Krievijas-Baltijas (Russo-Balt) vagonu rūpnīca uzsāka automobiļu ražošanu

Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca (Russisch-Baltische Waggonfabrik) bija Krievijas Impērijas mašīnbūves akciju sabiedrība. Iesākumā rūpnīca atradās Rīgā, taču vēlāk tai izveidoja filiāles arī citās pilsētās.

Rūpnīcas pirmsākumi meklējami 1869. gadā, kad to nodibināja kā Vācijas un Nīderlandes kopuzņēmuma Van der Zypen und Charlier filiāli, kas ražoja dzelzceļa vagonus. Kompānija, iegūstot no Krievijas lielu pasūtījumu (500 vagonus), lai nebūtu jāmaksā muitas nodevas, izveidoja rūpnīcu Rīgā, Valmieras ielā 2.

1874. gadā filiāle tika pārveidota par atvērta tipa akciju sabiedrību "Krievu-Baltijas vagonu rūpnīca". Rūpnīca kļuva par vienu no lielākajiem mašīnbūves uzņēmumiem Krievijas Impērijā.

1912. gadā rūpnīca aizņēma apmēram 20 hektārus lielu platību, sastāvēja no 50 dažādiem cehiem un nodarbināja četrus tūkstošus darbinieku.

Rūpnīcas akcionārs, austrietis Oskars Freivits paralēli, 1895. gadā, nodibināja vēl vienu vagonbūves uzņēmumu "Fēnikss" (vēlāk pazīstama kā "Vairogs").

1906. gadā abi uzņēmumi ietilpa sindikātā "Prodvagon" (Продвагон), kas līdz 1914. gadam sevī bija jau apvienojis 14 vagonbūves uzņēmumus, kas bija gandrīz 97 % no visiem vagonbūves uzņēmumiem Krievijas Impērijā.

Pēc Krievijas—Japānas kara pasūtījumu skaits samazinājās un kompānijas finansiālais stāvoklis pasliktinājās. Pēc padomes priekšsēdētāja Mihaila Šidlovska iniciatīvas tika uzsākta automobiļu ražošana.

Automobiļu nodaļa

1908. gadā, Rīgā tika izveidota automobiļu nodaļa. Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas automobiļi ieguva pasaules atpazīstamību pateicoties savām uzvarām prestižās sacīkstēs, piemēram Sanktpēterburga — Montekarlo 1912. un 1913. gados. "Russo-Balt" kļuva par pirmo automobili, kas bija sasniedzis Vezuva virsotni.

1909. gada jūnijā Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcā tika sakomplektēts pirmais vieglais automobilis "24/30", ko izstrādāja beļģu inženieris Žiljēns Poterā, kuram bija automobiļu konstruēšanas un izstrādes pieredze firmā "Fondu".

"Russo-Balt" ražoja gan vieglos, gan smagos automobiļus, kas pamatā bija vācu Rex-Simplex un beļģu Fondu kopijas.

Aviācijas nodaļa

1911. gadā Rīgā tika izveidota aviācijas darbnīca un šajā pašā gadā tā tika pārcelta uz Sanktpēterburgu.

Kopš 1911. gada pēc Kara ministrijas pasūtījuma ražoja franču marku lidmašīnas Nieuport, Blériot Aéronautique. Pavisam laika posmā no 1912. līdz 1917. gadam rūpnīca izlaida 240 dažādu tipu lidmašīnas.

1912. gada aprīlī par galveno konstruktoru tika nozīmēts Igors Sikorskis, bet darbnīcu pārveidoja par Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas aviācijas nodaļu. Neskatoties uz ražošanas pārcelšanu uz Sanktpēterburgu, daļu lidmašīnu detaļas turpināja ražot Rīgā.

No 1912. līdz 1913. gadam tika saražotas vienmotoru lidmašīnas, pārsvarā divspārņi S-6B un S-10, vienspārņi S-12, kas tika saražoti nelielā skaitā, hidrolidmašīnas divspārņi S-5a un S-10 "Hidro", ko nelielā daudzumā iegādājās jūras padome.

Kopš 1913. gada tika uzsākta daudzmotoru lidmašīnu ražošana. Divspārnis "Grand" (zināms arī kā "Baltijas Dižais (Великий Балтийский) un Гранд-Балтийский), kas bija aprīkots ar divām pēc "Tandēma" shēmas sapārotām motoru iekārtām. Pirmajā izmēģinājumu etapā lidmašīnai darbojās tikai divi priekšējie motori, savukārt divi aizmugurējie bija rezerves, beigu beigās visus motorus izvietoja rindā uz spārna, šādā veidolā lidmašīna ieguva nosaukumu Russkij vitjaz (Русский витязь).

1913. gada beigās pēc šīs pašas shēmas tika izveidota jauna lidmašīna Iļja Muromietis (Илья Муромец). 

1913. gadā vagonu rūpnīca pilnībā nonāca Krievu-Āzijas bankas īpašumā.

1914. gada decembrī, tika izveidota "IM" lidmašīnu eskadra, ko apkalpoja rūpnīca. Kara laika apstākļos, rūpnīca (sākotnēji Rīgā) apguva 110 kW jaudīgu šķidrumdzeses motoru RBZ-6 ražošanu, kas tika uzstādīti dažām "IM" sērijas lidmašīnām.

Bumbvedēju pavadīšanai 1915. gadā tika uzsākta divvietīgu lidmašīnu S-16 ražošana, kas tika aprīkoti ar ložmetējiem.

Vienmotora divspārņi S-17, kas paredzēti izlūkošanai, tika saražotas tikai divas lidmašīnas, kas pēc izmēģinājuma lidojumiem tika aizsūtīti uz fronti. Apakšējās pārredzamības uzlabošanai, lidmašīnai starp fizelāžu un apakšējo spārnu bija spraugas.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada rudenī, rūpnīca no Rīgas tika evakuēta uz Maskavu, Petrogradu un Tveru. Pirmās Latvijas Republikas laikā, bijušās rūpnīcas telpās izvietojās vairāki uzņēmumi. Mūsdienās vecās rūpnīcas nelielā teritorijā darbojas uzņēmums "Russo-Balt", kas specializējas piekabju ražošanā.

Maskava

1916. gadā akciju sabiedrības vadība nopirka no Pāvela Šelaputina mantiniekiem ciemu netālu no Maskavas (mūsdienās Maskavas rajons Fiļi), lai tur izvietotu evakuēto rūpnīcas daļu.

1917. gada 1. jūlijā tika atvērta rūpnīca ar nosaukumu "Russo-Balt Otrā automobiļu rūpnīca " (Второй автомобильный завод Руссо-Балт). Pēc gada rūpnīca tika nacionalizēta un pārdēvēta par "Pirmo valsts bruņutanku rūpnīcu".

1922. gadā tika izlaisti pieci "Russo-balt" automobiļi. Nākamajā gadā rūpnīca tika nodota koncesijā uzņēmumam "Junkers", kas uzsāka lidmašīnu ražošanu.

1927. gada 1. martā koncesija tika likvidēta un rūpnīca pārdēvēta par "Valsts aviācijas rūpnīcu nr.7", bet drīz pēc tam par "Oktobra desmitgades rūpnīcu nr. 22".

1941. gadā rūpnīcu evakuēja uz Kazaņu.

Petrograda

1918. gadā aviācijas nodaļa tika nacionalizēta.

1920. gadā aviācijas nodaļu apvienoja ar V.Ļebedeva aviācijas rūpnīcu un rūpnīcu "Гамаюн". Apvienoto rūpnīcu nosauca par "Valsts apvienoto aviācijas rūpnīcu nr.3". Vēlāk to pārsauca par "Красный летчик" un turpmāk nosaukums tika mainīts vēl daudzas reizes, kaut arī ražošanas profils tika saglabāts — lidmašīnas, vēlāk arī helikopteri.

1941. gadā rūpnīca tika evakuēta uz Novosibirsku, kur to iekļāva 153. aviācijas rūpnīcas sastāvā.

Tvera

Vagonbūves nodaļa tika evakuēta uz Tveru. Tur tā tika apvienota ar Augšvolgas dzelzceļu materiālu rūpnīcu.

1918. gada 26. oktobrī rūpnīca tika nacionalizēta.

Interesants fakts, ka vagonbūves rūpnīcu "Fēnikss", ko nodibināja Krievu-Baltijas vagonu rūpnīcas akcionārs, evakuēt neizdevās, kaut arī pastāvēja evakuācijas plāns uz Ribinsku.

Mūsdienās tā zināma kā "Rīgas Vagonbūves rūpnīca".