Jānis Vanags: Ziemassvētku sprediķis
“Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība. Jo Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē, nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta.” (Jņ 3:16-17)
Jēzus Kristus mīļotie, es sveicu Jūs Kristus dzimšanas svētkos! Visiem ļaudīm, bet īpaši viņa draudzei Ziemsvētki ir visskaistākie svētki gadā! Kādēļ tā? Viena no svarīgākajām prasmēm ir pamanīt Dieva pieskārienus savā ikdienā. Tie var būt pavisam parasti notikumi, kuriem uzreiz nepiešķiram reliģisku nozīmi, taču tos var pazīt pēc dzīvības “smaržas”. Jēzus teica – es nācu, lai jums būtu dzīvība un būtu pārpilnībā. Pamanot mirkļus, kuri iedvesmo, ceļ, dod spēku un vairo dzīvību, varam zināt – lūk, manai dzīvei, manai ikdienai pieskārās Dievs.
Ziemsvētki ir skaisti ar to, ka visapkārt ir tik daudz lietu un notikumu, kuros dvēselei pieskaras Dievs. Mirdzošas eglītes, piparkūku smarža gaisā Gluži vai debesis lāso no augšienes priecīgās priekšnojautās. Gods dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts! Cik skaistas ir Ziemsvētku dziesmas! Es skaistu rozīt’ zinu, Jūs bērniņi nāciet, Klusa nakts, svēta nakts… Tās nevar sajaukt ne ar ko citu.
Tomēr šogad Ziemsvētku brīnumu es visvairāk sajutu senā balādē par Skārboro gadatirgu. Dziesmā par nepiepildītu mīlestību. Daudzi to droši vien atceras Saimona un Garfunkela izpildījumā: “Are you going to Scarborough fair?” Skaisti, taču viņi ir ļoti saīsinājuši vārdus. Īstenībā balāde ir daudz garāka un ar dziļāku jēgu.
Puisis liek sacīt meitenei: lai viņa bez adatas uzšuj man kreklu bez vīlēm. Lai viņa to izmazgā sausā akā, kur nekad nav bijis ūdens, nedz lijis lietus. Lai viņa to izžāvē krūmā, kāds nav ziedējis kopš Ādama radīšanas – tad viņa būs mana patiesā mīlestība.
Meitene atbild: lai viņš atrod tīrumu starp jūras ūdeni un krasta smiltīm. Lai viņš to uzar ar jēriņa ragu. Lai apsēj to visu ar vienu graudu. Lai nopļauj ar sirpi, kas taisīts no ādas, un sasien ar virvi, kas vīta no viršiem. Tad lai nāk pēc sava krekla. Tad viņš būs mana patiesā mīlestība.
“Ai, saki man, ka tu vismaz mēģināsi, jo citādi tu nekad nebūsi mana patiesā mīlestība.”
Ja viņiem jautātu, kādēļ viņi prasa no otra neiespējamas lietas, viņi atbildētu – man taču kaut kā ir jāzina, vai es esmu viņa (vai viņas) patiesā mīlestība! Ak, jaunieši… Katrs cilvēks ar dzīves pieredzi zina, ka nereālas gaidas nes vilšanos. Prasīt pierādīt mīlestību ar varoņdarbiem ir savtīgi un cietsirdīgi. Nekļūt viņiem par ģimeni. Nav brīnums, ka dziesmā par mīlestību dziedāts kā atmiņās par kaut ko pagātnē. Būtu brīnums, ja viņiem šādi kaut kas izdotos.
Tad kādēļ šī dziesma mani uzrunāja Kristus dzimšanas svētkos? Tādēļ, ka Dievs paveica patiešām neiespējamas lietas. Salīdzinot ar tām, krekls bez adatas vai sirpis no ādas ir nieks. Cilvēkiem tas būtu neiespējami, bet ne Dievam. Visuma Radītājs pats cēlās no troņa, ienāca pasaulē, piedzima no jaunavas, atklāja cilvēkiem Dieva patieso Tēva sirdi, nodzīvoja mūsu vietā nevainojami svētu dzīvi, uzvarēja mūžseno ienaidnieku, augšāmcēlās no kapa un atprasīja nāvei mūsu dzīvības. Ar divpadsmit vienkāršiem vīriem viņš iesāka izcilāko kultūru pasaules vēsturē.
Ja mēs jautātu, kādēļ Tu, Kungs, to visu darīji, viņš varētu atbildēt: “Tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tas ir īsts Ziemsvētku brīnums. Ielūkosimies sevī, kad Dievs saka: “Es to darīju tādēļ, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība. Lai TU zinātu, ka esi mana patiesā mīlestība.” Kā tas liek man justies? Kas manī notiek, to dzirdot? Kādi tad man ir Ziemsvētki, Kristus dzimšanas svētki?
Deus Dixit. Dievs ir runājis. Tagad “bumba” ir mūsu laukuma pusē. Kā viņam atsauksimies? Vai mums ar viņu izdosies? Vai būsim viņam ģimene? Vai esam viņa bērni? Ziemsvēki pirmkārt un galvenokārt ir ģimenes svētki tieši šajā nozīmē. Dieva ģimenes nozīmē. Kas priekš tā ir vajadzīgs?
Evaņģēlijā teikts: “Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Ikviens, kas viņam tic… Droši vien kāds nodomās, ka tas ir uzaicinājums būt naivam. Ticību bieži jauc ar lētticību un saka – ja esi ticīgs, tad tev nav kritiskās domāšanas. Tu nelieto prātu, tādēļ esi gatavs jebkam noticēt. Nekas nav tālāk no tās ticibas, par kādu runā Jēzus un viņa draudze.
Ticība, par kādu viņš runā, atrodas prāta apgabalam nevis tuvajā bet tālajā malā. Tur kur prāts savu jau ir padarījis. Tas ir rūpīgi pētījis un vērtējis, bet tad nāk tas Deus Dixit, jeb Dievs teica brīdis - kāds paziņojums, kāda atklāsme, kuru es nevaru pārbaudīt ne ar prātu, ne pētniecību, bet ir jāpieņem lēmums, vai es tam ticu.
Tas ir tāpat, kā ar kādu sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Jūs esat viņu redzējuši televīzijā, dzirdējuši radio, varbūt lasījuši kādas intervijas un biogrāfijas aprakstus. Jums ir zināšanu apjoms, kas dod pamatu kaut ko par viņu spriest. Taču tad viņš tieši jums pasaka par sevi kaut ko tādu, ko jūs nevarat nedz pārbaudīt ārējos avotos, nedz ar prātu izprātot. Viņpus tā visa, viņš jums atklāj sevi pats. Vai es viņam ticēšu? Arī ārpus reliģijas lauka cilvēkam tādus lēmumus nākas pieņemt ikdienā.
Droši vien mums reizēm iet tāpat kā slimā zēna tēvam no Marka evaņģēlija, kurš vērsās pie Jēzus: “Ja tu ko spēj, iežēlojies par mums!” Jēzus sacīja: “Ja spēj? Kas tic, tam viss ir iespējams.” Tūlīt bērna tēvs iekliedzās: “Es ticu! Palīdzi manai neticībai!”
Es ticu, palīdzi manai neticībai… Kas palīdzēs izšķirties un ieticēt? Meklēsim un salīdzināsim. Kad Jēzus saka – “Es nācu, lai neviens, kas man tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” – vai no viņa tas izklausās ticami? Vai tas saskan ar liecībām par viņu, kuras es varu atrast laikabiedru liecībās? Seno tekstu pētniecība ir nopietna zinātne. Kā tas saskan ar to, ko es par viņu zinu, varu noskaidrot, secināt, ja lietoju nevis aizspriedumus, bet prātu un sirdi? Meklējot, lasot, pārdomājot, kontemplējot jeb vērojot viņu lūgšanas apcerē. Lēmums atrodas prāta apgabalam tālajā, ne tuvajā malā. Lai gan – vienkāršie gani uz to tiešām nereti atrod īsāku ceļu nekā gudrie.
Deus Dixit. Ziemsvētkos Dievs runā Kristus dzimšanā: “Es to darīju, lai jūs zinātu, ka esat mana patiesā mīlestība.” Tagad vārds mums.
Nenobīsimies, ka Dieva darbiem tagad jāliek pretī kaut kas līdzvērtīgs. Lūk, Caķejs – mazais, blēdīgais vīriņš, kurš gribēja redzēt Jēzu. Viņā nebija nekā varonīga. Varbūt vienkārši ziņkārības dzīts, viņš uzkāpa kokā. Tik vien. Taču ar šo mazo dirkstelīti pietika. Jēzus apstājās pie viņa, runāja ar viņu, nāca viņa namā un pilnīgi izmainīja viņa dzīvi.
Mīlestības pierādījumu nasta guļ uz viņa, caur ko mums miers nāk. Viņš pats to uzņēmās mūsu labad. Esi sveicināts, Miera Ķēniņ, mans Kungs un mans Dievs!
No pirmās dzirkstelītes, ja to tīši neapslāpējam, bet glabājam un uzpūšam, iedegas interese, meklējumi, satikšanās, iepazīšana un ticība.
Viena no dziļākajām ticības formām ir pateicība. Tā nozīmē, ka esmu ne tikai kaut ko sapratis un piekrītu, bet arī augstu vērtēju un atbilstoši rīkojos. Tādu ticību mūsos vēlas izraisīt un redzēt Dievs. Ja esmu ieticējis tam, ko Dievs runā Kristus dzimšanā – kā es varu pateikties? Ko es varu darīt?
Pieminēsim, ka arī Ukrainā cilvēki gaida un svin Ziemsvētkus. Ļoti, ļoti dauziem nav to ārējo dzīvību dodošo pieskārienu, kuri ir visapkārt mums. Nav gaismiņu, eglīšu, svecīšu, piparkūku un karstvīna, kas Ziemsvētkus dara tik krāšņus. Daudziem nav māju un nav vairs pat ģimenes. Taču Kristus arī priekš viņiem ir dzimis – kā dziesmā dzied – “dzestrumā, pie aukstās ziemas saules”, toties skaudri patiesi un būtiski. Neviens negaida Glābēju vairāk, kā viņi. Mēs, kas Ziemsvētkos bagātīgi saņemam dzīvinošos Dieva pieskārienus, varam tos padot tālāk viņiem.
Tādēļ līdz 6. janvārim, kad mums noslēdzas, bet lielākajai daļai ukraiņu sākas Ziemsvētku laiks, ziedosim siltu apģērbu, pārtiku, Ziemsvētku gardumus, siltas drēbes un citas noderīgas lietas. Ziedosim līdzekļus strāvas ģeneratoriem un visam, kas vēl vajadzīgs. Lai iemirdzas gaisma tumsībā. Lai no jauna iedegas spuldzes kādā dzemdību namā. Lai siltums ieplūst vēl kādā ģimenē. Ziedosim dāsni un ar prieku kā tādi, kas ir ieticējuši, ka Kristus par mums ir dzimis, lai mēs zinātu, ka esam Dieva patiesā mīlestība.
Mūsu Kunga dzimšanas svētkos es novēlu mums laimīgas ilgas redzēt Jēzu. Tā lūkoties, lai viņš pienāk tuvu, ienāk mūsu mājās un sirdīs. Neprasot neiespējamo, lai viņš pats dara sevi par mūsu patieso mīlestību! Svētītus, dzīvības un mīlestības pilnus Ziemsvētkus!
Āmen!
