Jūlijs Krūmiņš sarīko savas grāmatas atvēršanu

Ik pa brīdim par uzņēmēju un firmas Man-Tess dibinātāju atgādina dzeltenā prese, pamanot viņu kādā pasākumā - Jūlijs Krūmiņš vienmēr ir laipns un ar cigāru, asprātīgs un interesants sarunu biedrs, tāpēc daudzi ar viņu labprāt uztur kontaktus. Jūlijs ( vai draugu un savējo vidū vienkārši Jūlis, vienmēr ir bijis sava ceļa gājējs Latvijas aizaugušajā biznesa pļavā un, tāpāt kā nav uz Zemeslodes spēka, kas spētu noturēt kaķi, kad viņam apnicies gulēt jums klēpī, tāpat ar Jūliju - ja viņš pieminētajā pļavā ir lēmis kādu puķi plūkt, tad tā arī tiks noplūkta. Bez variantiem.

Jūlijs vienmēr ir uzturējis kontaktus arī ar tiem, kuri savu biznesu taisa politikā. Mazajā Latvijā tas labi redzams kā uz delnas. Divdesmit piecu gadu laikā virkne personāžu, kuri ne mirkli nav strādājuši privātajā sektorā vai nu uzzibsnī Lato Lapsas veidotajā miljonāru sarakstā vai arī ir zināmi nepublicētos miljonāru reitingos, ne par nieku neatpaliekot ar bajārīgu izrādīšanos.

Jūlijs ir vienkārši Jūlis. Čoms. Vienmēr ar cigāru, ar plaši atvērtām namdurvīm šovbiznesa un redzamiem ļaužiem, ar kuriem viņam pašam ir interesanti. Jūlijs pats izvēlas sev draugus un to neviens nevar viņam liegt.

Neturpinot apspriest Jūliju kā personību, jāatgādina, ka par viņu 2016. gada oktobrī atgādināja KNAB, aizturot kārtējo Jūrmalas mēru un pie reizes paķerot līdz arī Jūli uz pāris dienām. Jūlijs par šo riktīgi uzvilkās, sadusmojās, iedeva piktu interviju Latvijas TV raidījumam 1:1, ko pēdējais pilnīgi netalantīgi neizmantoja, nozīmējoties tikai ar to, ka tikuši pirmie klāt un intervē Jūliju slimnīcas palātā, kur viņš mēģināja atgūties pēc pāris kroņa maizē pavadītām dienām. Tur gan Jūlijs pavēstīja, ka muti neturēs un izstāstīs par lietām visu un tā, kā saprot lietu kārtību. Netiks saudzēts neviens, kurš ir bijis negodīgs un nav atbalstījis Jūlija projektus, kā arī būs pateicība tiem, kuri ir palīdzējuši, sapratuši Jūlija ieceres, un kuriem Jūlijs dāsni nav palicies parādā ne kapeikas. Tā ir Jūlija izpratne par lietu kārtību un tajā ir dzelžaina loģika. Tiesa, saskaņā ar likumu par daudzām rindkopām, kas pateiktas mutiski labi vai slikti, normālā valstī būtu ierosināmas krimināllietas, bet šobrīd, kamēr Jūlija prezentētā grāmata nav izlasīta, politiskā elite un ap to barojošies personāži nedaudz ierāvuši galvu plecos, lai noorientētos - Jūlijs ir malacis, kurš beidzot pateica taisnību vai viņš ir galīgi prātu izkūkojis lohs, kurš nezin ko gribējis ar to pateikt.

Pirmais bumbieris ir kritis. Pilsonis Juris Dobelis jau ir publiski atzinis, ka tiešām 3 gadus saņēmis no Jūlija algu, kas viņam pienācās kā "Tēvzemes un brīvības" skaļajai balsij, kuram pa nacionālo jautājumu bija ko teikt, lai pārējie varētu izmantot šo ideju pielūdzošā elektorāta atbalstu. Vai bez Dobeļa ir palicis atmiņā kāds nacionāls kadrs? Partija, kura ir daudzus gadus barojusies varas elitē, savu runasvīru iekārtoja "Man-Tess" par 300 latiem mēnesī, sniedzot vēl nekonkretizētus pakalpojumus Jūlijam vai arī tikai radot šķietamību, ka tas tiek darīts. Par šīm atklāsmēm būtu jāreaģē KNAB, bet laikam nesanāk laiks, jo tas pagaidām ir aizņemts ar lauku bibliotekāru un kultūras laukā strādājošu dzejnieku tvarstīšanu.

Jūlija atklāsmju grāmatā viss ir skaidrs. Lembergs un Šķēle - ir vienkārši noziedzinieki. Nezinu, vai analizētas kādas plašākas lietas, bet Jūlijs nepārprotami norāda, ka šie abi kavēja viņa biznesa projektu attīstību. Šķēle - tiešā tekstā prasījis miljoniem lielu kukuli. Lembergs, atbildot uz mediju jautājumiem, jau ir paspējis norādīt, ka Man-Tess teritorijā viss bijis pa roku galam, no caurules tecējis benzīns, uz ko Jūlijs plātīgi atbildējis, ka viņam visas lietas sakārtotas - visiem ir samaksāts, lai viss būtu pieņemami tā, kā ir. Atceroties 90.gadus - uzņēmēji paši veidoja uzņēmējdarbības vidi, ap kuru barojās dažādu rangu ierēdņi un partiju pārstāvji. Piemēram, Rīgas ostā rosījās kāda kompānija, kuras īpašnieki, ne velna nesaprazdami latviski, gandrīz uz jebkuru valsts iestādes vēstuli atbildēja ar aploksni, kur bija vairāki tūkstoši - i pašiem pietika, i neviens netraucēja. 

Jūlijam patika izrādīties un kā viens no viņa lepnumiem bija  - vārtu dežurants, Latvijas kompartijas pēdējais 1.sekretārs Jānis Vagris. 

Grāmata pagaidām lieliskā poligrāfiskā izpildījumā ir tikusi tikai draugiem. Kad tā būs ( cerams) pieejama visiem, tad lasītāji paši varēs vērtēt, cik aprakstītais atbilst patiesībai. Jaunāko laiku prakse rāda, ka šādus memuārus justīcijas iestādēs nelasa, lai nezaudētu trauslo miera sajūtu.

Jūlijs nenoliedzami ir ierakstījis savu vārdu Latvijas vēsturē, pamatīgi attīstot kvartālus Jūrmalā, kamēr citi teorētiski velk diagrammas, kā valstij jāattistās un kā izskatās IKP indekss Jaungada naktī.

Uz grāmatas atvēršanu bija visi, izņemot tos, kuri nebija.