadā Maskavā ar nolūku radīt operatīvas reakcijas vienību — fiziski un psiholoģiski labi sagatavotus cilvēkus, kas cīnītos ar masu nekārtībām. Kā sacīja Aloizs Vaznis, mēģinājumi izprovocēt masu nekārtības sākušies jau decembrī ar sprādzienu sēriju. Notikumu Preses namā var uzskatīt par nākamo provokāciju, kuras izdošanās gadījumā būtu radīti priekšnoteikumi prezidenta pārvaldes ieviešanai. Tāpēc nepretošanās politika šobrīd ir jānovērtē. To, ka "melnajām beretēm" ir centra aizmugure, apliecina arī no PSRS Iekšlietu ministrijas saņemtais brīdinājums. Mūsu Iekšlietu ministrijas rīcībā esošo apakšvienību puiši šobrīd nebaidās zaudēt dzīvību iespējamās sadursmes apstākļos, taču politiski svarīgi ir no tās izvairīties. Aloizs Vaznis: "Mūsu spēks ir mūsu nosvērtībā, pārliecībā un spējā nepakļauties provokācijām."

Preses nama darbinieki sapulcē runāja par izvēlētās rīcības politiskajiem un arī praktiskajiem aspektiem.

Alfrēds Rubiks šajās dienās esot ir kā atmaidzis, bet intervijā raidstacijai "Brīvība" pat paziņojis, ka Preses namā nekas tāds nenotiekot, vienīgi sakarā ar to, ka izdevniecība nav noslēgusi nepieciešamos līgumus, namā pastiprināta caurlaižu sistēma. Tas tomēr nepasargā kompartijas līderi no klātesošo bardzības.

J. Rukšāns: — Augstākajai Padomei vajadzētu pieņemt likumu, kas paredz bargu sodu tam, kas sadarbosies ar okupācijas varas iestādēm, kā arī par kompartijas pasludināšanu ārpus likuma.

E. Rutkovskis: — Strādnieku solidaritāte var kļūt neizmērojama, kā to ir pierādījusi Polija, Austrumeiropas valstis. Bet par mūsu nabadzību šodien ir atbildīga tieši komunistiskā partija.

A. Cīrulis: — Tie, kas sanāca interfrontes mītiņā, kliedza, ka viņi ar savām biedranaudām esot cēluši Preses namu. Šiem cilvēkiem vajag izskaidrot, ka viņi runā lielas muļķības, jo Preses nams ir devis 120 miljonus lielu peļņu, kas visa ir nonākusi kompartijas rīcībā.

Ir cilvēki, kurus neatstāj nojausma, ka tas tiešām ir X stundas sākums, un nav teikts, ka Preses nama sagrābšanai nesekos Augstākās Padomes, Ministru Padomes u. c. ēkas. Vai arī to darbinieki tik mierīgi pametīs savas darbavietas? Arī attiecībā uz Preses nama pamešanu izskanēja pretargumenti.

V. Krustiņš: — Tas ir mūsu nams, un atstāt to būtu politiski aplami.

D. Caune: — Vrubļevska emisāri par 1500 rubļiem mēnesī varēs sarunāt puišus, kas drukās "Novosti Rigi" un līdzīgus izdevumus.

M. Zīle: — Atstājot Preses namu, mēs nez vai liksim ciest tiem, kas to ir ieņēmuši, jo skaidri zināms, ka ir iestādes, kas tūlīt nāktu mūsu vietā. Mēs nedrīkstam aizmirst arī lasītāju intereses. Nedomāsim, ka viņi tā mūžīgi cietīs. Nespēju iztēloties, kā mēs varam aiziet no Preses nama, kurā paliek drukāšanai sagatavoti divi žurnāli un trīs pielikumi. Tas nav tik vienkārši.

Kaut arī Preses nama atstāšanai ir tikai pagaidu raksturs, vairākkārt tika izteiktas šaubas, vai mēs kā vienots — tipogrāfijas un visu redakciju žurnālistu — kolektīvs tur vairs atgriezīsimies.

Ināra Egle «Latvijas Jaunatne», 1991. gada 9. janvāris, Nr. 2