Pirmais Anglijas pilsoņu karš. Edžhilas kauja

Anglijas pilsoņu karš izcēlās starp Anglijas un Skotijas parlamentu un abu valstu rojālistu (spēcīgas karaļa varas piekritēju) spēkiem, kurus vadīja Čārlzs I. Papildus saspīlējumu grupējumu starpā radīja domstarpības reliģisko grupējumu starpā (puritārisms, presbiteriānisms, katoļi). Latviešiem šis karš bija nozīmīgs tā iemesla dēļ, ka Anglijas karalis bija ciešs Kurzemes hercogistes sabiedrotais. Kurzemes Hercogs Jēkabs bija Čārlza I radinieks un tā tēva- Džeimsa I krustdēls, un bija uzturējies arī viņa galmā, kas arī noteica ļoti labās un ciešās attiecības ar Angliju tirdzniecības un militārās jomās.

1642. gadā Jēkabs kļuva par Kurzemes hercogu, un t.sk. Anglijas protekcijas deva būtisku "grūdienu" Kurzemes saimnieciskai attīstībai.

Čārlza I valdīšanas laikā noritēja cīņa starp karali un parlamentu. Viņš iejaucās Anglijas un Skotijas baznīcu lietās, centās ieviest nodokļus bez parlamenta piekrišanas. Tas noskaņoja pret viņu daudzus pilsoņus, kas sāka uzskatīt karali par tirānu.

Čārlza I valdīšanas laikā saasinājās reliģiskās pretrunas. Karaļa nespēja vai nevēlēšanās palīdzēt protestantiem Trīsdesmitgadu kara laikā, kā arī viņa laulības ar Francijas katoļu princesi Francijas Henrietu Mariju radīja bažas par karaļa pāriešanu katolismā. Čārlza I mēģinājumi ieviest reformas Skotijas baznīcā noveda pie Bīskapu kara (1639-1640), kas bija prelūdija pilsoņu karam.

Anglijas pilsoņu karš ilga no 22.8.1641 līdz 03.09.1651 (dažkārt ieskaita arī Īrijas provinču sacelšanos pret angļu pārvaldi, kura sākās 1641. gadā un beidzās ar Īrijas iekarošanu Kromvela vadībā); karu parasti iedala 3 posmos:

1642.-46.g. Pirmais Anglijas pilsoņu karš

1648.-49.g. Otrais Anglijas pilsoņu karš

1649.-51.g. Trešais Anglijas pilsoņu karš

Edžhilas kauja, Vorvikšīrā, bija Pirmā Anglijas pilsoņu kara pirmā nozīmīgākā sadursme, kuras rezultātā panākumus guva rojālisti Čārlza I vadībā.

Tomēr vēlāk Čārlzs I tika sakauts Anglijas pilsoņu kara pirmajā posmā no 1642. līdz 1645. gadam. Pēc tam parlaments uzskatīja, ka karalis piekritīs tā prasībai pēc konstitucionālas monarhijas. Tomēr karalis tam pretojās un 1647. gada novembrī ar uzticamākajiem ļaudīm bēga uz Vaitas salu, kur nostiprinājās, vadīdams karaspēku pilsoņu kara otrajā posmā no 1648. līdz 1649. gadam. Pēc sakāves karali saņēma gūstā parlamentāristu spēki un ieslodzīja.

Tika izveidota 135 komisāru komisija, kas izvirzīja gāztajam karalim apsūdzības dzimtenes nodevībā kā tautas ienaidniekam un atzina to par vainīgu.

1649. gada 30. janvārī Vaitholas pils (Palace of Whitehall) pagalmā viņam publiski nocirta galvu.

Pilsoņu kara gaitā dalībnieki, atkarībā no veinas vai otras puses panākumiem (vai tikai solījumiem) daudzas reizes mainīja puses, jo teritoriāli un reliģiski sadalītajā Lielbritānijā bija desmitiem nozīmīgu feodāļu. Feodāļi, kuri bija ekonomiski un militāri spēcīgi, iestājās par spēcīgu karaļa varu, taču apmaiņā pieprasīja sev nozīmīgas brīvības (piemēram, karalis nevarēja celt tiem nodokļus), savukārt, parlaments kontrolēja spēcīgo floti un armijas kodolu, kā arī varēja noteikt nodokļu politiku. 

Vadoties tikai no merkantiliem viedokļiem (Anglijas floti kontrolēja Parlaments, savukārt, kuģu būve bija būtisks Kurzemes hercogistes "eksporta produkts"), hercogs Jēkabs slēdza līgumus arī ar Čārlza I pretiniekiem. Pēc rojālistu sakāves 1649. gadā sekoja rojālistu īslaicīga atgriešanās pie varas 1660.g.,- un tīrs merkantilisms, kā arī sauszemes militārā spēka trūkums (lai gan hercogam Jēkabam vienubrīd bija ceturtā spēcīgākā militārā flote Eiropā, tā piekoptā "neitralitātes" politika valsts iekšienē ļāva Kurzemi izlaupīt gan krieviem, gan zviedriem) pretstatā lojalitātei novada pie Kurzemes un Anglijas attiecību norieta līdz pat 1918. gadam, kad pamatojoties tieši uz angļu atbalstu gan ieroču piegādēs, gan praktiski ar floti atbalstot latviešu cīņu pret Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju 1919. 11. novembrī tika atbrīvota Rīga un sākta Latvijas valsts nostiprināšana.