Kuba deklarēja neatkarību no Spānijas
Pirmie eiropieši, kas nonāca Kubā, bija Kolumba ekspedīcijas dalībnieki 1492. gada oktobrī.
1511. gadā Spānijas karakuģu eskadra iekaroja arhipelāgu, pakļaujot pamatiedzīvotājus - indiāņu taino ciltis) un padarīja to par savu koloniju (1514. gadā arhipelāgā bija jau 14 spāņu apmetņu), bet 1515. gadā par kolonijas galvaspilsētu tika izvēlēta Santjago de Kuba.
1762. gadā Kubu iekaro Lielbritānija, taču apmaiņā pret Floridu, atdeva salu atpakaļ Spānijai.
18. gadsimta beigās sākas cukura bums, 1840. gadā Kuba ir pasaules lielākā cukura eksportētājzeme.
1868. gadā plantāciju īpašnieks Karlos Manuels de Sespedes dāvināja saviem vergiem brīvību un deklarēja Kubas neatkarību. Desmit gadus kopīga baltādaino un melnādaino partizānu armija cīnās pret Spāniju, taču galu galā tika sakauti.
1895. gadā salinieki dzejnieka Hose Marti vadībā uzsāka karu par neatkarību, kā rezultātā dažu gadu laikā pārņēma savā kontrolē praktiski visu salu.
1898. gadā ASV uzbruka Spānijai, kura rezultātā okupēja virkni tās koloniju, t.sk. arī Kubu. Kopš tā laika Kuba bija ASV protektorāts, kur uz vietas valdīja virkne diktatoru.
Kuba ieguva neatkarību tikai 1902. gadā, taču ASV ar uzspiestiem līgumiem nodrošināja sev tiesības jebkurā brīdī militāri iejaukties Kubas iekšējās lietās un ierīkoja kara flotes bāzi Gvantanamo līcī.
1933. gadā seržanta Fulhensio Batistas sarīkotajā apvērsumā gāza Džerardo Mačado i Moralesa diktatūru, izveidojot demokrātisku pārvaldi, taču 1952. gada 10. martā Batista atlaida valdību un parlamentu, pasludinot savu diktatūru. ASV atbalstītajai valdībai bija tieksme uz korupciju, vēlēšanu rezultātu viltošanu un politiskām slepkavībām. Rezultātā, kad 1953. gada vasarā sacelšanos pret diktatoru Batistu uzsāka grupa kubiešu disidentu Fidela Kastro vadībā, tos atbalstīja absolūtais vairākums salas iedzīvotāju. Fidela Kastro grupā bija arī pasaulslavenais revolucionārs Ernesto Če Gevara.
1959. gada janvārī Batistas režīms tika gāzts un varu pārņēma kreisi orientētais Kastro un domubiedri. Kastro režīms likvidēja arī rasu nevienlīdzības ekonomisko pamatu un izbeidza rasu segregāciju.
1961. gadā visai asās ASV reakcijas iespaidā, kura vēlējās atjaunot Batistas režīmu, Kuba ārpolitikā sāka orientēties uz draudzību ar PSRS kā vienīgo pretspēku, kas varētu salu valsti aizstāvēt no invāzijas. Revolucionāru nometnē aizvien lielāku ietekmi sāka iegūt Kubas komunistiskā partija, kura rezultātā 1965. gadā pārņēma varu, lielākajai daļai revolucionāru iestājoties tajā.
