Latvijas Republikai 100 ! Jāņa Vanaga uzruna

Vērienīgi un skaisti Rīgā un citās Latvijas valsts vietās tika atzīmēta valsts dibināšanas 100.dzimšanas diena. Ar gandarījumu var atzīt, ka uz dienu ir pieklusušas ķildas, savstarpēji apvainojumi un kritika, ka #viss_slikti.

Latvijas valsts simtgades grafisko zīmi veido uzraksts “Latvija”, valsts karogs un cipars “100” ar integrētu bezgalības simbolu – nepārtrauktu jaunradīšanas ciklu (emblēmas autoru pagaidām nezinām).

Svētku rīts 9.oo sākās ar Dievkalpojumu Doma baznīcā - kā allaž Jānis Vanags savos 18.novembra sprediķos demonstrē valstisku domāšanu un saliek ļoti daudzus akcentus, par kuriem der padomāt ne tikai tiem, kuri pie valdīšanas.  Ceram pievienot Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai veltītā ekumēniskā dievkalpojuma saiti.

11.oo - LR Saeimas svinīgā sēde. Ināras Mūrnieces runa (ceram pievienot tekstu). 

Saeimas spīkere aicināja politiskās partijas ar lielāku atbildību izturēties pret priekšvēlēšanu solījumiem, uzsverot, ka partijām uz vēlēšanām jāizvirza tādi kandidāti, kas bauda iedzīvotāju cieņu. No Saeimas tribīnes Mūrniece pateicās ikvienam, kas strādā Latvijas labā. Amatpersona ļoti bieži lieto izteiksmes formu - es gribētu, es vēlētos. Arī šoreiz tas neizpaliek:

“Šajā svētku reizē es vēlos pateikties ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš palīdzējis mūsu valstī sagaidīt 99-to dzimšanas dienu, skaistākai, drošākai, labākai, bagātākai – visiem Latvijas patriotiem, latviešiem un cittautiešiem, paldies visiem, kas ir ārpus Latvijas, bet ar Latviju sirdī, paldies skolotājiem, ārstiem, ierēdņiem, uzņēmējiem, zemniekiem, ikvienam, kurš labi dara savu darbu,” sacīja Mūrniece. Pēc šāda runas sākuma gribas mudināt-  ja ir tāda vēlme, nu saņemies un pasaki taču beidzot.

14.oo ilgi gaidītā un plaši reklamētā karaspēka parāde no 11.novembra Krastmalas - kopā ar Latvijas karavīriem, zemessargiem, jaunsargiem, glābējiem un policistiem parādē piedalījās arī NATO valstu sabiedroto kaujas vienības. Vareni un jaudīgi, lai gan vienlaikus jāatzīmē, kā ieroču žvadzināšana un dižošanās ar spējām šaut un nīdēt vairāk piestāv padomju tradīciju glabātājiem, Ziemeļkorejai un vēl kādām kareivīgām valstiņām, kuras vēlas sevi pieteikt ar baisu tēlu. Joprojām nav dižošanās ar ārstiem, zinātniekiem, skolotājiem un citu krietnu darbu veicējiem.

Parādi apmeklēja  daudzi goda viesi, tostarp Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida, Somijas prezidents Sauli Nīniste, Islandes prezidents Gudni Jouhannessons, Norvēģijas bruņoto spēku komandieris admirālis Haukons Brūns-Hansens, ASV spēku Eiropā komandiera vietnieks ģenerālleitnants Stefans Tvītijs, Mičiganas pavalsts Nacionālās gvardes komandieris ģenerālmajors Gregorijs Vadnais un Baltijas Aizsardzības koledžas komandants ģenerālmajors Andis Dilāns.

Lielu neizpratni, bet Lietuvā pat sašutumu izraisīja ziņa, ka Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite uz Latviju nav devusies, jo radusies kāda ķibele ar Lietuvas gaisa spēku militāro lidaparātu. Izskan virkne neizpratnes pilnu jautājumu, vai tiešām, gatavojot sev vietu turpmākā politiskā karjerā, kareivīgā dāma spēj sevi reprezentēt tikai militārā lidmašīnā. nespējot noreaģēt un doties uz netālo Rīgu ar automašīnu, kas aizņemtu nepilnas 2.5- 3 stundas vai, piemēram, ar AirBaltic lidmašīnu, kuras regulārajā reisā prezidentei vienmēr atrastos vieta. Lietuviešu sociālie tīkli izreikuši bargu kritiku prezidentei par šo nedraudzīgo soli.

Jāatgādina, ka Gribauskaite neaizlidoja arī uz Igauniju, atrunājoties ar sliktiem laika apstākļiem. Savukārt, igauņu ministru kabinets, atrodoties dziļā politiskā diskusijā par valdības darbu, spēja vienoties kopīgai Latvijas himnas nodziedāšanai pie vēstniecības ēkas Tallinā. Igaunijā Latvijas simtgade tiek atzīmēta ļoti pamanāmi.

Latvijas Republikai 100. 

• Svētku ekumēniskais Dievkalpojums no Doma baznīcas,
• Saeimas svinīgā sēde, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa,
• ​Militārā parāde Daugavmalā,
• Valsts augstāko apbalvojumu pasniegšana Prezidenta pilī,
• Svinīgs pasākums Nacionālajā teātrī.

Tradicionāli, pēc svētkiem ar paliekošu nozīmi ir vēstījums, ko dod Latvijai Jānis Vanags, kura runu publicējam pilnībā:

Kas es esmu, lai piedzīvotu simtgadi?

Tanī dienā Jēzus teica: “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.”  (Jņ 12:28-32)

Tas ir noticis. Tā stunda ir situsi Mēs gaidījām Latvijas simtgadi, domājām par to, gatavojāmies un posām svētkus. Nu tā ir pienākusi. Jēzus reiz teica saviem mācekļiem:

“Laimīgas tās acis, kas redz, ko jūs redzat. Es jums saku: daudzi pravieši un ķēniņi ir vēlējušies redzēt, ko jūs redzat, bet tie neredzēja, tie ilgojās dzirdēt, ko jūs dzirdat, bet tie nedzirdēja.” (Lk 10:23-24)

To varētu teikt arī par mums. Daudzi jo dauzi brīvības cīnītāji un Latvijas valstiskumu cēlāji un noturētāji būtu gribējuši redzēt Latvijas simtgadi.  Gan leģendāras personības kā Oskars Kalpaks, Zīgfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Gunārs Astra, gan mazāk zināmi varoņi kā Paulis Zolts, Jēkabs Klaviers, Konstantīns Čakste, Juris Ziemelis, gan pavisam parasti cilvēki, kuri ar savu panesību un izturību kalpoja par javu, kas šos varoņu akmeņus satur kopā brīvas un lepnas valsts celtnē. Visi viņi būtu sapņojuši redzēt Latvijas simtgadi, bet neredzēja. Taču to piedzīvojam un savām acīm skatām mēs. Kā tas liek justies?

Es teiktu, ka mums ir visi iemesli justies priviliģētiem un līdz sirds trīsām izredzētiem. Kas es tāds esmu, ka drīkstu skatīt Latvijas simtgadi? Tas nav retorisks jautājums, bet pavisam īsts – kas es esmu neatkarīgajā Latvijā un kāda ir mana misija? Jo izredzētība nav laimests vai dāvana, bet aicinājums un uzdevums.

Par to domājot, mani iedvesmoja kāds interneta resurss. Portālā “Diena” ir tāda aizraujoša sadaļa “Latvijai vajag”. Dažādi cilvēki tur dalās ar domām, kas Latvijai simtgadē vajadzīgs. Virsraksti ir visdažādākie – sākot no smagsvara lietām kā ceļi, orgāni pārstādīšanai, absolventi, zemessargi un kāzas, un beidzot ar spēlēšanos un skaistiem niekiem. Palasoties tiešām saproti, cik daudzpusīga ir mūsu dzīve un no cik dažādām lietām tā sastāv. Katrai no tām ir sava vieta un vērtība. Kas varētu būt saistviela, tā java, kas visas satur kopā tādā dzīves celtnē, kas uztur, sargā un ceļ brīvu un laimīgu Latviju?

Te arī es gribētu kaut ko pievienot sadaļai “Latvijai vajag”. Latvijai vajag kristīgas vērtības. Es saprotu, ka tas no manas puses ir kā ar pirkstu acī.  Zinu, ka “kristīgas vērtības” ir piesauktas tik bieži, ka skan kā novalkāta frāze bez satura. Tas ir tādēļ, ka ļoti reti kāds ir mēģinājis iedziļināties, kas tad ir tās kristīgās vērtības. Ja kristieši ar to saprot tikai protestus pret kādiem minoritāšu pasākumiem, tas ir tikpat bēdīgi kā tad, kad intelektuāļi vīpsnā par tikumisko audzināšanu un to izprot tikai kā nestāstīšanu bērniem par seksu. Gan tikumība, gan kristīgas vērtības ir daudz vairāk par to.  

Praktizēt kristīgas vērtības nozīmē dzīves izaicinājumiem un uzdevumiem izvēlēties tādu pieeju, kādu savā dzīvē lietoja Kristus. Dzīvot saskaņā ar kristīgajām vērtībām nozīmē savas dienišķās izvēles izdarīt ar to pašu nolūku, kāda bija Kristum. Un, to darot, būt gatavam – jo tas var izrādīties neizbēgami – pieņemt tās pašas sekas, kādas piedzīvoja viņš. Kā tas notika Gunāram Astram un Lidija Doroņinai – Lasmanei. To mācīties un to mācīt nozīmē tikumisku augšanu un audzināšanu. Tā var būt stipra saistviela katrai dzīves celtnei.

Kāda ir Kristus pieeja Latvijai? Noteikti tāda pati, kāda bija viņa pieeja pasaulei. Viņš labi saskatīja pasaules trūkumus – jo viņš nāca pasauli no tās pašposta glābt. Bet viņš nāca glābt, nevis izmest mēslainē. Viņš nāca tādēļ, ka redzēja pasaules vērtību un potenciālu. Viņš saskatīja pasaulē Dieva dāvanu, kurā Radītājs pasniedz pats sevi cilvēkiem un visai dzīvībai.

Dzīvot ar Kristus pieeju nozīmē cauri visiem trūkumiem redzēt Latviju kā dāvanu kurā Dievs sevi pasniedz tieši latviešiem un Latvijas tautai. Tieši mums domātu dāvanu, kurā viņš pats ar mums darbojas, lai tieši šeit mēs varētu piepildīt savu unikālo patību un aicinājumu. Kristus pieeja Latvijai būtu apieties ar to kā ar kaut ko, kas ir patiešām nozīmīgs un dārgs. Kristus atdeva dzīvību par pasauli. Varoņi atdeva dzīvību un dzīvi par Latviju. Bet kas es tāds esmu, ka drīkstu pieredzēt Latvijas simtgadi! Ko varu darīt es?

Visupirms Latvijai vajag, lai mēs redzam tās vērtību, atzīstam tās labumu un svinam tās uzvaras. Es saprotu, Latvijai vajag arī kritisku analīzi, mediju uzraudzību, rūgtu patiesību un tā tālāk. Dzīves celtne sastāv no dažādiem akmeņiem. Taču lasīt rubriku “Latvijai vajag” ir aizraujoši tādēļ, ka tie nav tikai stāsti par to, kā visa mums nav un ko mums vēl vajag. Tie ir stāsti par to, kas mums jau ir. Pat zem gluži vieglprātīgiem virsrakstiem ir vēstījumi par radošiem cilvēkiem, kas ir piepildījuši savu vīziju un par sava sapņa tiesu ir darījuši Latviju skaistāku, dzīvāku, bagātāku un mīļāku.

Varbūt mēs neaptveram, cik ļoti paši sev kaitējam, pārliecinādami sevi un citus par to, ka viss ir slikti un ka “es ienīstu šo neizdevušos valsti”. Frīdrihs Nīče ir teicis, ka, lai kādu pa īstam sagrautu, vajag viņu nosodīt tad, kad viņš dara labu. Tas ievainos līdz kaulam un droši, ka cilvēks to vairs nedarīs.

Pēc izlaiduma mūs, universitātes absolventus iesauca padomju armijā uz trīs mēnešu ilgām apmācībām. Pirmo reizi norīkoti dežūrēt virtuvē, mēs tiešām centāmies. Katru bleķa bļodiņu trīs reizes nomazgājām, noskalojām un bijām priecīgi, ka šie trauki tik tīri nav bijuši kopš dzimšanas. Tad ienāca virsnieks pārbaudīt, paņēma vienu bļodu un nobļāva savu ierasto: “Grjaznaja posuda!” Turpmāk arī mēs mazgājām traukus tāpat kā zaldātiņi – sabērām ūdens tvertnē un ar slotas kātu apmaisījām.

Neievērot labo un fokusēties tikai uz slikto ir drošs veids kā kaut ko sabeigt.
 - Tā var izpostīt attiecības,
 - sagandēt laulību
 - un pazudināt bērnus.
 - tā var nogremdēt valsti un baznīcu.

Žurku var iemācīt izpildīt neticami sarežģītas, secīgas darbības, apbalvojot tad, kad tā izdara soli vēlamajā virzienā.  Ar cilvēku ir tāpat. Kristus spēja saskatīt vērtību kritušā pasaulē un ar savu attieksmi un darbību atraisīt tās labā potenciālu. Mēs varam raudzīties uz savu nabu un sūkstīties par visu, kā mums Latvijā nav. Bet mēs varam arī palūkoties plašajā pasaulē, ieraudzīt kā dzīvo miljoni un pat miljardi cilvēku un tad ar izredzētības trīsām jautāt – kas es tāds esmu, ka man ir ļauts dzīvot Latvijā!? – Es esmu kāds, kurš var raudzīties uz Latviju ar Kristus acīm. Tā var būt mana ikdienas varonība.

Kristus nāca piepildīt tautas ilgas. Vecās Derības lappusēs Bībelē varam lasīt, kā tauta ilgojās pēc Mesijas, kurš nāks un visu sakārtos. Kristus nāca un to paveica. Varbūt ne gluži tā, kā cilvēki bija gaidījuši, taču viņš patiešām iesāka jaunu laikmetu cilvēku attiecībās ar Dievu un pašu starpā. Tas ļāva uzplaukt kristīgajai civilizācijai, kas līdz šim ir cilvēces augstākais sasniegums.

Mesiāniskas ilgas nav svešas arī mūsu tautai. Ne reizi vien tās ir sakāpušas aknās un ar žulti lauzušās uz lūpām. Tas ir noskaņojums, kurš spēj uznest varas virsotnē jaunas personības. Arī Latvijas vēsturē šīs nav pirmās vēlēšanas, kad divas trešdaļas vietu Saeimā iegūst jauni deputāti. Nu ir kā brīdis pirms priekškara pacelšanas. Skatītāji ar aizturētu elpu gaida, kas būs.

Vajag saprast, ka politika nav tikai ekonomika, bet pirmkārt kalpošana vērtībām. Ja pie tautsaimniecības 5% izaugsmes gadā, zemākā bezdarba un augošas vidējās algas tauta nobalso par pārmaiņām, tas nozīmē, ka tā ilgojas pēc atjaunotnes tieši vērtību jomā. Droši vien nekļūdīšos, ka šīs ilgas tika pastiprinātas, pirms vēlēšanām norādot, līdz nelabumam izceļot un varbūt pat pārspīlējot, cik viss ir slikti un nepareizi. Tas palīdzēja apseglot “mazā cilvēka” ilgas pēc taisnības, kuras kā zelta zirgs uznesa stikla kalnā.

Latvijas princeses skūpsts nu ir jūsu. Patiesi, ši ir brīdis ar izcilu potenciālu. Tā ir jūsu iespēja tiešām labot to, kas būtu jāmaina. Darīt tā kā Kristus, kurš piepildīja tautas ilgas. Taču vajag arī apzināties, kādu atbildību uzliek uzjāšana kalnā atmodināto cerību zirgā.

Žana Pola Sartra romāns “Nelabums” stāsta par Rokantēna kungu, kuru arvien vairāk pārņem pretīguma sajūta. Vai tas būtu papīra gabals vai autobusa sēdeklis, arvien jaunas lietas viņā modina nelabumu. Par viņa ikdienu kļūst nelabums no eksistences. Izeju viņš cer sagaidīt mīlestībā. Pirmajās divās tešdaļās romāna ir lasāmas augošas gaidas pēc dienas, kad atbrauks Annija. Uz to viņš cer kā uz pestīšanu. Tad Annija atbrauc un aizbrauc, un nekas nav mainījies. Taisni pārsteidz, cik viņas viesošanās izrādās nenozīmīga. Tas Rokantēnu iegrūž vēl daudz dziļākā nelabuma bedrē.

Tāpat notiek,  kad cilvēku cerības paņem un uzmet. Apseglo, pajāj un pamet. Tad paliek tikai iepriekš uzpūstais nelabums, kas iegrūž vēl dziļākā bezcerībā. Kristus teica: “Kas apgrēcina vienu no šiem mazākajiem, kas ir ticējuši, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to noslīcinātu jūras dziļumā.” Ir jāapzinās atbildības augstumi un dziļumi par modinātu ticību. Latvijai vajag piepildītas cerības un turētus solījumus. Šī ir jūsu stunda. Lai tiešām izdodas, lai Dievs jums palīdz, mēs lūgsim par jums.

Kristus bieži teica: “Nebīstieties!” Tas nebija tukšs mierinājums. Viņš apsauca vētru, paēdināja tūkstošus un atrisināja pat savu un visu cilvēku mirstības problēmu. Latvijai vajag drošības sajūtu. Jā, drošība ir liels un svarīgs uzdevums. Visvairāk tas ir ticis saistīts ar nodrošināšanos pret ārēju uzbrukumu. Ir jāatzīst un jāsvin tas, kas patiesi ir sasniegts. Mūsu bruņotie spēki un zemessardze ir spēks, ar kuru katram jārēķinās un kopā ar sabiedrotajiem Latvija neapšaubāmi ir aizstāvama valsts un tā tiks aizstāvēta. Mūsu valsts nekad nav bijusi lielākā drošībā pret ārējiem draudiem. Tādēļ bruņotie spēki bauda lielu tautas uzticību.

Šobrīd Latvijas iedzīvotāji daudz asāk izjūt nedrošību par kaut ko citu. Kas ar mani notiks, kad es saslimšu? Kas ar mani notiks, kad es aiziešu pensijā? Jaunajā simtgadē šiem drošības jautājumiem būtu jāpievēršas tikpat nopietni kā valsts ārējai aizsardzībai. Senie romieši teica – ne mūri, bet vīri ir pilsētas aizstāvji. Iedzīvotāju lojalitāte un vēlēšanās aizstāvēt savu valsti ir pats svarīgākais drošības balsts. Nopietna pievēršanās cilvēku nedrošībai par savu dzīvi ir ceļš, kā baudīt tautas uzticību.

Taču tam ir arī otra puse. Manai paaudzei un vecākiem jārēķinās, ka pensijas gadi mums nebūs – kā mēdz būt vācu vai skandināvu pensionāriem – mierīgākais un laimīgākais dzīves posms, kad varēsim ceļot pa pasauli un nodarboties ar to, kas mums patīk. Drīzāk tas nāks ar krasu ienākumu kritumu un mēs būsim spiesti daudz ko sašaurināt dzīvesveidā, varbūt pat zaudēt ierasto mitekli un sabiedrību. Varam par to raizēties, saukt par ļaunumu, dusmoties uz valdību un justies sarūgtināti, taču ir liela iespēja, ka tas neko nedos un ka šīs kritiens mūs piemeklēs.

Neizbēgamības priekšā mēs varam kaut ko darīt, lai atbrīvotos no raizēm un nedrošības. Mēs varam paraudzīties uz savu nākotni ar Kristus acīm. Viņš teica: “Lapsām ir alas un debesu putniem ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt.”  Kad mums jāpiedzīvo kaut kas līdzīgs, mēs zinām, ka esam viņam tuvāk. Tad mēs dalāmies ar viņu viņa dzīvē un viņš dalās ar mums mūsējā. Ja Kristus tuvums ir vērtība tas spēj aizstāt daudz ko zaudētā prieka, iespējām un dārgumiem, atnesot brīvību un mierinājumu. Kristus klātbūtne tiek dāvāta bagātīgi katram, kurš meklē un to nevar atņemt.

Starp citu, tas attiecas ne tikai uz vecajiem un slimajiem, bet uz visiem. Visi esam pēc Kristus līdzības veidoti. Klasiskā eiropieša arhetips ir vīrs, kurš tika netaisnīgi pienaglots pie krusta. Tas gaida arī mūs. Mēs reiz mirsim un pirms tam piedzīvosim sāpes, kas bieži būs netaisnīgas.  Visos laikos lielākajai daļai cilvēku dzīve ir bijusi grūta cīņa ar pārbaudījumiem un nelaimēm. Vēl sliktāk, ka tā vienmēr ir bijusi sagānīta ar ļaunprātību. Varbūt tikai pēdējos 150 gados tā dažās pasaules daļās ir kļuvusi vieglāka un arī ne visiem.  Ko ar to iesākt?

Paskatīsimies, ko ar to darīja Kristus! Viņš augšāmcēlās. Viņš novēla akmeni un piecēlās no kapa. Arī mūsu ikdienas mazajās nāvēs mūsos ir potenciāls augšāmcelties.

Kad es atceros savas sievas vecomāti Augusti Matildi Gertneri, vienkāršu lauku sievu,

 - kuru nacisti, atkāpdamies no Latvijas, kopā ar diviem maziem bērniem aizveda uz Vāciju spaidu darbos rakt tranšejas,
 - kur sarkanarmijas lidmašīnas meta bumbas un sprādziens apraka vienu no meitenēm, kuru pusdzīvu izraka no smiltīm,
 - kur viņas dzīvoja barakās, pārtika no kartupeļu mizām, pārcieta tīfu, evakuācijā cita citu pazaudēja un atkal atrada,
 - un atgriezās mājās un izveidoja vienkāršu, bet labu dzīvi,

mani pārņem kauns par katru reizi, kad esmu sūrojies par dzīves grūtībām. To es nesaku, lai manipulētu ar kauna sajūtu, bet lai atcerētos, ka Dievs viņā bija un tevī un manī ir ielicis spēku, kas dara stiprāku par dzīves ļaunprātībām un netaisnībām. Mēs bieži pat nespējam noticēt, cik stipri varam būt.

Viena no jubilejas gada iedvesmojošām personībām man ir bijis kanādiešu psihologs un profesors Džordans Pītersons. Viņš visai spilgti apraksta tādu augšāmcelšanos ikdienā, kas sasaucas ar baznīcā labi zināmu garīguma tradīciju:

Apdomā, kas notiktu, ja tavi sliktie ieradumi, aizvainojums, rūgtums, vilcināšanās un viss tamlīdzīgais izietu pilnīgi ārpus kontroles, pa spirāli lejup. Tad tu būsi ieraudzījis savas personīgās elles vīziju pēc trīs vai pieciem gadiem. Elle ir reāla. Vai tā ir mūžīga un vai tā gaida tevi un mani pēc nāves, ir pavisam cits jautājums. Bet ja neesi sastapis nevienu, kurš dzīvo savā ellē, tad tu neesi dzīvojis necik ilgi, vai arī ar atvērtām acīm. Katrs var ielūkoties nākotnē un apdomāt, ka tur es nonākšu, ja turpināšu iet pa savu tumšo taku.

Ja tev ir tavs mazais elles apraksts, no kura bēgt, tad tev vajag arī savu debesu aprakstu, uz kuru steigties. Apdomā, ar ko tu būtu apmierināts, lai nejustos rūgtuma pilns un aizvainots? Ko tu gribi no savas ģimenes? No saviem draugiem? Ko tu vēlies no savas karjeras? Kā tu izglītosi un audzināsi sevi? Kā izmantosi brīvo laiku? Kā tiksi galā ar narkotikām, alkoholu  un līdzīgiem vilinājumiem? Kā uzturēsi sevi miesīgi un garīgi veselu? Tu vari vēlēties jebko, bet tev jātiek skaidrībā, kas tas ir un tam jābūt reālistiskam. Uzraksti to! Kāda būs tava dzīve pēc trīs vai pieciem gadiem?

Dažreiz mēs vienkārši ceram – es gribētu, ka notiktu kaut kas labs. Bet gribam arī vakarā izdzert puspudeli šņabja. Kura no abām lietām tā būs? Ar cerēšanu nepietiek. Tev vajadzētu biežāk domāt – kur es atpalieku pats no sava ideāla? Kur es esmu mazāks nekā vajadzētu? Kur esmu rūgts? Kur padaru pasauli sliktāku nekā tā varētu būt? Kas notiktu, ja es beigtu tā darīt?

Izbeidz runāt lietas, kas tevi dara vāju! Beiz runāt melus, zinot, ka tie ir meli! Beidz darīt lietas, par kurām zini, ka tās ir bezmērķīgas un kontrproduktīvas! Izvēlies sacensības līmeni, kur reizēm vari zaudēt, bet kur attīstās tavas spējas! Mērķē augstu! Uzņemies atbildību par dzīvi – un paskaties, kas tad notiks! Izslienies! Iztaisno plecus! Jā, tā ir ievainojama stāja, jo tā atsedz un tevi dara par lielāku mērķi. Bet tā ir stipra stāja, kas pauž, ka esi pietiekami drosmīgs, lai sastaptu to, kas nāk. Kad nāk bīstamais, tavas labākās izredzes ir tad, kad esi kājās, dejo kā taurenis un dzel kā bite. Esi gatavs un nomodā!
 (Tiktāl doktors Pītersons).

Kristīgās vērtības ir lietot Kristus pieeju dzīves izaicinājumiem. Kristus pieeja bija augšāmcelšanās un arī tevī ir potenciāls jebkuros apstākļos augšāmcelties. Atrodi to un atbrīvojies no bailēm! Latvijai vajag tavu atklājumu, ka tu esi stiprāks, ka tu esi stiprāka par saviem pārbaudījumiem un nelaimēm!

Valstij, kam rūp sava drošība, vajadzētu gādāt gan par ārējās, gan iekšējās, gan dvēseles drošības aspektiem. Gādāt gan par robežu aizsardzību, gan par pensijām un veselības aprūpi, gan arī par iespēju atrast mieru Kristus tuvumā. Bet organizācijām, kuras vēlas izņemt Dievu no himnas un tautas dzīves, vajadzētu pie laika padomāt, kādu sirds drošības un augšāmcelšanās spēka avotu tās piedāvās cilvēkam neizbēgamības priekšā.

Kad gribas sacīt – nav prieka dzīvot Latvijā, tas nedod gandarījumu un apmierinājumu, un es labāk braukšu prom – tad vajadzētu atcerēties, ka gan cilvēka gan nācijas dzīvi uztur nevis prieks un apmierinājums, bet nozīme un jēga. Latvijas valsts tika izcīnīta un uzcelta nevis ar baudu, bet ar ideju par tās nozīmi. Gadsimtu griežos Latvijai vajag šo  ideju atjaunināt. Tas ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem.

Vajadzētu beidzot izmest laukā, aprakt un aizmirst nelaimīgo mītu par 700 verdzības gadiem. Pat varoņstāsts par Nameja gredzenu diez vai palīdzēs, jo tas vēsta par zaudētu, kaut drosmīgu, cīņu. Latvieši uzvarēja un kļuva par nāciju citā laikā un citos apstākļos, turklāt katra organizācija, kura savus zelta laikus saskata sensenā pagātnē, ir pagurusi un bez nākotnes. Izsliesimies par Latviju tagad! Iztaisnosim muguru! mēs neesam nekāda vergu tauta, bet kulturāla Eiropas nācija, kas ar Dieva palīgu ir izcīnījusi un uzcēlusi savu valsti un lūkojas nākotnē.

Par jēgu ir jābūt skaidrībā – Latvijas valsts ir neatņemams priekšnoteikums latviešu, latgaliešu un lībiešu valodas, kultūras un dvēseles pastāvēšanai. Arī pašu latviešu pastāvēšanai. Nekas no tā neizdzīvos nākamos simt gadus bez nacionālas valsts, kurā šīs vērtības tiek īpaši koptas un aizsargātas. Bet to darīs tikai valsts, kurā dzīvo latvieši. Daudz latviešu spēka gados. Kas es tāds esmu, lai tas varētu notikt?

Ir apsveicami un mierinoši būt Latvijas patriotam ārpus Latvijas un kopt latviskumu citās zemēs. Taču ja patriotisms un latviskums ir vērtība, tad mums visiem – Latvijā un ārpus tās – ir jāatbild uz jautājumu, kas ir patiesi nozīmīgais iemesls, lai latvietis dzīvotu Latvijā. Uz šo jautājumu parasti meklē atbildi atalgojuma un iespēju ziņā, kur Rīgai vienmēr būs grūti sacensties ar Čikāgu vai Londonu. Taču izšķirošā atbilde latvietim būs par jēgu un nozīmi. Nīče ir teicis, ka tas, kuram ir “kādēļ” vai “kā labad”, spēs panest gandrīz jebkādu “kā”. Vai ir jēga latviešu tautas pastāvēšanai? Kas esmu es un kas man jādara, lai tā pastāvētu? Ko es spēju darīt? Piemēram, paraudzīties ar Kristus acīm un ieraudzīt Latviju kā Dieva  īpašu un lolojamu dāvanu latviešu tautai.

Kristus pieeja dzīvei bija pagriezt otru vaigu. Tas var likties pretrunīgi, jo citā brīdī viņš ar pātagu izdzina no tempļa naudas mijējus. Taču kopsaucēju var ieraudzīt tajā, ka pat šos spekulantus viņš padzina nevis ar rungu vai zobenu, bet pacēla turpat kādu auklu, ar ko bija atvesti auni vai vērši. Jo tie taču bija viņa tautieši, pēc Dieva tēla un līdzības radīti. Viņš vērsās pret negantību, bet darīja to ar minimālo nepieciešamo spēku. Arī šo Kristus vērtību Latvijai vajag.

Mēs ātri ķeramies pie laužņa un cirvja un paši iecērtam sev kājā. Piemēram, politikā - ja tu savu nākamo vai esošo partneri nosauc par bandītu un noziedznieku, par lētu populistu vai ienaidnieka aģentu kā tu varēsi ar viņu sēdēt pie viena galda? Kāda būs jūsu sadarbības gaisotne? Ko labu tas var atnest?

Sakaut var ienaidnieku, no kura gribi un vari tikt vaļā. Bet nedrīkst sakaut savu sievu vai vīru, ja gribi ar viņu dzīvot. Nedrīkst sakaut savus bērnus, ja negribi, lai viņi tevi pamet, kad pieaugs. Nedrīkst sakaut kaimiņu blakus dzīvoklī vai mājā, kaut reizēm to tik ļoti gribas - jo tas atnesīs tikai nelaimi. Domstarpību gadījumā daudz labāk ir nonākt līdz prātīgai sarunai. Lai gūtu sekmes, ir jāiemācās lietot maksimāli daudz prāta un apdomas, un minimāli nepieciešamo spēku.

Latvijai ļoti vajag šo Kristus vērtību – jo te dzīvo latvieši, krievi un dažādu citu tautību pārstāvji ar atšķirīgu vēstures izpratni un interesēm. Vēsturisku pāridarījumu un netaisnības izjūtā mēs ātri esam ķērušies pie laužņa un cirvja, saucot cits citu par okupantiem un fašistiem, meklējot iesist pēc iespējas sāpīgāk. Mēs velkam dažādu krāsu līnijas. Varbūt esam pat mēģinājuši cits citu sakaut. Bet mums jādzīvo kopā un mēs dzīvosim un nekur neliksimies. Latvijai beidzot vajag prātīgu dialogu – ar mērķi uz kopību un izlīgumu, par savām īpašajām interesēm iestājoties ar vislielāko saprātu un mazāko nepieciešamo spēku.

Pat pa visiem kopā mūsu ir maz, pārāk maz un Latvijai vajag visus talantus, visus prātus, visas prasmīgas rokas un uzticamas sirdis, lai arī kāda būtu viņu dzimtā valoda. Mums jāmācās sarunāties citādi, meklējot mieru, ne uzvaru. Uzvaras dienas nav mūsu nākotnes laimīgās dienas.

Kas spētu mūs vienot? Man ir viena versija. Paraudzīsimies atkal uz Jēzu. Starp viņa mācekļiem bija Matejs, romiešu varas nodokļu piedzinējs un Sīmanis – zelots, dumpinieks pret romas varu. Mācekļu pulkā viņi kopīgi strādāja Dieva valstībai. Kā Jēzus to dabūja gatavu? Viņš neteica: “Mainieties!” Viņš teica: “Sekojiet man!” Matejs un Sīmanis sekoja Jēzum – un mainījās. Un spēja strādāt kopā vienam mērķim, vienai valstībai. Kaut vai tādēļ vien Latvijai vajag sekošanu Kristum. Varbūt ne tikai mēs, bet arī pati valsts tad mainītos un kļūtu līdzīgāka debesu Valstībai, kuras labā ir viegli strādāt kopā.

Jēzus teica: “Sekojiet man!”  Un apsolīja: “Kad es no zemes tikšu paaugstināts, es visus vilkšu pie sevis.”

Paaugstināt Kristu nozīmē iemācīties savas dienišķās izvēles izdarīt ar vienu nolūku – darīt nevis to, kas man vieglāk un ērtāk, nevis to, kas man labāk vai izdevīgāk, bet gan to, kas vairāk pagodina Dievu. Dievs ir liels sapņotājs. Radot pasauli un tevi, viņam bija sapnis par to. Savas dienišķās izvēles vajadzētu iemācīties izdarīt tā, lai tās labāk kalpo šī sapņa īstenošanai. No visiem iespējamiem rīcības variantiem izvēlēties to, kurš vairāk pagodina Dievu un labāk kalpo tam, lai Dieva sapnis par tavu un Latvijas dzīvi piepildītos.

Tad celsies gan tu pats, gan tava ģimene, tavs amats un aicinājums. Tu vari pienest tikai savu tiesu,  taču tā ir svarīga. Ja tādu cilvēku būs daudz, tad celsies arī tauta un valsts.

Te varētu iebilst – Latvijai vajag tādu padomu, kas der visiem. Ne jau visi tic Dievam. Tas ir tiesa – pat ne visi simti tūkstošu, kas tautas skaitīšanā atzīmējās, piemēram, kā luterāņi, tic Dievam tā, kā tic Kristus baznīca. Daudzi Latvijas iedzīvotāji pat teiktu, ka Kristus vārdi, uz kuriem es balstos, ir fikcija. Taču, pat ja tu tā domā, ir tādas fikcijas, kurām sekojot, tev klājas labāk un tu dzīvo jēgpilnāk nekā tad, kad tās neievēro. Ja neesi drošs, ka Dievs ir, dzīvo tā, it kā viņš būtu, un tev klāsies labāk.

Bet var mēģināt arī tā: savā dzīvē, bet īpaši savā postenī un atbildībā ikvienu lēmumu pieņemt un ikvienu izvēli izdarīt ar vienu nolūku – vairāk pagodināt Latviju un labāk kalpot tās tautai. Ar to arī Dievs tiks pagodināts, pat ja viņu nepazīsti. Un Latvija celsies!

Latvijai vajag savu lūgšanu. Mums jau ir tautas lūgšana par to, kas Dievam jādara – Dievs svētī Latviju! Taču vajadzētu lūgšanu, kura attiecas uz mums, cilvēkiem. Mūsu zemei un arī katram pašam par svētību būtu lūgšana, ko atstājusi Sv. Birgita no Vadstēnas: “Kungs, rādi man tavus ceļus un dari mani tādu, ka es gribu tos iet!”

Lai Dievs mūs svētī, ka pie mums vairojas ticība uz viņu un sirsnīga mīlestība savā starpā!

Amen.