Latviešu jauneklis Māris Krusts nobēdzis no krievu kuģa Gēteborgā

"Londonas avīze" 1962.gada 30.novembrī raksta: "Kuģis Kristinehamnā izlādējis Ukrainas naftu un svētdien, 18. novembrī, iebraucis Gēteborgas ostā plkst. pusdivos dienā. Latviešu jauneklis, izmantodams izdevīgu brīdi, meties lejā pa kuģa noeju un laidies bēgt cik jaudas. Jūrnieka zābakiem kājās viņš noskrējis vismaz vienu kilometru un ieskrējis tieši krūtīs zviedru policistam Rune Ulvebornam un lauzītā angļu valodā izsaucies:

"Es gribu policijas palīdzību!"

„Es esmu zviedru policists,"

atbildējis Ulveborns. Un jauneklis ievests policijas telpā.

„Es aizbēgu no kuģa, es negribu vairs atpakaļ, jo tad dabūšu pa galvu,"

skaidroja pārbēdzējs. Viņš bijis ļoti nemierīgs un policistam bijis grūti pārliecināt, ka viņš atrodas pilnīgā drošībā. Pārbēgušais nomierinājies tikai tad, kad policija atsaukusi draudzes priekšnieku Pukatu par tulku un kā pārbēgušais, tā policija nu varējuši panākt pareizo kontaktu. Jaunekļa vārds ir Māris Krusts, viņš ir valmierietis, bet kuģis izbraucis no Rīgas. Viņš jau vairākas reizes bijis braucienos uz ārzemēm un ļoti rūpīgi apsvēris bēgšanas iespējas. Zviedru laikraksti, kas sniedz informāciju par pārbēgušo, piezīmē, ka tas ir diezgan rets gadījums, kad latviešu jūrnieks brauc uz krievu kuģa. (Tomēr tādi gadījumi ir, cik redakcijai zināms.) Savās darba drēbēs viņš iešuvis personības apliecības. Ir noskaidrojies, ka pārbēgušā jaunekļa ģimenei ir bijušas kaimiņu attiecības Latvijas brīvības laikos ar vienu no Zviedrijas latviešu mācītājiem. Vairāki Gēteborgas latvieši ir varējuši jaunekli arī apciemot un viņam nodot pa draudzības sainītim."

"Kā jau tas iepriekš bija sagaidāms, kuģa „Ogre" kapteinis kopā ar politisko komisāru, pēc atgriešanās Gēteborgā, pieprasīja zviedru policijai satikšanos ar bēgli. Klātesot tulkam, satikšanās arī nav liegta. Pēdējais jautājums no krievu puses bija:

"Sakiet, Krust, ko lai mēs sakām jūsu vecākiem, ja neatgriežaties mājās?" 

„Sakat viņiem — es izvēlējos brīvību, tādas tur nava!"

ar smaidu uz lūpām droši saviem bijušiem kakla kungiem atbildēja latvju jauneklis. Ar to sarunas izbeigtas, nespējot vairāk stūrgalvīgo latvieti pārliecināt. Protams, nelaimīgam lika saprast, ka garāka izrunāšanās ar eventuālām konsekvencēm sagaidāma zēna vecākiem Latvijā. Parasta sarkano "cilvēku brīvības" demonstrācija. Līdz izmeklēšanas nobeigšanai un pases saņemšanai (ārzemnieku) vēl paies dažas nedēļas. Tomēr zviedru iestāžu humānais lēmums jau šodien ir drošs. Atliek tikai formalitātes, darba sagāde u.c. Pagaidām jauneklis atrodas vismodernākajā zviedru izmeklēšanas iestādē, drošā uzraudzībā, kur katram iemītniekam ir visas modernās ērtības, neizslēdzot pat televīzijas aparātu. Uz Ziemsvētkiem Zviedrijas latviešu saime savā vidū uzņems vēl vienu jaunu brīvības alcēju un arī atradēju."

"Austrālijas latvietis" 1963.gada janvārī raksta: "

Viena no pirmajām Zviedrijas tautietēm, kas Stokholmā tikās ar 18.novembrī Gēteborgā no padomju kuģa Ogre nobēgušo latviešu jūrnieku Māri Krustu, bija Vilma Tenese, agrākā Eiropas latviešu jaunatnes apvienības priekšsēde, rosīga latviešu nacionālo un sabiedrisko organizāciju darbiniece Zviedrijā. Viņas raksts par tikšanos ar Māri Krustu ir interesants no diviem viedokļiem. Tas, vispirms, uzdod daudz jautājumu jaunajam atbraucējam no Latvijas, un dod arī šo jautājumu atbildes. Bet Vilma Tenese raksta ievadā uzdod arī vairākus jautājumus mums pašiem. Vai mēs no viņiem, pārbēdzējiem no Latvijas, nesagaidām pārāk daudz un paši no sevis — pārāk maz? Tiešie pārbēdzēji no Latvijas uz Zviedriju kopš 1945. gada saskaitāmi uz rokas pirkstiem un gandrīz visus viņus man bijusi izdevība satikt to brīvības pirmajās dienās. Atzīšos, ka vienmēr ir bijusi sava ilūzija, iekams tie satikti. ..

Varbūt, varbūt šoreiz pateiks kaut ko pilnīgi jaunu?  Mūsu prasības no šiem pārbēdzējiem vienmēr tiek kāpinātas. Mūsu acīs viņi nav daži no miljoniem, nē, viņiem jāpilda savi, mūsu uzlikti noteikumi. Viņiem jābūt inteliģentiem, skolotiem, rietumu uzvedībā audzinātiem, tie nedrīkst būt bijuši komjaunatnē vai sarkanarmijā, tiem jāzina visi apstākļi un dati par okupēto Latviju — kā no grāmatas lasīti. Tādam pārbēdzējam jābūt tikušamies ar mūsu brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem, brālēnu bērnbērniem un arī jāzin, cik Friča onkulim bijis sivēnu aizgājušā pavasarī. Un ja pēc pāris gadiem emigrācijā viņi joprojām nav atsvabinājušies no viena otra, 15 gados ieaudzēta niķa, tad nav šaubu, ka tie joprojām strādā kādas citas vara labā. Cik smieklīgi esam palikuši, ja vien atļaujamies sevi novērot! Personīgi domāju, ka visas minētās prasības ir liekas. Vienīgais, ko varam prasīt, ir tas, lai viņi neaizmirst, ka aiz viņiem paliek miljoni, kuri no šiem nedaudziem prasa — atgādiniet pasaulei par mūsu eksistenci! Par nožēlošanu no visiem pēckara pārbēdzējiem joprojām latvieši ir kādi 4-5. Pārējie aizgājuši ērtāko ceļu, ko katrs var iet - pārtautošanās ceļu. Nerodas vārdi, lai tēlotu aizgājušās vasaras tikšanos ar latviešu jaunieti, kurš atradās amerikāņu dienestā Vācijā savā sestā trimdas gadā. Cik nesena likās viņa ierašanās Zviedrijā zvejnieku laiviņā kopā ar dažiem radiem. Tiekoties alkalredzēšanās bija patīkama, bet sarunai vārdu pietrūka: “Hallo, jūs see, es in american army, is difficult speak latviski.” Arī man bija grūti sarunāties ar cilvēku, kurš latviski aizmirsis, bet angliski nepaspējis iemācīties.

Brivība un laicīgā manta viņus tik varenām rokām satvērusi, ka tie aizmirsuši, no kurienes nākusi un kāpēc. Kā skatuves atrakcijas esan vadājuši šos pārbēdzējus. Tādi, kuri labi neapzinās, kas viņi dzimuši, pēkšņi kļūst nacionāli — uz dažām dienām. Nesaņemot no jaunā bēdu brāļa replikas, kuras gaidījuši, mēs atkal atkrītam savā emigrantu sulā un jūtamies tur apmierināti, atvietojot svinamo dienu aktus ar skābēto kāpostu un rupjās maizes ēšanu! Tikpat neaizmirstama kā tikšanās ar latvieti amerikāņu armijā, ir kāda trimdas dižvīra piezīme par vienu no nedaudziem pārbēdzējiem, kas šodien čakli strādā jaunatnes laukā: “Kā tāds var būt junatnes vadītājs, kas dienējis sarkanarmijā! Man ir noteiktas ziņas, ka viņš strādā citas varas labā!" Uz jautājumu, cik bija dienējuši Latvijas armijā no tiem, kas 1918. g. izauklēja brīvu valsti, es atbildes nesaņēmu. Vai esam domājuši iztikt mūsu valstī bez tās latvju jaunatnes, kuru visus šos gadus obligāti mobilizē okupētā Latvijā? Un pāri visam, vai nav laiks sen izbeigt domu par emigrācijas lielo nozīmi brīvai Latvijai? Vai kāds gailis reiz dziedāja pēc visiem tiem emigrantiem, kuri izceļoja pirms 1918. gada ? Neviens emigrācijā nav tiesīgs otru tiesāt, bet gan pacietīgi strādāt Latvijas brīvībai. Ka okupētā Latvijā joprojām krāšņa jaunā audze, to no jauna pierādīja Māris Krusts. Dzimis 1940. gadā, izaudzis okupācijas bargākā laikā, viņš ir tas “Staļina laika produkts", uz ko mums likt visas cerības.

Krusts ieradās Stokholmā tieši Nacionālā Fonda 15. darba gada atceres dienā. Zviedru preses atsaucība un izpratne par mūsu stāvokli lieliski parādījās nākošās dienas presē, bet vēl lielāku iespaidu radīja televīzijas raidījums ar fragmentiem no M. Krusta preses konferences. Vakaru pēc preses konferences  Mārim Krustam nācās pavadīt latviešu studentu vidū, un nākošā dienā viņš arī piedalījās V. Strēlertei rīkotajā literārajā vakarā. Visai atšķirīgi bija jautājumi, ko M.Krustam uzdeva mūsu jaunā un vecā paaudze. Viens tāds bija: “Sakiet, vai jūs protiet mūsu valsts himnu?” Klusums. Mazliet šaudīgas, it kā jautājot - vai varu teikt, ko domāju. Tad: „Protams, ka protu, tikai otrais pants vienmēr neveicas, jo to vienmēr neiznāk dziedāt un domāju, ka vairākums manos gados to prot, kā arī zina karoga krāsas un nozīmi. Es gan nezinu, kā ar pašiem jaunajiem, bet kā teicu, manos gados viņi zina. Parasti jau viegli iemācas to, kas aizliegts. “Jūs teicāt — vienmēr neiznāk otro pantu dziedāt. Tas nozīmē, ka pirmo taču dzied?" „Par bijušiem laikiem visu iemācās no vecās paaudzes, tā arī himnu slēgtā sabiedrībā, mājās, šad un tad nākās dziedāt. Vispār jauniešu nostāja pret okupantiem ir visnelabvēlīgākā. Katrs jau kaut cik iemācās krieviski, bet ne vienmēr runā. Latvijā vairākums ierēdņu krievi, kas latviski neprot un saprotams arī nemācās. Ir gadījumi, kad daži jaunieši kategoriski atteikušies ar viņiem runāt krieviski. Pirms dažiem gadiem Rīgā paklīda mode nēsāt šauras garās bikses. Visi laikraksti šo “netikumu" apkaroja gan ar humoru, gan draudiem. Nekas nelīdzēja. Šodien mode akceptēta. Atklātu pretestību pret krieviem neviens neuzdrīkstas rādīt. Skolās māksloti cenšas jauniešus sadraudzēt. Internātos parasti vienā istabā dzīvo krievs ar latvieti.”

 „Vai šodien ir daudz tādu, kuri gribētu kā jūs gūt patvērumu kādā brīvā zemē?" „Zinu noteikti, ka tādi ir un tādu būtu vairāk, ja mēs vairāk zinātu, kā šeit ir, un kas notiek ar pārbēdzējiem. Es personīgi gatavojos bēgt kopš vairākiem gadiem un apjautājos visādiem „lietpratējiem." Neviens neko labu nevarēja teikt. Mani visvairāk brīdināja no Zviedrijas. No turienes esot agrāk pāris simti atsūtīti atpakaļ un tirdzniecības labā neviens bēgļa dēļ daudz neuzupurēsies. Ir cilvēki, kuri neatlaidīgi klausās katru Amerikas Balss raidījumu, bet divu gadu laikā nekad nav dzirdējuši par to, kas notiek ar pārbēdzējiem, gluži praktiskas detaļas, kā to darīt, ar kādām iestādēm nākt sakarā, ko uzmeklēt, ko teikt un prasīt, kā vēlāk dzīves iztiku sagādāt u.t.t. Mani pārsteidza lielaiss skaits jauniešu te, viņu labā latviešu valoda un samulsināja lielais latviešu avīžu skaits. Mums jau stāsta, ka kāda lapele reizi gadā iznākot, bet tas arī viss. Latvijā jaunatnei maza sajēga par to, cik daudz esat trimdā, un vēl mazāka par to, kas šeit notiek. Rīt man jāiet uz V. Strēlertes vakaru. Kas ir V. Strēlerte? Fondā satiku negaidīti daudz latviešu un ilgi runājos ar Eglīša kungu. Vai tas ir tas pats, kas vada to „čūsku midzeni", vai tas ir tas, kas rakstījis par degošo Latvijas zemi kādā garā dzejolī? Par pēdējo šo un to dzirdēju mājās. Kā jau teicu, mani brīdināja no bēgšanas tieši Zviedrijā, bet citas iespējas man nebija. Biju agrāk Beļģijā un arī martā Stokholmā, kur mani apciemoja stokholmietis - latvietis krēma krāsas limuzīnā, bet neradās iespējas izbēgt. Ceļā uz Gēteborgu saņēmu iesaukšanas pavēli. Mani iesauca flotē un tā būtu aizsūtīts uz četriem gadiem kādā krievu ostas pilsētā. Pēc pratināšanas zviedru iestādēs un preses konferences mani jau izrāja, kādēļ es tāds mīkstpēdiņš, baidos no armijas. Vai jūs neizprotiet, ko tas nozīmē, dienēt okupantam?!

„Ko Latvijā zina par šeit ļoti diskutēto Berlīnes mūri?" „Latvijā stāsta, ka tas uzbūvēts, lai pasargātos no Rietumvācijas spiegiem. Es personīgi tikai pāris dienas atpakaļ iepazinos ar šī mūra izskatu un paliku nelabi pārsteigts, redzot uzņēmumu ar krievu zaldātu pilnā kaujas tērpā uzraugot, kā mūri labo. Par mūri mazliet objektīvāk dzirdējām arī Amerikas Balss raidījumā. Es labi nevaru ticēt rietumvācu augstā dzīves standarta nostāstiem. Būs pašam jāredz. Pārtikas preču pārpilnība visos veikalos tik liela un neticama. Nav nekur nevienas rindas! Rīgā pašlaik ir pēdējo gadu sliktākie apstākļi un Latvijā tie sliktāki kā citās Baltijas valstīs. Zvejnieku sievas pēdējā laikā braukušas uz Klaipēdu iepirkties. Klaipēdā preču izvēle lielāka un dabūjama arī pārtika. Braukšana jūrā ir cirks par sevi. Stundām iepriekš notiek kuģa un apkalpes pārbaudīšana no skursteņa augšas līdz pēdējai kuģa spraugai. Svešā ostā atļauts iet malā tikai grupās un tad visi dokumenti paliek uz kuģa. Katram kuģim ir līdzi vairāki zināmi un nezināmi spiegi-ziņotāji."

Vēlāk pārrunājām ar Krustu arī pagājušās vasaras jaunatnes festivālu Helsinkos un tā atskaņas Latvijā. Izrādās, ka kora Rīga solists Druvis Kriķis ir šobrīd jaunās paaudzes lielākais skatuves „elks". Slaids, laba izskata jaunietis, lēnīgs, ar mazliet drūmumu uz lūpām. Rīgā savs dzīvoklis, sieva, dēls un Volgas automašīna, ļoti laba balss. Rīgas radiofons un prese sniegusi atšķirīgus ziņojumus par notikumiem festivālā. Radiofons sniedza diriģenta J.Dūmiņa interviju, kurā plaši stāstīja par tikšanos ar latviešu jaunatni emigrācijā, kurpretim prese šādu tikšanos noraidīja.

„Vai notiek deportācijas, izsūtīšanas no Latvijas?" „Tādas kā Staļina laikā, kad neviens naktī nebija drošs, nenotiek. Turpretī jauniešu izņemšana no skolām, lauksaimniecības darbiem vai obligātais gads uz laukiem ir parasta parādība. Tāpat izsūtīšana pēc beigtām studijām uz neapgūtām zemēm, no kurienes tad jaunieši dramatiskos apstākļos bēg atpakaļ."

“Mēs šeit runājam par padomju neapmierināto jaunatni — intelektuāļu sacelšanos ar J. Jevtušenko priekšgalā. Ko jūs domājat par viņu?" “Kas ir J. Jevtušenko? Piedodiet, bet neviens taču labprāt nelasa šīsdienas literatūru Latvijā un par J. neko uzkrītošu neesmu lasījis. Ja kāds atklāti dumpojas, tad tikai tik, cik viņam atļauj “augstākās instances." Atklāta pretestība kopš Ungārijas notikumiem nav.”

“Šad un tad jaunā paaudze diskutē par masveidīgu ciemošanos Latvijā vai mākslinieku apmaiņu ar okupēto Latviju un emigrantiem, kādas ir jūsu domas?" “Ciemoties Latvijā? Radinieki jau iegūst ziņas un dažas dāvanas, bet viņi neuzdrīkstas par to runāt tālāk. Emigrantu ciemiņi tiek atzīmēti- Smieklīgi arī noskatīties Amerikas emigrantu viesus, kurus var sajūsmināt ar viņiem speciāli sarīkotiem koncertiem, uzpostām mājām, tautiski tērptiem bērniem un ziediem. Par ciemiņiem daudz nerunā. Visi jau saprot, ka viņi grib redzēt Latviju, bet nekāda sajūsma par viņiem nav. Emigrantu jaunatnes masveida viesošanās varētu būt iespaidīga 1965. g. Dziesmu svētkos. Tas atvērtu acis turieniešiem un viņi redaētu, cik daudz jūsu ir. Ciemoties gan varētu tikai tie, kuriem nav radi. Vai tādi būtu? Mākslinieku izmaiņa — hm, kāda garantija, ka netiek organizēta sarīkojumu boikotēšana Rīgā? Šurp viņi sūtīs to labāko un ganīs kā aitas. Zaudētāji būs tikai emigranti."

Kādi Mārim Krustam nākotnes nodomi? “Tie vēl nenosprausti. Visvairāk gribētu nobeigt ģimnāziju un studēt arheoloģiju. Man daudz stāstīts par Minsteres ģimnāziju. Pagaidām strādāšu rūpniecībā." Atliek cerēt, ka Māra Krusta nākotnes nodomos arī ietilpst palikt par to, kas viņš ir dzimis — latvietis.”