Lielā brīvības harta

Anglijas likumu kopums.

Tās redakciju izstrādāja Kenterberijas arhibīskaps. Baznīca ieguva tiesības brīvi vēlēt savas amatpersonas; tiešie karaļa vasaļi bija spiesti tam maksāt nodokļus tikai 4 gadījumos:

• saņemot feodu;
• izpērkot karali no gūsta;
• ieceļot tā vecāko dēlu par bruņinieku;
• izprecinot vecāko meitu.

Citus nodokļus varēja uzlikt tikai Lielā sapulce (Parliament — karaļa vasaļi un Baznīcas hierarhi).

Pilsētām ar Londonu priekšgalā tika piešķirtas brīvības grāmatas, kas paplašināja to privilēģijas un nepieļāva karaļa varas iejaukšanos to iekšējās lietās (piemēram, piespiežot cunftes paplašināt savu dalībnieku loku vai atļaujot konkrētajā pilsētā tirgoties citu pilsētu tirgotājiem un amatniekiem).

Katru brīvo (muižnieku, garīdznieku vai pilsoni) varēja tiesāt tikai viņa kārtas tiesneši (karaļa ierēdņiem bija jābūt vai nu aristokrātiem, vai tie bija bezspēcīgi baronu nelikumīgas rīcības gadījumos); to var sodīt tikai uz šīs viņa kārtas tiesas sprieduma pamata (t.s. Habeas corpus act).

Tiesvedību kontrolēja komisija, kurā bija 24 baroni un Londonas mērs.

1216. gadā Džons I mira un troni mantoja mazgadīgais Henrijs III.

"Harta" tika koriģēta: karalis ieguva tiesības uzlikt jaunus nodokļus, taču tam nepieciešams Lielās padomes akcepts.

1265. gadā Lesteras grāfs Saimons de Monforts (Simon de Montfort) sasauca parlamentu, kurā pirmo reizi piedalījās pilsonības pārstāvji: 2 delegāti no katras nocietinātas pilsētas un 4 no lielāko pilsētu rātskungiem.

Edvarda I laikā (1272—1307) sāka sanākt nevis viens kopējs, bet t.s. kārtu parlamenti, kas sapulcējās vienā laikā, bet sēdes noturēja atsevišķi. Šajos trijos parlamentos piedalījās aristokrātija, baznīcas hierarhi, 2 brīvie no katras grāfistes un 2 delegāti no katras nocietinātas pilsētas rātskungiem.

Katras kārtas parlaments noteica to nodokļu apmērus, kurus jāmaksā šai kārtai. 

1341. gadā no kārtu parlamentiem izveidojās baronu/prelātu palāta (tag. augšpalāta) un pilsētu palāta (tag. apakšpalāta).

Rezultātā Anglijas karaliste ieslīga feodālā stagnācijā ar vāju valsts varu, un sāka pārvarēt to tikai Henrija VIII laikā, kad karalim izdevās uzsākt valsts centralizācijas procesu, veidojot absolūto monarhiju.