Ar Latvijas PSR MP lēmumu Rīgas Centrāltirgus tiek pasludināts par valsts nozīmes kultūras pieminekli

1983.gada 18.oktobrī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Centrālā kolhozu tirgus paviljonu kompleksu (attēlā pagājušā gadsimta 30-tie gadi) pasludināja par valsts nozīmes kultūras pieminekli. 

1998. gadā tirgus teritorija, veidojot ar vecpilsētu vienu veselumu, iekļāvās UNESCO "Pasaules mantojuma" sarakstā.

Centrāltirgus ir centrālais un lielākais Rīgas tirgus. Atrodas pilsētas centrā, Maskavas priekšpilsētā, uz dienvidiem no Pilsētas kanāla (Kārļa baseina), pretim Rīgas Starptautiskajai autoostai. No citām pusēm to ierobežo Maskavas, Gogoļa un Turgeņeva ielas.

Mūsdienās tirgus ir iecienīta iepirkšanās vieta, kā arī ļoti interesanta apskates vieta tūristiem. Tas vēl joprojām ir viens no lielākajiem tirgus laukumiem Eiropas pilsētu centros, platība 2002. gadā bija 72 300 m2. Aptuvenais tirgus apmeklētāju skaits svārstās no 40 000 līdz 160 000 dienā.

Pašlaik notiek diskusijas par tirgus iespējamo attīstību un tā izskatu nākotnē. 

Pēdējos gados ir savesta kārtībā arī bijušais noliktavu kvartāls "Spīķeri".

Vēsture

Jau 1909. gadā Rīgas pilsētas vadība izteica nepieciešamību par Centrālā tirgus ierīkošanu, tomēr šie plāni tā arī netika realizēti līdz Latvijas neatkarības pirmajiem gadiem.

1922. gada 28. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu par centrālā pilsētas pārtikas tirgus ierīkošanu un celtniecību. Par jaunā tirgus «krusttēvu» uzskatāms Rīgas pilsētas valdes tirdzniecības daļas vadītājs Klāvs Lorencs.

Tirgus projekts tika izstrādāts pilsētas arhitekta P. Dreimaņa vadībā (inženieri V. Isajevs un G. Tolstojs, kā arī arhitekts P. Pavlovs). Tika pieņemts lēmums par tirgus ierīkošanu no valdības atpērkot Pirmā pasaules kara ķeizariskās Vācijas armijas Kurzemē Vaiņodes dirižabļu lidostā atstātos gaisakuģu (cepelīnu) angārus, kuri ir kļuvuši par Rīgas Centrāltirgus galveno simbolu, kā arī Rīgas pilsētas atpazīstamības objektu. Sākotnēji bija iecerēts cepelīnu angārus (katra angāra augstums bija 37,4 m, platums 47,2 m, garums 240 m) kā tirgus paviljonus saglabāt to oriģinālā izskatā, bet tie neatbilda moderna tirgus sanitārajām prasībām — lielais augstums radītu plašas temperatūras svārstības un trūktu nepieciešamā aprīkojuma tik liela tilpuma apsildīšanai un saimnieciskai ekspluatācijai, tādēļ nolēma izmantot tikai angāru augšējās, noslēdzošās fermu daļas, pašas celtnes ceļot no mūra un dzelzsbetona (par angāru konstrukcijām Rīgas pilsēta samaksāja Valsts mantu uzņemšanas komisijai nepilnus 5 000 000 Latvijas rubļu). Zem paviljoniem izveidotas plašas preču glabāšanas noliktavas ar saldētavām, pazemes tuneļiem.

Tirgus celtniecības darbus uzsāka 1924. gada jūnijā, vispirms nojaucot divas rindas tā saucamo sarkano spīķeru, kuri bija uzcelti 19. gadsimta beigās. Projekts paredzēja piecus paviljonus: lielāko (5000 m2) iecerēja vairumtirdzniecībai un gaļas apstrādei, bet mazākos, katru pa 2592 m2 — mazumtirdzniecībai. Pēc konstrukciju pielāgošanas haļļu augstums bija 20,5 m, platums — 35 m. Vareno ēku būvei izlietoti 6 miljoni ķieģeļu, 2460 tonnas dzelzs un 60 tūkstoši mucu cementa. Aprēķināts, ka ar visu tirgū iebūvēto betona, dzelzsbetona un ķieģeļu mūra masu varētu izveidot metru biezu un 20 m augstu sienu 1,75 km garumā. Visās ēkās bija centrālā apkure un elektriskā apgaismošana — tirgum tolaik ļoti moderni. Zem paviljoniem izbetonēja pagrabtelpas — 2 ha plašu apakšzemes pilsētiņu ar galvenajām un sānejām, kuras savienoja satiksmes eja 337 m garumā. 27 saldētavu kameras 1938. gadā spēja uzņemt līdz 310 000 kg preču. Padomju laikā 1961. gadā tirgus noliktavu telpās varēja uzglabāt pat līdz 700 tonnām produktu. Centrāltirgus noliktavu 3 apakšzemes tuneļi bija savienoti ar izejām kanālmalā. Virszemē preces izcēla kravas liftos.

1926. gadā izrādījās, ka projektā nepieciešams veikt vairākus grozījumus un papildinājumus, kas pārsniedza iepriekš paredzētos izdevumus un būvdarbus pārtrauca. Tirgus celtniecība tika atsākta tikai 1928. gada pavasarī un pabeigta 1930. gada rudenī — 2. novembrī tirgu svinīgi nodeva ekspluatācijā. Vēl pirms tirdzinieku ievākšanās divos paviljonos no 26. aprīļa līdz 5. maijam sarīkoja 3. starptautisko automobiļu izstādi gadatirgu. Gaišie un plašie angāri tolaik bija vienīgās viegli iebraucamās platības Rīgā. Drīz pēc tam, no 10. līdz 12. maijam, paviljonos notika Latvijas mednieku biedrības rīkota izstāde. Telpas izmantoja arī politikai — 1930. gada 6. un 13. aprīlī tur noturēja LSDSP masu sanāksmes; 18. maijā Strādnieku—zemnieku frakcijas sapulci. Pārtikas tirdzniecība Centrāltirgū sākās 1930. gada 10. novembrī — tas bija tajā laikā lielākais un modernākais tirgus Eiropā.

Padomju okupācija Centrāltirgus darbu būtiski skart nepaspēja. Savukārt Trešā reiha okupācijas režīma laikā tirdzniecība notika ļoti ierobežotos daudzumos un no 1941. gada 1. septembra tikai ar kartītēm. Aizsākās tirgus teritorijas sakārtošana izmantošanai atbilstoši kara laikam. Divus Daugavai tuvāk stāvošos paviljonus pārveidoja par vērmahta 726. apgādes vienības automašīnu dzinēju remontdarbnīcu, bet aiz pagaidu sētas iekārtoja malkas uzglabāšanas laukumu Adam Opel vajadzībām. Pēc padomju armijas ienākšanas Centrāltirgus pakāpeniski atguva tirdzniecības vietas statusu.

1949. gadā to pārdēvēja par Centrālo kolhozu tirgu, ko padomju prese slavēja kā labāko tirgu Padomju Savienībā. Tā laika padomju prese vēstīja, ka šis ir Eiropas lielākais lauksaimniecības produktu tirgus zem jumta.

1961. gada statistika liecina, ka tirgū gadā pārdod līdz 200 000 tonnām gaļas, 768 000 litriem piena, ap 7 000 000 olu, vairāk nekā 9 000 tonnām kartupeļu, pāri par 8 000 tonnām dārzeņu un gandrīz 5 000 tonnas augļu. Pircēju skaits darba dienās svārstījās no 50 000 līdz 70 000, bet brīvdienās un pirmssvētku dienās sasniedza 100 000.

1983. gada 18. oktobrī ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Centrālā kolhozu tirgus paviljonu kompleksu pasludināja par valsts nozīmes kultūras pieminekli.