Arhibīskapa Jāņa Vanaga Ziemassvētku sprediķis
Ziemsvētki – priecīgie, skaistie un latviskie
Priecīgi ziemassvētki klāt!
Prieka zvans sāk gaisu tricināt.
Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis -
Priecājies, priecājies, draudze!
Mīļās un pazīstamās ziemsvētku dziesmas! Ziemsvētki vispirms saistās ar prieku. “Priecīgus Ziemsvētkus!”, mēs sakām draugiem un pat svešiem cilvēkiem.
Mīļie gani, sakiet mums,
Kas šī prieka nosēpums?
Izrādās, ka priekam ir noslēpums! Noslēpumus vienmēr gribas izdibināt. Pavedienu var dot eglīte, ko greznojam baznīcās pilsētu laukumos un savās istabās. Mēs saliekam tajās gaismiņas, lai skaisti mirdz klusajā, svētajā naktī. Liesmiņās mirdzošai eglītei ir iespaidīgs pirmtēls Bībelē. Iedams pa tuksnesi, Mozus ierauga ērkšķu krūmu, kas deg, bet nesadeg. Tas viņu pārsteidz. Mozus zina, ka malka deg un sadeg. Katra degviela sadeg. Šis krūms nesadeg. Kas tas ir? Tā ir zīme. Ko tā var pateikt mums?
Ja kāds jautātu: “Kas ir Dievs”, ko jūs teiktu? Visparastākā atbilde būtu – Dievs ir augstākā būtne. Priecīgi no tā nekļūst. Dievs ir kaut kur augstu, līdz kurienei ir tāls un grūts ceļš. Antīkajā pasaulē domāja, ka tas ir aiz mākoņiem Olimpa kalnā. Pirmie padomju kosmonauti lūkoja pēc Dieva kosmosā un ziņoja, ka neesot viņu redzējuši. Zondes ar informāciju par zemi un cilvēkiem ceļo ārpus Saules sistēmas robežām, bet nav ziņu ka tās būtu sasniegušas Dievu. Tad varbūt Dieva nemaz nav?
Tas var dot atvieglojuma sajūtu. Katra būtne pasaulē ieņem savu vietu barības ķēdē. Ja Dievs ir Augstākā būtne, tad mums ir maz izredžu tādā konkurencē. Franču filozofs Žans Pols Sartrs sprieda: “Ja Dievs ir, tad es neesmu brīvs. Bet es esmu brīvs, tātad Dieva nav.” Var iebilst, ka nez cik nu cilvēks ir brīvs kaut vai no savām tieksmēm, kas pašam nepatīk. Taču galvenā Sartra kļūda ir tā, ka viņš nav kā Mozus ievērojis, ka ērkšķu krūms nesadeg. Dievam nevajag degvielas. Dievs nav no pasaules. Viņš nav “augstākā būtne” barības ķēdē. Viņš vispār nav būtne. Dievs ir pats esmes akts, tās avots, kurā mēs visi dzīvojam, rosāmies un esam. Lai uz to norādītu, baznīcā svin Ziemsvētku oktāvu, jeb astoņas dienas. Septiņas nedēļas dienas ir no pasaules. Astoņas norāda uz pārpasaulīgo.
Dievam no pasaules neko nevajag. Dievam neko nevajag no tevis. Tu vari paturēt savu brīvību, viņš negrib tev to atņemt. Ja nu vienīgi tu pats atzīsi, ka uzticēt savu brīvību Dievam ir labākais lēmums, labākais dzīves scenārijs un pats viņam to piedāvāsi, tad viņš savā bezcēloņa laipnībā to pieņems. Taču, ja Dievs nav no pasaules un viņu neaizsniegs pat vistālākā kosmosa zonde, tad viņu nesasniegs arī ceļa gājējs, meklētājs. Neizklausās priecīgi. Dievam neko no manis nevajag? Tas drīzāk uzvēdī skumjas. Kas ir prieka noslēpums?
Kristus mīļotie, ļoti labi, ka Dievam no mums neko nevajag! Priecāsimies un līksmosim par to! Tas nozīmē, ka viņš negrib ar mums manipulēt. Viņam no tā nav nekāda labuma. Dievs mīl nesavtīgi. No tīras mīlestības nāca Ziemsvētki. Dievs Betlēmē piedzima kā cilvēks, lai tuvotos un sevi mums dāvinātu. Dievs nav sniegota virsotne aiz mākoņiem, kura jāsasniedz ar pūlēm un briesmām. Dievs ir helikoptera pilots, kurš meklē vietu, kur nolaisties tavā dvēselē un tavā dzīvē. Viņš jau ir tepat. To Ziemsvētkos jūtam ar katru šūnu. Prieka noslēpums ir Dieva tuvošanās. Ja esi kristīts, tad nosēšanās laukums ir jau izveidots. Tad tikai vajag to attīrīt no lūžņiem un drazām, lai Dievs varētu piezemēties.
Mūsu senči rīkoja mēslu talkas. Viņi no pieredzes zināja, ka kopīgiem spēkiem ir vieglāk dabūt mēslu čupas no kūts laukā. Tā arī mēs ziemsvētku vakarā sanākam kopā, lai lai attīrītu dvēseles un sagatavotu vietu Kristum, cits citu atbalstot ar dziesmām un lūgšanām. Kopīga lūgšana un dziesma ļoti palīdz. Baznīca ir tur, kur Dieva ļaudis cits citam palīdz turēt sirdi tīru Dievam. Ja sirds ir tīra Dievam, tajā ienāk debesu prieks. Baznīca ir prieka vieta.
Ziemsvētki ir ļoti, ļoti skaisti. Lai to izceltu, mēs rotājam ielas un mājas, iededzam eglītes. Mani pie Kristus vispirms aizveda skaistums. Baznīca parasti ir skaistākā celtne pilsētā vai ciemā. Mani piesaistīja baznīcā tapusī mūzika un mākslas darbi. Dievkalpojuma liturģija kā pieskāriens no debesīm vairoja manī dzīvību. Taču visvairāk valdzināja Kristus personība un viņa Labā vēsts. Pamazām atklāju, ka tā šajā zemē caurstrāvo visu – kultūru, dzīves uztveri, attiecības un tikumus. Un ļāvos skaistajai Kristus vēstij, lai tā mani veido. Necilam ērkšķu krūmam, uz kuru ceļinieks pat nepaskatās, Dieva klātbūtne lika skaisti iemirdzēties pārpasaulīgās liesmās. Parastas, adatainas eglītes Ziemsvētkos iedegas, aicinot pamanīt brīnumu un doties tuvāk. Lai tevī, parastā cilvēkā, skaisti iemirdzas debešķīga gaisma.
Ziemsvētku tirdziņš Doma laukumā ir ierindots starp skaistākajiem Eiropā. Krāšņie skuju vārti, krāsainie tirgotavu jumti, gardās smaržas gaisā, ziemsvētku dziesmas, mirdzošā egle un fonā majestātiskais Doms. Cilvēki sarunājas, fotografējas, mielojas un acīmredzami izbauda skaisto vidi. Pilnīga Ziemsvēku ainava. Kristus dzimšana nāk ar skaistumu. Arī tā ir Dieva tīrās mīlestības izpausme. Droši vien būtu citādi, ja tā uzreiz nāktu, piemēram, ar to, kas ir patiess. Daudzi tūlīt saspurotos: “Es pats zināšu, kas ir patiess. Tev ir sava patiesība, man sava.” Vēl grūtāk, ja Dieva piedzimšana nāktu ar to, kas labs: “Vai tu saki, ka es esmu slikts? Kas tu tāds, lai man teiktu, ka es daru nepareizi?!”
Skaistums veido saudzīgi un neko nepārmezdams. Skaistums nevienu neapdraud. Tas izgaismo, bet nesadedzina. Ziemsvētki neko nepavēl un neko neaizliedz. Tie dāvina – bez nopelna, bez nosacījumiem vai manipulācijām. Tie nav vardarbīgi. Tie izlej savu skaistumu pār labiem un ļauniem, pār taisniem un netaisniem. Kādu tas savaldzinās. Kāds atsauksies un pievērsīsies skaistuma avotam, lai tuvāk to aplūkotu. Mēģinot attīrīt skatu, viņš nonāks arī pie tā, kas ir patiess un labs. Skaistums spēj dauz vairāk nekā likt kavēties Ziemsvētku tirdziņā. Kad Mozus tuvojās skaisti liesmojošajam krūmam, Dievs viņu apturēja, nosauca vārdā un sūtīja izvest tautu no verdzības. Līdz tam Mozus vienkārši dzina aitu baru pāri tuksnesim. Tālāk viņš devās kā vadonis, kas izraudzīts, lai izvestu savu tautu no verdzības uz apsolīto zemi. Viņa vārds uz mūžiem ir ierakstīts cilvēces vēsturē.
Betlēmes laukos gani dzirdēja eņģeļu dziesmu: “Gods Dievam augstībā un miers virs zemes cilvēkiem, uz ko Dievam labs prāts.” Otrā gadsimta Baznīcas skolotājs Lionas Irenējs izteica pārsteidzošu atziņu: “Dieva gods ir pilnīgi dzīvs cilvēks.” Mēs kļūstam pilnīgi dzīvi, kad Kristus skaistums mūs apstādina, sauc vārdā, izredz un sūta ar uzdevumu pasaulē. Tā ir Ziemsvētku dāvinātā iespēja, kas dzīvi dara pilnīgu un nāvi – jēgpilnu.
Visbeidzot, Ziemsvētki ir latviski. Patiešām! Gadu no gada esmu gaidījis, vai beidzot nemitēsimies mocīt un mežģīt latviešu valodu ar runām par kristīgajiem ziemsvētkiem un latviskajiem ziemsvētkiem. Vai meklējat latviskos ziemsvētkus? Lūk, te tie ir – tepat, Rīgas Domā! Tā tos svinēja mūsu vecvecāki, vec-vec-vecāki, un cik tālu jūs vien spējat izsekot saviem radurakstiem. Latviskāku Ziemsvētku par šiem nekur nav. Latviskuma saknes sniedzas dziļi Kristus dzimšanas notikumā un ir uzņēmušas sevī to, kas tajā skaists, patiess un labs. Sviniet, baudiet un neraizējieties! Klausieties Dieva balsi, lai jūsu vārdi uz mūžiem ir ierakstīti dzīvības grāmatā!
